Patiess stāsts: ‘Mūsu bērniņi ir debesīs, nevis ar mums…’

nnija uz sarunu ierodas gaiša, smaidīga. No viņas nāk pozitīvs starojums un ārēji nekas it kā neliecina, ka sirdī kaut kas ļoti sāp, bet sāp… Annija ar vīru Ivaru ir piedzīvojuši vislielāko laimi – sagaidījuši divas burvīgas meitiņas, un, tajā pašā laikā, vislielāko nelaimi – atvadījušies no abām meitenītēm… Nu viņi ir divu “eņģeļbērniņu” vecāki. 2011. gadā viņi zaudēja 10 mēnešus mazo Beāti un uzreiz pēc tam, 2 mēnešus jauno Alisi.

BEĀTE
Grūtniecība ritēja labi, viss bija kārtībā, bet, apmēram 1,5 mēnesi pirms dzemdībām, man pateica, ka izskatoties, ka man esot par maz ūdeņu. Mani nosūtīja uz pārbaudēm, apskatījām bērniņa sirsniņu un tur pateica, ka viss ir kārtībā. Pēc kādas nedēļas viņa dzima un, dzima ļoti smagā stāvoklī. Pirmkārt, ļoti gribēju dzemdēt pati, bet man neļāva, taisīja ķeizaru. Ārstu pirmais jautājums bija, vai man nav bijusi kāda infekcija? Bet infekcija ir ļoti plašs jēdziens un viņi teica, ka tie var būt arī vīrusi vai slimības, un kuram tad ziemas laikā (tad biju stāvoklī), nav kādas iesnas vai vīrusi? Meitiņu uzreiz aizveda uz intensīvo terapiju un tad arī sākās mūsu 10 mēnešu ceļš pa slimnīcām.

Skaidrs īsti nebija nekas, jo vienīgais, ko sākumā ārsti atbildēja uz to, kāpēc viņa ir inkubatorā – viņa pie manis vēderā, esot slikti jutusies. Es tiešām nesapratu, kas notiek, zināju tikai, ka man ik pēc 3 stundām jānes mazajai savs piens. Tā kā man tikko bija uztaisīts ķeizars, kas priekš manis bija smagi, nevarēju normāli pastaigāt. Pirms ķeizara ļoti uztraucos, tieši tāpēc, iespējams, bija grūtāk atlabt. Kad nāca ārā anastēzija, visi muskuļi trīcēja, nespēju atslābināties. Vēl pāris nedēļas man sāpēja visas malas, dzēru pretsāpju zāles. Neviens man neskaidroja, ka rēta nevar pārplīst, ka tas ir normāli, ka viņa sāp. Lai arī bija grūti, šajā mirklī laikam ieslēdzās apziņa, ka tev vienkārši nav variantu. Un, ja tev nav variantu, tev nav laika pat aizdomāties, ka varētu ko nedarīt, padoties un atslābt.

Viss meitiņas dzīvošanas laiks bija smags un grūts gan fiziski, gan emocionāli. Taču tajā laikā tā bija norma, kā dzīvot. Nebija viegli, bet nebija laika skatīties uz citiem variantiem, uz to, kā dzīvo citi. Ienācām slimnīcā, kad bija sniegs un iznācām, kad viss bija zaļš. Tā bija sirreāla sajūta.

Meitiņai bija jādzer daudz zāļu, neviens nezināja, kas viņai par slimību. No sākuma ārsti teica, ka dzīvos 4 mēnešus, pēc tam 6, bet mēs visu laiku cerējām un ticējām, ka viņa dzīvos ilgi un dikti. Arī ģenētiķi vairākas reizes mainīja slimību variantus. Viņu pirmais variants nozīmētu, ka viņa dzīvotu, tikai būtu ļoti īpašs bērns, bet, kad pateica otru variantu–sialidoze, mēs vairs īsti neticējām. Likās, ja jau pirmo mainīja, tad jau arī otro mainīs.  Ar katru reizi cerības palielinājās.

