Mūsdienās daudzas no senajām laulību tradīcijām ir jau izzudušas, taču daudzas – dzīvākas par dzīvām. Tādēļ es, gatavojot kāzas, labprātāk ieskatos seno tradīciju lādē, kur nereti atrodamas labākas idejas kā modernajos resursos. Izrādās, ka jau senos laikos mūsu senči gan “spēlējuši teātri”, gan bez žēlastības zaguši. Lūk, tā precējās mūsu senči.
Vedības ir bijušas un joprojām ir viens no visnozīmīgākajiem godiem latvieša dzīvē. Ar vedībām tiek iezīmēts jauns posms cilvēka dzīvē, kad no neprecēto kārtas pāriet jaunā – precēto – kārtā. To, ka jaunajiem cilvēkiem tas ir ļoti nozīmīgs laiks pierāda daudzie mēģinājumi jau iepriekš uzzināt sava turpmākā dzīves biedra vārdu. Un, jāatzīst, šī tradīcija šķiet neizzudīs nekad, kaut vai Līgo naktī, meitām metot vainagus ozola zaros. Senās kāzas visbiežāk notika rudenī, kad lauku darbi pabeigti un apcirkņi pilni ar labību, viss sagatavots, lai varētu uzņemt ciemiņus.
Taču ilgi pirms laika, kad meitas gaidīja, lai izdzirdētu bildinājumu, līgavas tika zagtas. Līgavas zagšana un pirkšana ir vissenākais precību veids. Tautas dziesmās apdziedāti dažādi apstākļi, kādos līgavas tika zagtas. Visbiežāk tas notiek tumšā naktī vai miglā, kad zadzējus grūti saredzēt. Meita atrodas viena pati rijā vai kādā citā vietā, kur to vieglāk, brāļiem vai tēvam, neredzot, nolaupīt. Esmu dzirdējusi arī par mūsdienu atraktīvajiem puišiem, kas meitu bildina nozogot. Tiesa, daudz patīkamākā veidā, aizvedot romantiskās vakariņās, vai brīvdienās. Te nu jāmin, ka toreiz ne vienmēr meitu nozaga viņas kārots precinieks, biežāk kāds puisis no kaimiņu ciema. Nojaušot par puišu interesi, lai pasargātos no līgavu zagļiem, meitas vietā bieži vien gāja kāds par meitu pārģērbies vīrietis vai jau precēta sieva. Iznāca dažkārt tā, ka iecerētās vietā nozaga nepareizo cilvēku. Jautra un nedaudz romantiska tāda zagšana izklausās, taču senatnē tas tā nebūt nebija. Zaga ātri un nežēlīgi, bieži meitu aizveda tālu prom no dzimtajām mājām un tā savus radus nekad vairs neredzēja.
Pamanījuši zagšanu, māsai pakaļ dzinās brāļi. Pati māsa centās dot norādījumus panāksniekiem (brāļiem, kas viņai dzenas pakaļ), lai tie nenomaldītos. Visbiežāk uz ceļa meta vainaga vizuļus, raibus dzīparus, prievītes, skujas, puķes. Mūsdienās šādi var “iezīmēt” ceļu no vecāku mājām līdz zagsam, izkaisot ziedus. To, protams, vieglāk darīt, ja abas vietas atrodas vienā pilsētā. Senāk varēja būt gadījumi, kad meita savus radiniekus satiek tikai pēc pāris gadiem vai pat vēlāk, ja panāksnieki nav varējuši viņu atrast. Tad jau māsai ir ģimene un bērni un atgriezties pie brāļiem tā vairs nevēlas. Taču, ja līdz mičošanai panākstniekiem izdodas līgavu atgūt, tad precības nav notikušas un meita var palikt tēva mājās. Līdz ar to, līdz mūsdienām saglabājusies tradīcija, ka līgavu tās radinieki cenšas nozagt tieši līdz pusnaktij, jo tikai pēc mičošanas līgava tiek saukta par jaunos sievu. Nereti gan gadās, kad līgavu zog tie, kas vēlas saņemt atlīdzību, nevis līgavas radi. Lai gan šodien svarīgāks ir pats process. Kādās kāzās atraktīvie līgavas radinieki bija iestudējuši skeču, kā viņi dzenas pakaļ māsai. Tas bija mīļš atgādinājums līgavai, par ģimenes mūžīgo mīlestību.
