Vārda dienu svin: Jāzeps, Juzefa

Psihoterapeite par attiecībām pašizolācijā: iespējamā misija

Pinterest LinkedIn Tumblr +

 

Raksta autore ir Marija Ābeltiņa,
kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite

Pamanu, ka šobrīd netrūkst daudz un dažādu ieteikumu, kā un ko risināt. Teju katrs speciālists ir devis savus 5 padomus, kā un ko darīt vai nedarīt pašizolācijā un COVID-19 krīzes laikā kopumā. Esmu pamanījusi, ka manī šie ieteikumi brīžiem sāk radīt lieku trauksmi, nevis nomierināt un dot skaidru bildi par notiekošo. Iespējams visa ir pārāk daudz ļoti īsā laika sprīdī: mainās epidemiologu scenāriji,  katrs dalās ar savu veiksmes un neveiksmes recepti, muzeji, teātri, operas, skolas un universitātes piedāvā ļoti daudz satura. Visa ir tik daudz, ka tas pats par sevi kļūst par stresa avotu. Tādēļ, kad SievietesPasaule palūdza mani padalīties ar savām pārdomām par attiecībām šajā laikā, es nonācu līdz diezgan sarežģītam iekšējam uzdevumam: kā pateikt tā, lai nepadarītu lasītāju dzīvi vēl strespilnāku? Mēģināju šo atrisināt koncentrējoties tikai uz dažiem aspektiem, kas šobrīd šķiet būtiskākie. Taču pilnībā pieļauju, ka pēc kāda laika būs kas cits svarīgs. Tāpēc šīs ir manas idejas 2020. gada 6. aprīlī.

Pretrunīgo vajadzību balanss, kā ieelpa un izelpa
Mūsu emocionālajām vajadzībām piemīt pretrunīga daba. Mums nepieciešama paredzamība, bet tik pat svarīga ir spontanitāte, mēs alkstam saikni ar citiem cilvēkiem, bet ilgojamies arī pēc autonomijas, mums brīžiem nepieciešams, lai mūs vienkārši uzklausa, bet dažkārt, lai palīdz ar padomu vai rīcību. Ļoti līdzīgi, kā tas notiek ar mūsu elpu. Mēs esam dzīvi, ne tikai pateicoties ieelpai, bet tik pat svarīga ir arī izelpa.

Sarežģītākais šajā stāstā ir spēt sabalansēt vajadzības. Pirmkārt jau atpazīt un tad rīkoties atbilstoši. Kad stāsts nonāk līdz pāra attiecībām, situācija paliek dubultsarežģīta, mums jāsaprot ne tikai savas, bet arī otra vajadzības.

Krīzes un lielās nenoteiktības situācijas ir vide, kurā mūsu vajadzības nemitīga var pārslēgties un tikt izaicinātas. Mēs visi pieradām pie zināmas drošības, paredzemības caur ikdienas rituāliem: ceļos, iztīru zobus, jogurts, vilciens, darbs, veikals, māja. Un šādu rutīnu bija tūkstošiem. Kā mēs runājam ar otru pusi, cik ilgi pavadām laiku kopā, kā risinām konfliktus, ko darām vakaros, rītos utt. Daudziem ārkārtīgi īsā laika brīdī daudzas no šīm rutīnām izzuda. Tas izaicināja mūsu vajadzību pēc drošības. Tāpēc pirmā lieta, par ko es domāju, spriežot par partnerattiecībām, būtu jaunu rituālu izveide. Un pacietība. Tie neieviesīsies uzreiz.

Jāatzīmē, ka mūsu vajadzības visbiežāk runā caur mūsu emocijām.  Un šī valoda ir krāšņa, bet arī brīžiem sāpīga. Tas nozīmē, ka krīzes laikos nepieciešama īpaši saudzīga un uzmanīga ieklausīšanās citos un sevī. Kas stāv aiz manām dusmām? Kas klauvē? Vai tas ir izmisums un trauksme par nenoteiktību nākotnē? – Tad man nepieciešama drošība! Bet varbūt, ka tā ir bezspēcība dēļ nepārtraukta mikromenedžmenta ikdienas lietās un man vienkārši vajag laiku pabūt vienai? Var, protams, sūdzēties, ka mūsu emociju valoda ir nepilnīga un aiz vienādi izjustām dusmām slēpjas katru reizi citas vajadzības. Bet nu tāda ir tā smadzeņu saspēle. Vajadzība caur emocijām cenšas sasaukt mūsu spriešanas vadības centrus, kas spēs saprast un pareizi rīkoties.

Būt ar cilvēkiem krīzes apstākļos prasa no mums pacietību, līdzjūtību un labvēlību. Tas ir tas, kas palīdz noorientēties, pārprasīt, precizēt un, visbeidzot, patiesi saprast.

Mūsos mīt veca kā pasaule vēlme rīkoties pēc pirmā impulsa, bet tas pie tik sarežģītiem un mainīgiem apstākļiem, visbiežāk nav labākā rīcība. Tādēļ būtiski ņemt pauzes, tik lielas, cik ļauj apstākļi, tas ļaus iegūt laiku, lai saprastu vienam otru.