Mūs ielika paliatīvajā aprūpē. Mājās viss bija pilns ar šļircēm, jo visa barošana notika caur šļircēm, barošanas zondi, viņa daudz vēma. Katru reizi bija jāskatās, lai neaizrijas. Bija jāuzmanās, lai viņa nesaķer plaušu karsoni, jo aizrijoties, tas šķidrums ar ko aizrijies, var ieiet plaušās un tur rodas iekaisums.

Gāja laiks. Bijām pie ģenētiķiem, braukājām uz analīzēm. Meitiņai ķermenis arvien vairāk nepieņēma zāles. Radās tūska, viņa bija uzpampusi un knapi varēja noturēt galviņu. Mums daudz palīdzēja Klaudija Hēla, brauca, vingrināja meitiņu. Tajā laikā, sapazinos ar kādu medmāsiņu Daci Valbi. Atceros, pirmajā reizē, kad meitiņai sāka kristies sirdsdarbība, atskrēja ārsti, medmāsiņa, un es sāku raudāt, nesapratu kas notiek. Ārste, kas bija klāt teica, ka viss būs labi, bet man no tās viņas mierināšanas īsti..jā, es varbūt nomierinājos, bet tikai tāpēc, ka sapratu–nav jēgas neko izrādīt, man ir jāapslāpē savas emocijas un viss. Bet tad ienāca Dace. Viņa, neko neteica, viņa ļāva man raudāt. Viņas skatienā un tajā, kā viņa izturas, varēja just to, ka viņa saprot…nevaru pat paskaidrot kā. Bībelē ir teikts „Raudi ar tiem, kas raud. Priecājies ar tiem, kas priecājas”. Mūsu sabiedrībā parasti ir tā, ka tu mēģini mierināt to, kas raud un par to, kas priecājas, jā varbūt priecājies līdzi, bet citreiz vēl ir skaudība. Un tur es sapratu, ka man ir vajadzīgs nevis, lai mani mierina vai uzmundrina, bet, lai vienkārši ir ar mani kopā un mani saprot.
Kad pārcēlāmies uz slimnīcu Vienības gatvē, aizrakstīju viņai pateicības vēstuli un tā mēs ļoti sadraudzējāmies. Izrādās, arī viņai ir bērniņš ar īpašām vajadzībām, tāpēc arī viņa droši vien saprata. Vēl joprojām esam draudzenes.

Tā bija liela pieredze, piedzīvot to, kā tas ir, ka visu laiku dzīvo 4 sienās, un, kad tu izej ārā, tev ir sajūta, ka izej no cietuma. Jebkas, ko redzi, rada tik lielu iekšējo sajūsmu! Koks, puķes, viss bija brīnums. Citreiz, vīrs, mani, piemēram, palaida uz veikalu. Tā man bija lielā izklaide, un, ejot mājās, speciāli gāju, nevis pa ietvi, bet pa zāli un iztēlojos, ka esmu mežā.

Gāja laiks un meitiņai palika arvien sliktāk. Ģenētiķi tad arī skaidri pateica, ka slimība ir sialidoze. Tā ir ģenētiska uzkrāšanās slimība, kad nesadalās cukurs, pietrūkst emzīmu, kas sašķeltu. Un šie cukuri uzkrājas šūnu līmenī visā organismā.

“Cerējām, ka būs tas moments, kad vajadzēs noņemt visus aparātus, zāles un tad.. notiks Brīnums!”

Es kategoriski atteicos pieļaut domu, ka viņa varētu neizdzīvot. Cīnījos, ticēju un cerēju, ka Dievs viņu dziedinās. Līdz pēdējam ticēju… Protams, mēs redzējām, ka viņai paliek arvien grūtāk, tajā pašā laikā, cerējām, ka būs tas moments, kad vajadzēs noņemt  aparātus, zāles, jo viņa to vairs neuzņems un tad.. notiks Brīnums!
Uz pēdējām dienām viņa saslima ar bronhītu un, ņemot vērā viņas jau tā vājo stāvokli, tas vēl vairāk pasliktināja kopējo ainu. Viņa neuzņēma zāles. Atbrauca ģenētiķi, pastāstīja, kas jādara, ja viņa nomirst…ka mums nav obligāti jāsauc ātrā palīdzība un arī uz reanimāciju nav īsti jēga vest, jo viņa jau bija vesta vairākas reizes, un, ka tur vairs nevar palīdzēt. Tas varbūt dos maksimāli divas dienas, pieslēgtai pie aparātiem.