Nedaudz jaunāks līgavas iegūšanas veids ir tās pirkšana par naudu. Līgavas un līgavaiņa radinieki, līgavainis pats vai viņa vecāki vienojas par naudas daudzumu, kas būtu maksājama. Naudas daudzumu nosaka arī meitas čaklums, iznesība un daiļums. No tiem laikiem daudz nekas nav mainījies, lai arī tiešā izpratnē līgavu vairs nepērk, bet aroda zināšanas, daiļums un čaklums, tikai nedaudz mūsdienīgāk, ikvienai sievietei var noderēt vīra meklējumos. Neskatoties uz īpatnējo pirkšanas procesu, pirktajai līgavai nav verdzenes statuss tautieša mājās. Maksāšana par viņu tiek motivēta kā zaudēts darbaspēks. Darbaspēka zaudēšanas dēļ bieži vien brāļi vai vecāki nepiekrita meitu izdot, lai vēl kādu gadu viņa padzīvotu mājās. Mātei maksā par meitas auklēšanu un audzināšanu. Laulību rītā, braucot uz līgavas mājām, līgavainis arī mūsdienās nes dāvanas vecākiem, nereti, arī dāvanas vecākiem dāvina, lūdzot meitas roku.
Jaunākos laikos līgavas ņemšana latviešu kāzu ieražās sākas ar sievas nolūkošanu. Lūkošanās parasti notiek pavasarī, lai ap rudeni varētu dzert kāzas. Gan puisis, gan meita jau laikus nolūko sev tīkamu cilvēku. Lielākā iniciatīva tomēr ir puišiem. Svarīgs arī bija nolūkotās mantiskais stāvoklis, jo nepiemērotas precības gan uz augšu, gan leju, visbiežāk tika liegtas. Un tā radās ne viens vien latviešu literatūrā populārs darbs. Tiesa, visu gadu meitas nedz pirka, nedz zaga, ja precinieki līdz Miķeļiem nav atbraukuši, tad tajā gadā apprecēties meitai vairs nav cerību. Precinieki jāgaida atkal nākamo gadu.
Kad tautietis atradis meitu, kas viņam patīk, vai arī ja radi vai draugi viņam tādu sameklējuši, notiek derības. Tās varēja notikt parasti tikai laimīgās dienās: otrdienā, ceturtdienā, sestdienā vai svētdienā, visbiežāk ceturtdienā. Derības bija jādzer tikai pilnā mēnesī, lai jaunajam pārim būtu laimīga un bagāta dzīve. Man šādā sakarā nāk prātā dzirdētie pilnmēness stāstiņi, taču jādomā, ka mūsu senči zināja, ko dara. Precību braucienā pats puisis nepiedalījās, viņu pārstāvēja vai nu vecāki vai kāds cits precēts radu pāris, vai tēvs ar kādu radinieku vai māte ar kādu radinieci vai kaimiņieni. Derībās nekad neiet kājām, bet jāj zirgos, lepni uzposušies, caunu cepurēm galvā. Precinieki savu īsto iemeslu slēpa un sākās tāda kā tirgošanās. Precinieki liek uz galda ciema kukuli un ēdienu piedāvā mājiniekiem. Ja tie atsaka, tad skaidrs, ka vēl neizteiktais precību piedāvājums tiks noraidīts. Ja radi atbild, ka līgavu plāno izdot par sievu, tad var notikt tālākas sarunas. Ja precinieks nezināms, tad kāds no līgavas radiem iet vietraugos un “izpēta esošo situāciju”.
Kad viss noskaidrots, meita gaida bildinājumu. Pēc laika ierodas līgavainis un viņa radi. Derībām ir sabiedriski tiesiska nozīme, jo puisis un viņa līgava liecinieku klātbūtnē apsolās viens otram piederēt uz mūžu. Tautietim līdzi ieradušies dižie vedēji – vedējtēvs ar vedējmāti. Līgavas pusi pārstāv viņas brāļi un krusttēvs ar krustmāti. Liecinieki ir līgavas puses puiši un dziedātājas meitas, kas kāzās ir līgavas māsas un brāļi. Tāpat kā braucot pirmoreiz, līgavu tāpat vien nerāda. Preciniekiem jāizpilda dažādi uzdevumi un līgava pat jāmeklē. Tiek norunāts kāzu datums un gatavošanās var sākties. Tika posta māja, ja vajadzēja, līgava steidzīgi papildināja pūru. Rūpējās arī par kāzu ēdieniem un dzērieniem, lai svinību laikā nekā netrūktu. Kāzu viesi pēc iespējas ņēma līdzi ēdienu. Visi labprāt ņem vairāk līdzi nekā spēj apēst. Tāpat kā mūsdienās uz groziņballē, laikam tas mums iedzimts no senčiem. Bet tālāk tāpat kā mūsdienās – meita pucējas pēc sirds patikas. Meitas mērķis, jo kuplāk, jo labāk. Vīru un puišu apģērbs ir caunu cepure, kalta josta, zābaki, zobens.
