Mārtiņš (rakstā vārds mainīts) savu stāstu atļāva publicēt.
„Depresija. Ar šo dīvaino stāvokli, kad tava griba ir it kā paralizēta, un visa dzīve notiek kā caur pelēku miglu, satapos pirmoreiz jau agrā jaunībā. Dzīve notiek kā caur miglu…., vai pareizāk sakot, vairs nenotiek, bet kādu laiku, kamēr pietiek iekšēju spēku un resursu, tu vēl centies radīt iespaidu, ka notiek… Ārējās darbības vēl liecina par piedalīšanos kaut kādos procesos, bet iekšienē, savās sajūtās jau skan dvēseles kliedziens- PALĪGĀ! Es vairs nevaru tā!
Kā nevaru? Nezinu, vai tajā brīdī man bija izpratne par to- KĀ TIEŠI ES VAIRS NEVARU…. Es, protams, biju stiprs. Sportists. Un pretī katram manam NEVARU es biju pieradis likt VARU. Tajā dienā, kad pirmoreiz „salūzu” publiski, klāt bija komandas treneris. Pēc sarunas viņš man iedeva psihoterapeita tālruņa numuru. Zināms bezcerīgums, bet palīdzība bija vajadzīga vairāk, un es daudz neapsvēru jautājumu- palīdzēs, nepalīdzēs….. Devos. Atvēru durvis, apsēdos, un sāku stāstīt savu stāstāmo… Laikam pietiekami mundrā balsī, lai dakterkungam liktos- es jokoju…. „Depresija? Tu vēl ēd? Vari aizmigt un pat guli? Tad tā nav depresija.” Pēc 10 minūšu vizītes apjucis stavēju poliklīnikas tumšajā gaitenī, turot rokā recepti zālēm. Kaut kas viegls, nomierinošs- tā viņš teica. Bet es tur stāvēju, un man bija neskaidra nojauta par to, ka laikam biju gribējis runāt. Runāt par savu dzīvi, un lai mani kāds sadzird. Runāt, runāt un runāt…. Tobrīd sapratu, ka man pār vaigiem tek asaras, un tālāk doties vienkārši nav spēka. Likās, ka varētu nokrist zemē tur parkā, gulēt un skatīties vienā punktā. Tobrīd gan vēl pietika spēka, un es, protams, nekritu zemē turpat parkā, bet devos mājās. No rīta uz augstskolu, tad uz treniņiem. Piecelties no rītiem kļuva arvien grūtāk, arvien grūtāk iziet no mājas, līdz iziešana no mājas kļuva par paniskām bailēm. Pēc pusgada treniņus biju pametis, mācības apmeklēju tikai vairs ļoti reti, ar cilvēkiem runāt jau bija ļoti grūti. Tāpat arī aizmigt bija grūti. Bija bail. Mežonīgi bail. Ja gadījās aizmigt, pamosties riebās, likās- vēl tikai mirkli tur! Kur nebija sācies kontakts ar realitāti…. Draugi saprata, ka tas, kas ar mani notiek, nav nekas labs. Tad ar viņu ilgu pierunāšanu un gādību, es nokļuvu pie speciālista, šoreiz jau cita. Nu man bija diaganoze- depresija. Un kaudze ar medikamentiem. Dažbrīd es tos ienīdu, bet dažbrīd turējos kā pie salmiņa… Atveseļošanās posms bija garš un mokošs. Tā kā atgriešanās no vietas, no kuras var arī nepārnākt…. Paldies tiem, kas turēja mani tajā brīdī- manam ārstam, draugiem…..
Pēc tam es izmainīju visu savu dzīvi- sapratu, ka kļūšana par sportistu bija mana tēva sapnis, ne manējais…. Es kopš bērnības biju gribējis zīmēt, bet tēvs uzskatīja, ka tas jau meitenēm. Un viņš taisīja no manis „veci”.
Kļuvu par to, kas vēlos būt. Arhitekts. (Stāstā profesija mainīta.) Apprecējos. Dzīvoju savu dzīvi, šķiet, daudzmaz mierīgi. Līdz kādu rītu pamodos atkal ar pēkšņu sapratni- biezā, pelēkā migla jau kādu brīdi atkal ir ar mani. Es viņu vēl izdzenāju pa stūriem, atvairu no sevis. Man ir pāri par 40 gadiem, un tagad es saprotu, ka otrreiz tur, kur biju, vairs nevēlos nokļūt. Un, kamēr nav par vēlu, es gribu tikt skaidrībā- kas ir tas, kāpēc es vairs nevaru savu dzīvi turpināt tā, kā līdz šim. Es gribu runāt, runāt un runāt par savu dzīvi….. Un man ir tāda nojauta, ka līdz zāļu pakām es šoreiz nenokļūšu.”
Mārtiņš nenokļuva līdz zāļu pakām. Iepriekšējā pieredze ļāva saprast, ka var arī savādāk. Mārtiņš izvēlējās runāt, runāt un runāt par savu dzīvi, līdz nekas vairs nebija palicis pāri. Pat ne biezā, pelēkā migla….. Visos Mārtiņa zīmējumos nu parādījās krāsas. Dzīvas. Un Mārtiņa sejā smaida atblāzmas, un vēlāk jau smaids ar smieklu krunciņām ap acīm un bedrītēm vaigos.
Un tagad par to, kadēļ es to visu stāstu. Nesen biju pie savas Skolotājas (un vēl pēc tik daudziem gadiem viņa ir un vienmēr paliks mana Skolotāja), un mēs runājām par to, vai es drīkstu kaut kur publiski teikt, ka strādāju ar cilvēkiem, kas cieš no nomākta noskaņojuma, no vieglas nojausmas, ka kaut kur tepat vienā istabā ar mani mīt depresija, bet it kā nav vēl tik smagi, un it kā māc aizdomas, ka gribas runāt par savu dzīvi………
Mana Skolotāja man teica- labāk nevajag….
Bet es pārnācu mājās, un mani neatstāja doma par Mārtiņu, un mani neatstāja doma par to, kādēļ es tik labi saprotu, kas ir depresija. Tas, protams, ir personiski.
Es biju maza meitene, un depresija atņēma krāsas manai bērnībai. Cilvēks, kas agrāk bija smējies un nākot no darba, pacēlis mani izstieptās rokās virs galvas, pēkšņi vairs tikai gulēja gultā, un viņam kājās bija baltas vilnas zeķes. Šķiet, es vairs neatceros viņa seju tajā brīdī. Es atceros vairs tikai baltās vilnas zeķes. Un tieši tāpēc es saprotu, kas ir depresija. (Tiesājiet mani, ja gribat.) Es strādāju ar cilvēkiem, kas cieš no nomākta noskaņojuma, un katru reizi, kad kāda cilvēka zīmējumā atkal parādās krāsas, es domāju arī par to, ka kādai mazai meitenei vai zēnam varbūt šajā brīdī ir atgriezusies bērnība….. Viss šajā dzīvē ir personiski…
Kādēļ Sievietes Pasaulei? Jo reiz man Līga teica- klau- tas, kas tagad tur laukos notiek, ir reāla depresija. Vai tikai laukos? Un cik bieži mēs lietojam vārdu depresija? Un cik tālu ir līdz diaganozei un zālēm? Es esmu par to, lai līdz depresijai nenonāktu! Es esmu par to, lai cilvēki iemācītos runāt par savu dzīvi, kamēr no viņu dzīves vēl pavisam nav pazudušas krāsas! Es esmu par to…..