Kādu rītu viņai pēkšņi pa muti, pa degunu sāka nākt ēdiens un viņa palika zila, neelpoja. Iestājās panika. Mēs viņu reanimējām, meitiņa it kā sāka elpot, bet actiņas vairs nevēra vaļā. Sazvanījām, paliatīvo aprūpi, izstāstījām situāciju un teicām, ka labāk paliksim vieni, divatā ar vīru atvadīsimies… Aptuveni 7 stundas viņa vēl turējās un cīnījās. Sēdējām blakus, mīļojām, dziedājām, lūdzām… Aptuveni septiņos vakarā viņa aizgāja…

ALISE
Tad, kad Beātei bija kādi 7 mēneši, es atklāju, ka esmu stāvoklī. No vienas puses šķita, ka šoreiz viss būs labi, bet tajā pašā laikā, tiklīdz aizgāju pie pirmās vecmātes un, viņa sāka teikt, ka viss būs labi, parasti ar otru bērniņu tā nav, man iestājās ļoti liela pretreakcija. Man vairs nevar iestāstīt, ka parasti tas nenotiek. Jo, piemēram slimība, kas bija Beātei ir 1 pret 4,milj 200 tūkst., tādas nav visā Baltijā. Tādēļ vairs tik viegli nenoticu tam, ka ar mani tas nevar notikt. Protams, tas liek cerēt arī uz pozitīvām domām. Ja jau mēs esam vieni no tiem, kas saslima, mēs varam būt arī tas viens gadījums, kas izārstējas.

No sākuma, kamēr vēl bija pirmā meitiņa, otrajai grūtniecībai nesanāca kārtīgāk pievērsties. Bija grūti, gan fiziski, gan emocionāli… Taču pēc laika saņēmos un centos daudz staigāt, vingrot un veselīgi ēst. Darīju visu, lai viņa pie manis justos labi. Grūtniecības laikā nebija problēmu, jutos ļoti labi. Pasniedzu nodarbības (esmu vokālā pedagoģe un pasniedzu klavieru nodarbības). Bija enerģijas pieplūdums – gan fizisks, gan emocionāls.

Pagāja laiks, un mēnesi pirms laika, kad vajadzēja būt dzemdībām, mūsu ārste aizbrauca atvaļinājumā un tieši tajā laikā man sākās dzemdības. Šoreiz  devāmies uz Stradiņiem, bija ļoti labs personāls. Es varēju dzemdēt pati un par to biju lielā sajūsmā. Man bija ļoti svarīgi apzināties, ka esmu izdarījusi to, kas sievietei droši vien ir galvenā misija – piedzemdēt (jā es saprotu, ka arī ķeizars ir dzemdības), bet man gribējās to izdarīt pašai.
Mēs bijām ļoti priecīgi, kad piedzima meitiņa un, tas, ka viņa piedzima pati jau liecināja par viņas labo fizisko stāvokli. Pirmais jautājums no ārstes bija – vai ir bijusi kāda infekcija? Tad likās, ka kaut kas būs ne tā, jo atkal tāds jautājums. Bet es to ignorēju. Es gribēju izbaudīt mirkli, ka meitiņa ir piedzimusi, guļ man virsū (pirmo meitiņu uzreiz aizveda, pat nepaspēju buču iedot). Tad viņu veda uz apskatēm un ārste teica, ka kaut kas nav kā vajag. Mūs aizveda uz Gaiļezeru un pavadījām tur 3 nedēļas. Viņa tiešām labi uzņēma zāles, veseļojās un bija aktīvāka, pati uzreiz varēja ēst no krūts.  Mums uztaisīja sirds pārbaudi un pirmo reizi mūžā no ārstiem dzirdēju teikumu: ‘Viss ir kārtībā”. Aizbraucām arī uz pārbaudēm Vienības gatvē, un tur tie paši ārsti, kas skatījās pirmo meitiņu, bija ļoti priecīgi, ka šoreiz viss kārtībā. Taču ģenētiķi bija uztaisījuši analīzes un neilgi pirms mūs laida ārā no slimnīcas, uzzinājām rezultātus-arī šī meitiņa bija slima ar sialidozi. Neviens gan nezināja, kā šoreiz slimība attīstīsies, jo nebija arī zināms, kurš slimības tips ir meitiņai.