Protams, kāzās neiztikt bez pielocītā pūra, kas vienlīdz ir arī meitas čakluma apliecinājums. No sava pūra meita kāzās gan dāvā viesiem kreklus, zeķes, gan ziedo vīra mājās dažādās ēkās un vietās. Pūrs tiek pārvests uz tautieša sētu dažas dienas pirms vedībām. Šim nolūkam ir speciāli pūra vedēji un pūra lopu dzinējas – lopenīcas, parādu meitas u.c. Šo tradīciju mūsdienās var apspēlēt dažādi. Viens no veidiem, kad abu jauno vecāki saviem bērniem dāvina piemiņas lietas, kas vairāk ir vērtīgas emocionāli, kā finansiāli. Var glabāšanai nodot savās kāzās saņemtas dāvanas, dzemdību namā uzliktās aproces, vai kādu tikpat simbolisku lietu.
Citāts: “Kāzas pilnīgi beidzās tikai ar atkāzām. Tās ir mazas, vienas dienas svinības, kas notika nākamajā svētdienā pēc kāzām, kad līgava kopā ar savu vīru dodas pie saviem vecākiem. Līgavas vecāku sētā sanāk kaimiņi, draugi un radi, arī tie, kuri uz kāzām kādu iemeslu dēļ netika. Līgavai ir iespēja vēlreiz atvadīties no saviem radiniekiem.”
Vedēju sagaidīšanai līgavas sētā īpaši gatavojas. Jau laikus ārpus sētas tiek nolikti dažādi šķēršļi, lai vedējiem rastos grūtības vēl līdz sētai nenonākušiem. Vedēju tuvošanos dzird jau iztālēm. Vedēji dzied dziesmas un pūš taures, sit bungas. Vedēju pulkā ir arī neprecētie. Brālis aicina vedējos māsu. Pēc kaulēšanās vedējus ielaiž pagalmā. Atkārtojot derību un precību paņēmienus, vedējiem, kas prasa līgavu, ved priekšā “neīsto”. Līgava slēpjas arī klētī un vedējiem jāsazīmē īstā starp daudzām meitām. Līdzīgi kā mūsdienās ar došanos pēc līgavas uz viņas māju. Pēc veiksmīgas līgavas atvešanas uz goda istabu, visi sēžas pie mielasta galda. Panāksnieces turpina apdziedāt vedējus visu mielasta laiku. Apdziedāšanās neapklust visu nakti. Nākamajā rītā līgava ir noslēpusies un vedējiem nākas maksāt mātei auklējuma jeb lolojuma naudu, lai māte atvērtu klēts durvis, kur meklētā līgava atrodas. Paskaitot, sanāk, ka visu kāzu laiku līgava slēpjas vismaz četras reizes. Un arī tālākajās norisēs līgava turpina tiepties, itā negribēdama iziet pie vīra.
Līgavas ģērbšanā piedalās māršas, vakaraine, vakara māsas, māte un dziedātājas meitas. Līgavas ģērbšana norisinās lēni, it kā līgavai negribot. Tautasdziesmās redzams, ka vilkti trīs vai pat pieci brunči. Brunčus sasien ar jostu, sienot trim kārtām. Arī villaines velk vairākas, līdz pat deviņām. Visu beidzot līgavai galvā liek vainagu. Tas ir īpaši grezns, izšūts deviņās rindās dažādām zīlēm, vizuļiem. Pirms saģērbtā līgava dodas uz puiša māju, viņa atvadās no saviem tuviniekiem, no mājām. No katras vietas atvadīdamās viņa tai ziedo prievīti vai ko citu. Atvadu brīdis ir skumjš, raud gan līgava, gan viņas piederīgie.
