Ir brīži, kas paliek mūsu atmiņā un ir neizdzēšami pat laikam ritot, pat tad, ja tie bijuši pāris sekunžu vai dažu minūšu ilgi.
Viens no tādiem mirkļiem manām acīm piedzīvots 2006.gada pavasarī, kad pēcpusdienā dodoties mājup no darba, ejot cauri ziedošam ābeļdārzam, pamanīju kādas ābeles zarā sēžam karalisku, baltu baložu pāri. Putni bija cieši piekļāvušies viens otram kā īsteniem mīlētājiem pieklājas.
Pavasara saules apspīdēti, ābeļziedu baltumā ieskauti graciozie mīlas vēstneši izskatījās tā it kā būtu nokopēti no kādas kāzu apsveikuma kartiņas. Tikai klusā dūdošana, ko viņi savā labsajūtā radīja, atgrieza mani realitātē un es attapos, ka redzu īstas, pavisam reālas būtnes, kuras ir spējīgas just, mīlēt un būt uzticīgas vienam vienīgam partnerim. Klusībā pie sevis toreiz nodomāju: „Cik žēl, ka man nav iespējas šo mirkli iemūžināt!” Tik skaisti un romantiski tas bija.
Turklāt pārītis nejutās traucēts pat tad, kad skolas puikas skaļiem izsaucieniem un ātriem, smagiem soļiem aizsteidzās garām vietai, kur tobrīd norisinājas „Mans Lielais Novērojums”. Es burtiski nespēju atraut acis no tā skaistuma, ko daba man todien bija dāvājusi redzēt. Un tomēr man bija sevi jāpiespiež un jādodas tālāk, atstājot mīlas balodīšus divvientulībā. Vēlāk, visu mājupceļu gan prātoju, kā pilsētas centrā uzradies šis skaistais, baltais baložu pāris un par ko gan varētu liecināt šī romantiskā zīme…
Jāsaka, ilgi man nenācās lauzīt galvu. Tās pašas dienas vakarā saņēmu negaidītu un tikpat neaizmirstamu pārsteigumu – bildinājumu, bet pāris mēnešus vēlāk arī manās kāzās kā mūžīgas mīlestības apliecinājums gaisā tika palaisti divi tikpat skaisti, balti mīlas vēstneši. Tajā mirklī es atcerējos nesenajā pagātnē piedzīvoto, pārsteidzošo mirkli, kas norisinājās tikai pārsimts metru attālumā no mūsu laulību ceremonijas vietas un kas todien manī bija izraisījis tik daudz pozitīvu izjūtu un pārdzīvojumu.
