Dieva ceļi ir neizdibināmi…un tomēr – kāpēc tā bija jānotiek? Vēl pirms mirkļa viņa bija šeit. Maza, trausla dvēselīte… Ar mums savās sāpēs dalās māmiņa, kas zaudējusi bērniņu. Viņa uzrakstījusi piemiņas veltījumu savai meitiņai un visām tām mazajām dvēselītēm, kas šajā pasaulē pabijušas vien īsu brīdi
Vēl pirms mirkļa viņa bija šeit. Maza, trausla dvēselīte, kuras atnākšanu mēs tik ļoti gaidījām. Viņa vēl neprata runāt, pat ne smaidīt, taču viņa pateica un parādīja tik daudz tikai ar to, ka bija ieradusies, tikai ar to, ka bija…
Milzīga bezspēcība, cerība un paļaušanās uz ikvienu – ārstiem, draugiem, Dievu, domu spēku, visumu… Šķiet, ka katrs “turies”, “saņemies” liek nomest no pleciem kilogramiem smaguma, izsliet plecus un teikt – viss ir labi, viss nokārtosies. Bet tajā pašā mirklī tu jūti, zemapziņā redzi, ka būs jāatvadās. Asaru straumes plūst pār vaigiem – es tik ļoti viņu gaidīju! Mēs runājāmies, spēlējāmies, plānojām kopīgus nedarbus jau tad, kad bijām vēl viens vesels. Nēsāt bērnu zem sirds. Nē, es viņu nēsāju sirdī – ik dienu, ik stundu, ik minūti. Tagad šķiet, ka kāds ir izrāvis daļu manas sirds, pārgriezis vēderu, kas tagad sarūk kā tukšs balons, pamazām izlaizdams gaisu. Un tās nav tikai divas rētas – rēta dzemdē un vēdera lejasdaļā, ir arī trešā – dvēselē. Bet šīs rētas diegi nekad neuzsūksies, tā nekad nesadzīs līdz galam, un es nezinu, kurā mirklī tā sāks asiņot, atsaucot atmiņā četras smagākās un reizē laimīgākās dienas manā mūžā. Laimīgākās? Jā! Mana mazā eņģeļmeitenīte turējās, viņa bija daudz stiprāka par tiem steroīdu pilnajiem vīriem, kas rāda savus lielos muskuļus. Viņa cīnījās un izturēja tieši tik ilgi, lai es paspētu viņu samīļot, noskūpstīt un pateikt, ka mīlu…
“Jums viņa ir jālaiž” – vārdi, kas šķiet neizgaisīs nekad. Kas kā ass duncis ir iedūrušies tieši sirdī pēc trim mokpilnām dienām es varu viņu ieraudzīt un nu man viņa ir jālaiž vaļā? Nē, nekad! Šķiet kaut kur starp apdomību un vājprātu es kliedzu viņas vārdu un lūdzu kaut apstātos laiks, kaut es vēl spētu ko darīt. Nu jau tā noteikti ir agonija, kas liek man kliegt viņas vārdu atkal un atkal. “Es tikai vēlos viņu vēl ieaijāt. Pirmo reizi viņas īsajā mūžā.” Mana meita, šķiet pilnīgi bez svara, tiek ielikta manās rokās. Es redzu kā ekrānā krītas visi rādītāji. Viņa guļ manās rokās un es dziedu viņai šūpuļdziesmu, balss aizlūzt, asaras līst straumēm… tā ir mana meitiņa, mana miesa un asinis, mans brīnums.
Vēl viens mirklis un viņas vairs nav. NAV. Es nekad vairs nevarēšu viņu samīļot, noskūpstīt, nevarēšu viņai pīt bizes un stāstīt par pasaules kārtību, viņa nekad neatvērs acis, lai es redzētu kādā krāsā tās bija. Viņa nomira uz manām rokām. “Tas ir pats labākais, kā vien varēja būt,” man kāds teiks vēlāk, bet šobrīd man tā nešķiet, es jūtu tikai to, ka nevarēju viņu nosargāt, nevarēju viņu izglābt, nevarēju neko.
Kāpēc? Jautājums uz kuru atbildes nav. To nedrīkst sev uzdot. Es zinu, un tomēr neskaitāmi kāpēc maļas pa galvu kā graudi dzirnavās, pārvērsdamies miltu putekļos, lielā baltā miglā, kas tikai aizpilda telpu, nevis sniedz mierinājumu. Vai es izdarīju visu, lai viņu nosargātu? Jautājums uz kuru atbildes nav. Arī to uzdot sev nedrīkst. Es zinu, un tomēr…
Es zinu, ka mana meitiņa tagad ir eņģelis, kas palīdzēs citiem maziem bērniņiem cīnīties par dzīvību. Es zinu, ka viņai tur augšā ir labi. Iespējams viņa bija pārāk laba šai naida, skaudības un ļaunuma pilnajai pasaulei. Ja viņa būtu šeit palikusi, iespējams mēs ciestu vēl vairāk, iespējams, viņa nebūtu laimīga. Es zinu – viņa tur ir drošībā.
Ir saulaina rudens diena. Viņa guļ savā baltajā zārciņā un izskatās tik mierpilna, kā īsts eņģelis. Viņai ir gājusi secen šīs pasaules nejēdzība un to var redzēt viņas sejiņā. Sāp. Bezgala sāp. Sāp tā visa, kā mums kopā nekad nebūs, sāp visa izsapņotā, sāp tukšums vēderā. Kapos nav neviena vēja brāzma, laižot viņu zemē ir pilnīgs klusums, tikai zārciņu, no tās puses, kur viņas galviņa, apspīd spoža jo spoža saule. Klau kā nāk uz pirkstu galiem miega rūķis klāt, spilvenā viņš sapņus saliek, sāk jau ieaijāt…
Miers. Pēdējie ziedi gulstas uz viņas kapa, vīrs ciešāk satver manu roku, viņš visas šīs dienas ir bijis kopā ar meitiņu, atbalstījis mani un bijis vislabākais tētis un vīrs pasaulē. Manā sirdī ir miers par viņu. Nē, rētas nekur nepazudīs, tās paliks mūžam, bet šķiet, ka mana eņģeļmeitenīte tagad ir labākā vietā, un mēs, šeit uz zemes palikušie, nekad neaizmirsīsim par šo mazo brīnumu.
Ir pagājušas tikai dažas dienas no tā mirkļa, kad sajutu pirmās kontrakcijas, bet šķiet, ka vesela mūžība. Mana dzīve ir apgriezta kājām gaisā, visa vērtību sistēma ir mainījusies, daudzas lietas šķiet pārāk nebūtiskas, lai tām vispār pievērstu uzmanību. Kam lai tagad dzīvoju? Kāds ir nākamais mērķis, kas jāsasniedz? Kas tagad jādara? Šķiet nekam vairs nav vērtības un tajā pašā laikā visam vērtība ir daudz augstāka. Milzīga putra galvā. Gribas visu uzreiz un negribas neko. Ir pāršķirta jauna lapa manas dzīves grāmatā un tā ir tik biedējoši balta.