Ceļā uz puiša mājām līgavu pavada vakarainis un vakaraine. Pārējie līgavas radi vedēju pulkam, kas aizved līgavu, seko vēlāk, simboliski atdarinādami agrāko panāksnieku funkcijas – dzīties pakaļ vedējiem un atņemt tiem nozagto māsu. Vedēji, prom dodoties, cenšas uz ceļa atstāt dažādus šķēršļus, kuru agrākā nozīme kā panāksnieku kavēklis pāraugusi simboliskā aizkavēšanā. Līgavas vešana ir trokšņiem un dziesmām pārpilna, lai iztālēm jau varētu dzirdēt. Vedējus aptur pa ceļam dzīvojošie ļaudis un tālāk nelaiž, kamēr nav samaksāta izpirkuma maksa. Šāda izpirkšana ceļā var gadīties vairākas reizes un par to jau laikus jāpadomā. Arī šī ir tipiska tradīcija, kas izdzīvojusi cauri gadsimtiem. Un jautra jau tā “māžošanās” ir.
Jaunākajos laikos, jaunie ļaudis laulājās baznīcā. Tādējādi ceļš uz jaunā vīra māju sākas pie baznīcas nevis no līgavas mājas. Pirmais līgavaiņa sētā ierodas puisis, kas nes eglīti, ko aizspraust aiz mājas jumta. Man neviļus prātā nāk doma, kā tas varētu izskatīties, ja mūsdienās, piemēram, uz 10 stāvu mājas jumta, kāds mēģinātu uznest eglīti. Bet toreiz pēc eglītes tiek spriests pēc līgavas. Tautasdziesmās eglītes nesējam ir līkas kājas, tādēļ viņam grūti tikt uz jumta. Kad eglīte jumtā uzlikta, tās nesējs lūdz padzerties. Padzēries viņš doto krūzi met pret vārtu stabu, lai tā sašķīstu smalkās drupās. Neilgi pēc tam ierodas arī pārējie kāzinieki. Tiem piebraucot, vārti ir aizvērti. Pretī iznāk līgavaiņa tēvs ar uguni un alus kannu rokās. Pirmā dzer līgava, tad pārējie. Līgava vīratēvam par to uz pleca uzliek cimdu pāri, tad tiek atvērti vārti un visi laisti pagalmā. Līgavu no kamanām izceļ pats tautietis. Pie kamanām vīra māte nolikusi baltu villaini, kurai līgava cenšas virsū neuzkāpt.
Vispirms līgava iet uz klēti saposties. Līgavu no klēts uz istabu ved dižvedējs, cirzdams ar zobenu krustus kā klēts, tā istabas durvīs. Vedējs ar līgavu apiet trīs reizes ap galdu, līgavaiņa māte līgavai noņem virsējo villaini. Uzreiz pēc tam jaunais pāris tiek līdzināts. Līdzināšana ir jaunā pāra oficiāla savienošana. Šo tradīciju piemin arī jaunāko laiku kāzu apraksti, taču līdz ar baznīcas ieviesto laulāšanu, līdzināšana tiek izbīdīta no savas vietas vedību secībā. Pēc līdzināšanas visi sēžas pie galdiem, sākot t.s. pirmo mielastu, kura laikā sieva tikpat kā neēd, jo skumst pēc mājām un radiniekiem. Panāksnieki ierodas vēlāk. Bez viņu klātbūtnes tiek izdarītas divas nozīmīgas lietas vedību rituālā – mičošana (ievadīšana precēto kārtā) un guldīšana. Guldināšana un mičošana tiek izdarīta arī nereti tūliņ pēc līgavas ierašanās līgavaiņa sētā, lai panāksniekiem atbraucot, tas jau būtu notikusi.
Mičošanā jaunās sievas vainags tiek apmainīts ar sievas mici. Šī akta nozīme ir jaunās sievas pāriešana no meitu pulka sievu pulkā. Līgavainis noņem savas jaunās sievas vainagu, ko uzliek galvā kādai citai neprecētai meitai. Vīramāte līgavai pārpin bizes un uzliek sievas mici. Sākumā jaunā sieva jauno galvas rotu atzīst par nederīgu un divas reizes met to zemē. Noņemto vainagu karina arī uz zobena. Mičošana parasti notiek vēlā vakara stundā, taču tai jānotiek pirms ierodas panāksnieki. Iespējams, ka panāksniekiem ierodoties, jaunais pāris jau arī ir guldīts un istabā vairs nav atrodams. Panāksnieki ierodas skaļi, dziesmas dziedot, trokšņojot. Vārti ir cieši aiztaisīti. Pie durvīm sākas kaulēšanās. Panāksniekiem mājiniekiem jādod ciema kukulis. Pēc tam mājas tēvs ver vārtus vaļā un laiž līgavas radus istabā. Kamēr panāksnieki ēd, mājinieki tos apdzied. Pēc maltītes sākas īstens dziesmu karš. No otras puses reti kurš paliek neapdziedāts. Pirmā vedību diena beidzas ar guldīšanu, kas notiek ap pusnakti. Jauno gultā mēdz ielikt dažādus priekšmetus, kas varētu ietekmēt dēla vai meitas piedzimšanu. Būtu interesanti papētīt, kā šie priekšmeti veicina konkrētā dzimuma piedzimšanu. Visbiežākā guldīšanas vieta ir klēts. Uz turieni jauno pāri vada ar skanīgu dziedāšanu. Pēc jaunā vīra un sievas apguldīšanas viesi turpināja svinības.