Produktivitātes un laimīgās dzīves porno
Tas, ko es redzu, ka ir pieejams ļoti daudz informācijas par ātriem veidiem, kā padarīt savas attiecības un dzīvi kopumā jēgpilnu, veiksmīgu, produktīvu, kā superefektīvi izmantot laiku, kurš parādās pašizolācijā. Es ticu, ka daudzi no šiem ieteikumiem un iespējām ir noderīgi, taču svarīgi neiekrist galējībās un nesākt ticēt visai veiksmju stāstu plūsmai.  

Pāriem ir svarīgi negaidīt nereālistiskus izrāvienus un nemēģināt atbilst sociālo tīklu piedāvātajai realitātes latiņai. Nav visiem tagad jāpavada laimīgi kopā katra dzīves sekunde un nav iespējams novērtēt vienādi jaudīgi katru savas dzīves epizodi. Tā var sajukt prātā! Mums aizvien nepieciešams laiks, lai sakārtotu domas, lai sakārotu emocijas, lai sakārtotu ķermeni, mums arī karantīnā nepieciešams privātums, laiks un vieta sev. Neviens nav atcēlis arī vajadzību sailgoties vienam pēc otra. Ja mums tas ir apgrūtināts, loģiski, ka mūsu ķermenis atkal jau caur emocijām mums par to ziņos un domāšanai būs jāiespringst, radot jaunus risinājumus.

Esmu savulaik sastapusies ar apzīmējumu “veiksmes un produktivitātes porno”. Ar to tika apzīmētas produktivitātes un veiksmīguma latiņas, kas ir bezgalīgi augstas, ļoti individuālas un pat izkropļotas, bet tiek pasniegtas, kā viegli sasniedzams nieks, kas der visiem. Arī pandēmijas laikā, visticamāk, lielākā daļa cilvēku nevarēs nepārtraukti spēlēties ar neizsakāmu prieku ar saviem bērniem trīs mēnešus no vietas, paralēli gatavojot ēst no spicākām pavārgrāmatām un stāvot plankā trīs reizes dienā saglabāt savu presi ideālā kārtībā, kā arī līdztekus pabeigt visus iesāktos darba projektus un uzgleznot 18 gleznas, sarakstīt 40 dziesmas un veidot izrāvienu kodolfizikā. Varbūt kāds var. Es tādus nepazīstu, bet es vienmēr pieļauju, kā tāds cilvēks var būt. Tomēr tie ir izņēmumi un orientēties uz tiem kā uz normu ir ačgārni.

Daudziem cilvēkiem seksuālajā dzīvē ir grūtības tieši pateicoties porno industrijā neviļus izveidotiem nereālistiskiem standartiem par vairākiem orgasmiem katru reizi un neslikto, bet ļoti šablonisko akrobātiku gultā. Tam ir ļoti attālināts sakars ar reālo dzīvi reālajās ilgtermiņa attiecībās. Tieši tāpat mēs mēdzam uzspiest sev nereālistiskas gaidas par attiecību norisi un krīzēs ir liels risks sabīties no normālām nesaskaņām un sākt prasīt no sevis un no citiem neiespējamo.

Būsim saudzīgi viens pret otru, atvainosimies un piedosim nepilnības, tas var ļoti palīdzēt. Tas ir normāli izjust dažāda spektra emocijas, nevarēt ar visu tikt galā, sakašķēties par sīkumiem, neatpazīt savas reakcijas, apjukt un būt haosā, pēc mirkļa būt atkal uz strīpas… Tas ir normāli būt nedaudz nenormāliem, tad, kad ir nenormāla situācija.

Ja viss ir slikti
Protams, ka es saprotu, ka var būt tā, ka šķiet, ka attiecībās “viss ir slikti” un ieteikumi būt empātiskākiem un līdzjūtīgākiem šķiet kā leikoplasts uz salauztas kājas. Šādā gadījumā es rekomendētu profesionālu palīdzību. Tieši tapāt kā salauztas kājas gadījumā. Attālināta psihoterapija ir sevi pierādījusi kā uzticams palīgs. Vismaz kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas jomā ir vairums zinātnisko pētījumu (piemēram, šeit un šeit), kas saka, ka e-vides psihoterapija var būt tik pat efektīva kā aci pret aci. Ja pāris ir gatavs risināt samilzušos konfliktus, tas ir iespējams arī izolācijas laikā.

Taču ir vēl viens “viss ir slikti”, kurš prasa nekevējošos iejaukšanos un, kur līdzcilvēku palīdzību un atbalstu nav atcēlis neviens ārkārtas stāvoklis.

Diemžēl, bet izolācija ir vardarbības sapnis. Nav noslēpums, ka Latvijā ir ārkārtīgi daudz ģimenes, kur vardarbība ir ikdiena. Pašizolācijas prasības ir milzīgs risks vardarbības pieaugumam, kas jau novērojams Latvijā. Ja jūs esat vardarbības upuris, vai jūsu bērni ir apdraudēti, nekavējoties meklējiet palīdzību. Vardarbība vienmēr ir nopietni!

 
Dalīties.

Atstāt Ziņu