“Pateicu, ka ļoti vēlos izbaudīt šo mājās braukšanas procesu – mašīnu, kas brauc pakaļ, balonus un fotogrāfiju ar bērniņu”.

Bet, tā kā mums bija pateikts, ka uz doto brīdi viss ir kārtībā, braucām mājās. Tad arī, pirmo reizi bija baloni, jo es pateicu, ka vienreiz abu meitiņu laikā ļoti vēlos izbaudīt šo mājās braukšanas procesu – mašīnu, kas brauc pakaļ, balonus un fotogrāfiju ar bērniņu. Pirmajā reizē nekā tāda nebija. Man personīgi šķiet, ka tas ir tāds nepieciešams un svarīgs process – iziet no slimnīcas, kad tev ir piedzimis bērns, ka viss ir kārtībā un, ka tu svinīgi brauc mājās.

Pirmo mēnesi viss bija daudz maz normāli, bet jau manījām, ka sāk parādīties tūska. Mēneša beigās aizbraucām uz kārtējo sirds apskati un tur pateica, ka ir tieši tas pats, kas pirmajai meitiņai. Viss ļoti ātri progresēja, jo mēneša laikā, no – viss kārtībā, aizgāja uz to, ka nekas nav kārtībā un bija jāsāk lietot zāles. Un, otrā mēneša beigās viņa jau pavisam maz ēda, sapratām, ka ir jāliek zonde. Nākamajā rītā viņa kaut kā dīvaini elpoja. Sapratu, ka nepavisam nav labi, saucām ātros. Piedzīvoju kā tas ir, kad ar sirēnām traucies cauri satiksmei, sastrēgumiem, lai tikai paspētu kaut ko vēl darīt meitiņas dzīvības labā. No tā brīža uz ātrās palīdzības mašīnām neskatos kā parasti cilvēki, kas mēdz vēl iespraukties, lai tiktu viņām līdzi caur sastrēgumiem…

Devāmies uz reanimāciju. Turklāt, viņas temperatūra bija 33,3, tāpēc visu dienu turēju viņu uz rokām, segās. Slimnīcā ārsti pateica, un pati redzēju, ka sirsniņa knapi darbojas. Visiem jau viss bija skaidrs…Sāka braukt mācītāji. Tā mēs to dienu pavadījām ar meitiņu visu laiku uz rokām. Pēdējā mirklī bija tā, ka zvanīju vīramātei, apstāstīju situāciju, meitiņa bija uz gultas un, runājot ar viņu, skatos, ka sirdsdarbība sāk kāpt uz augšu, pateicu, ka kaut kas nav kārtībā un noliku klausuli. Jutu, ja pēkšņi sāk kāpt uz augšu, nav labi. Un jā, tā uzkāpa līdz augšējai normai un sāka kristies un kristies…Tajā mirklī Alisīte nomira…

Pārdomas pēc…
Bieži vien, tas kas ir sliktais, ne vienmēr ir tikai slikts. Šīs lietas mums daudz ko iemāca, parāda jaunu skatījumu uz dzīvi. Mēs vairs nelidināmies mākoņos, bet redzam patieso realitāti. Un tikai tad, ja tu spēj ieraudzīt patieso realitāti, tu vari palīdzēt tai realitātei kā mainīties, uzlaboties.

