„
iņš vēl ir maziņš, viņam tas būs par smagu, mēs viņu atstāsim mājās,” saka kāda sieviete par savu četrus gadus veco bērniņu, no kura tiek slēpta vecmāmiņas bēru diena.
Tik tipiski mūsu kultūrai – baidīties, slēpt, izolēties, piešķirt dabiskām, pašsaprotamām lietām tabu statusu. Tieši ar viedokli par attieksmes pret nāvi veidošanu jau bērnībā sākas brīnišķīgā medicīnas doktores Elizabetes Kibleres-Rosas grāmata „Aizejot”, kura vēstī par mums tik grūti pieņemamo nāves tēmu. Reanimatologs Pēteris Kļava autores darbu piesaka ar vārdiem „..tā uzrāda mūsu neziņas radīto apjukumu un garīgo bezspēcību tās [nāves] priekšā.” Šo tēmu portālā SievietesPasaule.lv gada sākumā aizskāra tā ilggadējā lasītāja Laura (viņas stāstu lasi te>), atklājot savu smago pieredzi ar mammas zaudējumu. Komentāri bija nesaudzīgi. Daudzu līdzcilvēku attieksme tāpat. Laura atzina, ka saskārusies ar pārmetumiem par pašas egoismu mammas slimības un zaudējuma priekšā. Tas rosināja šo tēmu turpināt, jo, kā atzina Laura, pat mūsdienu pārsātinātajā interneta vidē trūkst informācijas par to, kā justies, domāt un rīkoties cilvēkam, kura tuvinieks mirst.
E.Kiblere-Rosa raksta: „Fakts, ka bērniem ļauj palikt mājā, pār kuru gulstas nāves ēna, un ka ar viņiem sarunājas, atklāj savas bailes, rada viņos sajūtu, ka skumjās viņi nav vieni, un dalītā atbildība ir milzīgs mierinājums, palīdzot uztvert nāvi kā neatņemamu dzīves daļu – pieredzi, kas palīdzēs viņiem augt un nobriest.” Nesaņemot skaidras norādes par veselīgu attieksmi pret nāvi vai, sliktākajā gadījumā, dzirdot klaju nepatiesību, no pašiem tuvākajiem, bērns izaug par pieaugušo, kurš patiesi nezina, kā rīkoties gadījumā, kad pie durvīm klauvē kaulainā.
Kas notiek ar sievu, kuras vīrs ir nedziedināmi slims? Ko jūt meita, kad tēvam atklāj smagu un grūti dziedināmu slimību? Kā izturēties dēlam, kad ir skaidrs – rit mammas pēdējie dzīves mēneši? Sabiedrībā pieņemts uzskatīt, ka šādos gadījumos maksimāli jācenšas izslēgt personīgās jūtas, pievēršoties praktisku lietu risināšanai – kur un kā saņemt medicīnisko aprūpi, kā organizēt ģimenes dežūras, kā pareizi operēt ar finansēm, lai saņemtu maksimālu atdevi no medicīniskā personāla, utt. „Man jābūt stiprai, mamma nedrīkst redzēt manas asarainās acis!” saka meita. „Vai šādā veidā mēs necenšamies tikt galā un apspiest trauksmi, ko mūsos rada neglābjami vai smagi slims cilvēks?” jautā iepriekš minētā grāmatas autore, atklājot arī vairāku gadu garumā no sarunām ar šiem pacientiem secināto, ka viņiem sāp tuvinieku nespēja patiesi paust savas jūtas, tā vietā noliedzot patiesās jūtas un mehāniski organizējot un nodrošinot aprūpi.
Konsultēšanā, kuras mērķis ir sniegt atbalstu, saruna ar smagi vai nedziedināmi slima cilvēka tuvinieku nereti izskatās apmēram šādi:
– „Ko tu jūti tagad, kad ** ir tik slima/slims?”
– „Man ir bail. Man ir tik sāpīgi un žēl. Es jūtos vainīga par katru mazāko strīdu pēdējā gada laikā, atceros tos un nosodu sevi. Gribas pieiet pie viņa/viņas gultas, paņemt viņas/viņa roku savā, varbūt pat pieglausties un atzīties, cik slikti es jūtos, kā baidos viņu zaudēt…”
– „Un kā tu rīkojies?”
-„Es uzlieku masku, esmu pozitīva, iedrošinu viņu, salielu par veselīgu sejas krāsu, par to, ka šodien viņa/viņš ir sabužinājusi/-is spilvenus. Lietišķi prasu vai stāstu, ko teicis ārsts, kādas zāles jāpērk, kādu buljonu jādzer, kādu laiku sola šajā un nākamajā nedēļā, kādus cilvēkus satiku veikalā un darbā…”
Dažāda veida literatūra un sociālie tīkli sniedz plašu informāciju par to, kā jūtas slimības skartais cilvēks, tipiskā gadījumā izdzīvojot tādu emociju posmus kā noliegumu un izolāciju, dusmas, kaulēšanos, depresiju, samierināšanos un cerību.
Bet ko jūt un drīkst just viņa tuvinieki? Konsultēšanas procesā šie cilvēki tiek iedrošināti un aicināti ne tikai konsultanta kabinetā patiesi atklāt savas jūtas, kas jau ir milzīgs solis sava emocionālā stāvokļa stabilizēšanā, bet arī doties mājās un, neskatoties uz līdzšinējām emociju izpausmes formām attiecībās, godīgi pastāstīt sirdzējam, kā viņi jūtas un neizvairīties no tik pat godīga pretjautājuma „Bet ko jūti tu?” (nevis „Kā tu jūties?”, kas ir slēgta tipa jautājums), atsakoties no eifēmismiem jeb emocionāli neitrāliem apzīmējumiem runājot par slimību un nāvi.
Jā, tas var šķist skarbi, jo pirmā kliedzošā doma ir „Kā es varu atņemt viņam ticību un cerību, ka viss var būt labi?!” Grāmatas autore pētījumos guvusi skaidru un nepārprotamu atbildi no pašiem nedziedināmi slimajiem pacientiem, ka pat gadījumos, kad nāve ir negrozāms fakts, viņiem ir svarīgi ne vien saglabāt cerību, bet just to arī no tuviniekiem. Tomēr kā tik pat nozīmīgu pacienti min patiesu un sirsnīgu sarunu ar tuviniekiem un draugiem, nevis mākslīgu smaidu, uzsišanu pa plecu ar vārdiem „Nu, vecīt, viss taču būs labi, es vispār nešaubos par to!” gadījumos, kad ir skaidrs, ka nekāds labi nesekos.
Konsultēšanas praksē šādos gadījumos mani klienti ir apstiprinājuši, ka savu patieso jūtu atzīšana ir sniegusi neatsveramu emocionālu atvieglojumu un ļāvusi cieši satuvināties ar slimnieku (varbūt pirmo reizi visu attiecību laikā), kas palīdz uzlabot ikdienas aprūpi. Atzīt, ka arī esi nobijies, ka tev arī sāp, ka nezini, kā labāk rīkoties, pateikt, ka mīli un baidies viņu zaudēt, vienlaikus apliecinot gatavību būt blakus, rūpēties, paužot savas cerības – tas nav klajš egoisms, tas ir tikai godīgi. Mēs varam un drīkstam to atļauties. Jo patiesāk ielūkosimies paši savās sajūtās un ieklausīsimies slimniekā, jo gudrāk pratīsim saskatīt to robežu, kuru nedrīkstam pārkāpt.