No rīta visi kāzu dalībnieki kopīgi dodas modināt jauno pāri. Viņi nāk ar dziedāšanu un spēlēšanu. Jaunais pāris tiek ceremoniāli nopērts, kas tiem dos laimi jaunu dzīvi uzsākot. Jaunais vīrs un sieva mazgājas vienā bļodā un slaukās vienā dvielī. Gultā līgavainis atstāj naudu, bet līgava cimdus. Modināšanas tradīcija šķiet ir tā, kas saglabājusies visautentiskāk. Skaļā modināšana, pērieni un kopīga mutes mazgāšana, šķiet netiek aizmirsta nevienās kāzās.
Otrajā vedību dienā līgava apdāvina vīra radiniekus ar apģērba gabaliem un citām lietām no līgavas pūra. Pirmā dāvanas saņēmēja ir vīra māte, kurai parasti dod baltu villaini. Vīra tēvam parasti dod kreklu, cimdus zeķes, to pašu arī vīra brāļiem. Vīra māsām parasti tiek villaines, jostas, arī krekls, zeķes, prievītes. Dāvanas tika arī pārējiem kāzu viesiem un muzikantiem. Apveltot radus, jaunā sieva cenšas panākt to labvēlību, ienākt viņu vidū. Tomēr līgava bagātīgi apdāvināja ne vien radiniekus, bet arī kāzu nama mājas kungu un citus garus, mezdama ziedu gan ēku kaktos, pavardā, gan uz sliekšņiem, akas malā, pagalmā, krustcelēs. Vedeklas zieds nodrošina jaunās kopdzīves veiksmīgu sākšanu; viņa apstaigā pēc kārtas visas nozīmīgākās vietas, īpaši tās, kur tai būs jādarbojas pašai.
Pēc kāzinieku veltīšanas un pirms panāksnieku aizbraukšanas, visi kāzu viesi met jaunajam pārim naudu, to sauca par atveltēm, dvieļa naudu, arī uzdzirām. Uz galda tika uzlikta balta drāna, uz kuras arī meta naudu. Tie, kas skopojās ar naudu, tika apdziedāti. Pēc naudas mešanas jaunajam pārim, sākās mielasts, pēc kura panāksnieki gatavojās doties mājup. Pēdējā maltītē mēdza dod kāpostus, kas kalpoja kā zīme, ka mājinieki gaida viesus aizbraucam. Maltītes laikā panāksnieki izrāda savu apbēdinājumu par māsas atstāšanu, sitot pa galdu un plēšot traukus. Panāksnieki vēl pēdējo reizi atgādina jaunajam vīram, lai tur māsu godā, nedara tai pāri.
Kāzu nobeigumā parasti ierodas nelūgti viesi, ko sauc par kūjiniekiem, stāvmačiem, čigāniem. Parasti viņi dažādi pārģērbjas. Sievietes velk vīriešu drēbes, un vīrieši – sieviešu. Ģērbjas arī dažādās vecās lupatās, lai izskatītos pēc ubagiem. Sejas aptriepa ar sodrējiem. Kūjinieku sievas prot zīlēt no rokas, bet puiši runā par zirgu mīšanu un aitu zagšanu. Kad kūjinieki bija labi izdancojušies, paēduši, padzēruši, laimes vēlēdami jaunajam pārim, gāja prom.
Kāzas pilnīgi beidzās tikai ar atkāzām (sauktas arī par atvāršām). Tās ir mazas, vienas dienas svinības, kas notika nākamajā svētdienā pēc kāzām, kad līgava kopā ar savu vīru dodas pie saviem vecākiem. Līgavas vecāku sētā sanāk kaimiņi, draugi un radi, arī tie, kuri uz kāzām kādu iemeslu dēļ netika. Līgavai ir iespēja vēlreiz atvadīties no saviem radiniekiem.