Man vairs neviens nevar iestāstīt, ka nevar divreiz notikt viens un tas pats. Un arī to, ka viss būs kārtībā, to nekad nevar zināt. Mēs ar vīru, piemēram, tagad, katru reizi, kad atvadāmies, darām to ar domu, ka varam arī nesatikties. Tāpēc katru reizi, katras sarunas beigās mēs pasakām, ka mīlam viens otru…

Atvadīšanās
Pirmās meitenītes bērēs mēs smaidījām, gribējām visu pēc iespējas gaišāku, pozitīvāku. Dziedājām gaišas dziesmas par debesīm. Tagad saprotu, ka tas viss vienkārši bija šoka iespaidā, jo nebija vēl aizgājis līdz apziņai tas, kas ir noticis. Otrās meitiņas bērēs gribējām visu daudz mierīgāku. Ja runājam par kapiem…man nav spēka tur iet. Tur ir visas tās atmiņas. Vienu reizi, kad biju aizgājusi, it kā viss bija normāli, saulaina diena un pēkšņi sāka skanēt baznīcas zvans. Tās lietas, ko tu nedzirdi ikdienā, bet, kas ir bijušas tajā momentā, viņas ļoti spilgtā veidā atsauc atmiņā konkrēto momentu. Nespēju tur uzturēties, raudādama izskrēju ārā no kapiem.
Bet es neuzskatu, ka meitenītes ir kapos. Viņu ķermenīši ir kapos, un es, ja gribu, ar viņām runāt, varu to darīt jebkurā vietā, jebkurā laikā. Domas par viņām, iešaujas prātā visu cauru dienu. Ik pa brīdim kāda lieta atgādina par kādu notikumu, mirkli, kas bija ar meitenēm. Atceros, ka bija viens mirklis, kad draudzenes, kurām ir bērni, baidījās man rādīt, jo viņām likās, ka man būs grūti. Protams, ka man ir grūti, bet man, apskatoties uz jebkuru cilvēku bija grūti, jo es sapratu, ka mans bērns nekad nebūs tik pieaudzis. Tā, ka asociācijas ir visur. Un, lai kur tu slēptos, vienmēr jau paliek savas domas, no kurām nekur neizmukt. Un tas, ka es neeju uz kapiem, nenozīmē, ka es nedomāju. Tas nozīmē, ka es tik daudz domāju, ka vairs nespēju vēl vairāk par to domāt.
Es uzrakstīju meitiņām nelielu vēstuli un sāku rakstīt arī mūsu stāstu, bet sapratu, ka tas ir tik garš, ka būtu grāmata jāuzraksta un tam nav laika.

“Asociācijas ir visur. Un, lai kur tu slēptos, vienmēr jau paliek savas domas, no kurām nekur neizmukt”.

Šad tad palūdzu Dievam, lai samīļo meitiņas, ja var. Sākumā arī regulāri novēlēju arlabunakti. Man tāpat ir sajūta, ka viņas ir, un viņas arī ir un būs visu laiku. Mēs ar vīru it kā esam divi, bet tajā pašā laikā, mēs esam divu bērnu vecāki, tikai mūsu bērni ir debesīs, viņi nav ar mums. Bet instinkti jau tāpat mums ir sākuši darboties un nebeidz darboties. Tā apziņa, ka mums ir bērni, nepazūd. Un viņas ir tik dziļi mūsu sirdīs, ka man šķiet nav atšķirības, vai es to saku skaļi, vai domās – meitenītes noteikti zina un jūt. Viņas zina, ka es viņas mīlu un sirdī man viņas visu laiku ir dzīvas…

Depresija un ‘ klikšķis’, lai ko mainītu
Pēc otrās meitiņas nāves palika pavisam grūti, plus arī problēmas ar finansēm, tas viss radīja depresiju. Bijām paņēmuši kredītu, vīrs bija paņēmis bērna kopšanas atvaļinājumu un negribēja atgriezties vecajā darbā, plu smagās emocijas… Un tad bija tāda situācija, ka makā tiešām bija pēdējie lati un es gāju uz veikalu. Pie veikala stāvēja kāda tantiņa un lūdza naudu. Verot vaļā durvis, ieklausījos, ko viņa saka, un viņa teica, ka iemesls ir tas, ka viņai nomirusi māte.  Tajā brīdī, man notika kaut kāds klikšķis un es viņai uzkliedzu, ka man tikko divi bērni nomira un iegāju iekšā. Bet tad nokaunējos, sapratu, ka nevēlos tāda būt.
Tu paliec dusmīga uz pasauli, liekas, ka pietrūks palīdzības. Tu redzi ģimenes, kurās viss ir labi – ir nauda, ir veseli bērni utt. Visi zina, teicienus, par to, ka viss ir tā, kā mēs paši to vēlamies, ka paši ieprogrammējam savās domās nākotni. Jā, es arī tā agrāk domāju, pirms notika visas nelaimes. Laikam jau šīs laimes formulas izgudro tie, kas paši nav saskārušies ar to, ka nenotiek tā, kā vēlējies, ka viss kas var atgadīties.. Bija rūgtums. Parādījās, kuri ir īstie draugi, kādi varbūt atsijājās, kādi pienāca klāt. Un, pēc situācijas ar tantiņu pie veikala, sapratu, ka negribu tāda būt. Negribu ierakties sevī, dzīvot tā, ka katrs cīnās par sevi, ir dusmīgs. Atvainojos viņai un gāju mājās.

Biedrība „Alisbetas sirds”
Uzreiz tajā dienā, sāku domāt, ko darīt. Sāku meklēt informāciju par biedrībām, nodibinājumiem. Atradu variantu, par to, kā var veidot biedrību. Pieteicos bezdarbniekos uz semināriem, sāku visu apgūt.
Biedrību vēlējos izveidot, gan sevis, savas ģimenes dēļ, gan, lai informētu citus un palīdzētu citām ģimenēm. Runājot ar citām māmiņām, kas to ir piedzīvojušas, sapratu, ka arī viņas saskaras ar dažādām problēmām, kā pēc tam turpināt dzīvi, iekļauties vidē un sabiedrības neizpratni. Visi šie faktori saslēdzās kopā, tāpēc radīju biedrību „Alisbetas sirds”.
Ja paskatāmies apkārt, varbūt liekas, kur tad tas notiek? Re kur iet cilvēki, smaida, kāds sēž kafejnīcā, viss taču kārtībā. Bet, pirmkārt, tas, ka cilvēks smaida, nenozīmē, ka viss ir kārtībā. Arī es visu laiku smaidu, taču tas nenozīmē, ka es iekšā tāda esmu. Šie vecāki, tāpat kā es un mans vīrs, zina, ka citi nesapratīs un tā sāpe un rēta ir tik jēla, ka tu sargā, lai neviens gruzis tur neiekļūst. Man arī bija tā, ka es vienu brīdi sargājos, nekur negāju, jo es negribēju satikt cilvēkus. Jo, ja satiku, parasti gadījās kāda frāze, vai vārds, kas tik ļoti iegrieza. Vai arī, sāka nākt apvaicāties tie, kas visu laiku nelikās ne zinis, un prasīt, kā man iet? Bet tā ir tikai ziņkāre, tu nebiji klāt, nelikies ne zinis, tad kāpēc man būtu tev jāstāsta savas sajūtas, pārdzīvojumi? Es joprojām māku apslāpēt savas emocijas un nelaist tās uz āru.

Viena no pirmajām lietām, ko mājaslapā rakstīju bija tas, ko teikt, ko neteikt, kā palīdzēt. Tas ir tas, ko cilvēki nezina, viņi baidās iet klāt un runāt. Mēs, eņģeļbērniņu vecāki, saprotam, ka esam kā jēlas olas un paši nezinām, kā mūs atbalstīt. Vienā brīdī pateikto, uztversim pozitīvi, otrā jau negatīvi.

Mēs ejam cauri dažādiem sēru posmiem. Un viens no posmiem ir raksturīgs ar dusmām-tu esi dusmīgs uz visiem. Cilvēkiem vienkārši ir jāzina, ka ir šie sēru posmi, kam cilvēki iziet cauri. Un tajā laikā tiem, kas ir blakus, ir jāsaprot, ka šim cilvēkam šobrīd tādam ir jābūt. Varbūt, ja šī fāzē ieilgst ļoti ilgi, tad ir kas jādara, bet, principā, ir jāļauj to izdzīvot. Un tas, ka kāds posms ir izdzīvots, nenozīmē, ka tas nevar atgriezties. Šīs sēras kaut kādā mērā paliek tev visu mūžu…

Es pati gāju cauri šīm dusmām. Saprotu, ka nav labi dusmoties. Taču vienu brīdi pati nesapratu, kas man bija noticis. Es, piemēram, iekāpu mikriņā un man bija dusmas par visu. Kāpēc tas cilvēks sēž tur, kāpēc tas nepalaida, kāpēc tā brauc utt. Nesapratu, kas notiek. Tikai tad uzzināju par šīm fāzēm un to, ka tas ir normāli, ka tā jūtos. Tad arī paliek vieglāk. Citādi sāk likties, ka tu jūc prātā.

Mums biedrībā ir arī brīvprātīgie psihologi, un vecākiem tiek piedāvātas 5 bezmaksas konsultācijas. Šobrīd realizējam projektu ‘Vecāku sirds iepriecinājumam’, kur mēs dāvinām iespēju apmeklēt dažādus pasākumus bez maksas (paldies visiem atbalstītājiem). Lai gan, pirmos mēnešus pēc bērniņa nomiršanas mēdz būt tā, ka vispār nekur negribas iet, jo liekas, ka es taču nedrīkstu apmeklēt nekādas tādas vietas, es nedrīkstu priecāties, jo es esmu sērās. Un tikai tad, kad paiet laiks, kad tu sāc sev ko atļaut, tad tas ir svarīgi. Atceros, kad es pirmo reizi pēc sērām smējos, tas bija tik savādi…
Atceros arī, ka biju uz baleta ‘Gulbju ezers’ translāciju kino. Ikdienā tu neļaujies tādām emocijām, bet tur, kad spēlēja orķestris, dejoja baletu, bija sajūta, ka tieši to dvēseles stīgu, kuru vajag, iztīra. Šķita, ka pilnīgi sajūtu to. Tā bija tik laba sajūta.

Protams, gribam izaugt un darboties arī valstiskā līmenī. Tikai, tam vajag vairāk laika un resursu. Bet ceram, ka viss izdosies.

Ir laba sajūta, ka tas, kas ir noticis, šī drausmīgā traģēdija mūsu ģimenē, ir ļāvusi notikt arī kam labam – izveidoties šai biedrībai. Tas nav tā, ka notika šie notikumi un viss, tagad to aizmirstam. Tā ir iespēja palīdzēt citiem.

Biedrības ‘Alisbetas sirds” mājaslapu, vari apskatīt šeit>>>

Nākotne
Mums ir 25% varbūtība, ka atkal iedzims šī slimība. Skaidrojuma tam nav. Es arī nemeklēju. Mēs paši šobrīd vēl atlabstam no tā trieciena, ka divas reizes pēc kārtas zaudējām bērniņus. Es nezinu vai es pat esmu kārtīgi izgājusi cauri sērām. Tikko tikai apritēja gads, kopš otrās meitiņas nāves un, ņemot vērā visus blakus apstākļus, neesmu ļāvusies sērām, uzreiz bija jāskrien, kas jādara un tāpēc, šobrīd mums pašiem ir jānostājas uz kājām – gan finansiāli, gan attiecību ziņā, gan emocionāli un garīgi. Un tikai tad…varbūt… Šobrīd noteikti ne…