Vārda dienu svin: Jāzeps, Juzefa

Attiecības ar māti

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Gudrās grāmatās raksta, ka bērni izvēlas vecākus, lai vecāki caur bērniem mācītos un attīstītos. Es savai mammai esmu vienīgais bērns. Nekad īpaši neesmu pārdzīvojusi, ka nav ne māsu, ne brāļu.

Studiju gados izveidojās labas attiecības ar meiteni, kura arī ģimenē ir vienīgais bērns un tā esam draudzenes jau 16 gadu garumā. Tik daudz kas interesants ir piedzīvots un pārdzīvots, ka tiekoties ir patīkami kavēties atmiņās un pārlapot draugu portālu, lai palūkoties kā iet citiem mūsu kursa biedriem un biedrenēm. Arī draudzenes vecāki mani pieņēmuši kā savējoe (jo man nav arī tēva, mamma izvēlējās viena audzināt bērnu).

Bet stāsts šoreiz nebūs par skaisto draudzību, bet gan par mātes un meitas attiecībām. Lai cik dīvaini tas nebūtu, bet mana dzīve ir izveidojusies ļoti līdzīga mammas dzīvei-arī es kļuvu par vientuļo māmiņu, bet paldies Dievam, kad puikam bija 1,5 gadi satiku jauku cilvēku, ar kuru kopā esmu jau sešus gadus.
Mammai visa dzīve pagājusi saistībā ar veselības problēmām. Jau no bērnības slimojusi ar sirds reimatismu. Pirms desmit gadiem bija sirds operācija. Viņa ļoti pārdzīvo, ka nedzīvoju kopā ar viņu, ka esam tālu prom, ka reti aizbraucam uz laukiem. Esmu sarunās dzirdējusi apgalvojumu, ka, ja viņa būtu zinājusi, ka neaiziešu uz laukiem atpakaļ, tad nebūtu ļāvusi man doties studēt uz Jelgavu.

Mamma mani gribējusi, lai viņa nav viena, lai kāds būtu blakus, lai vecumdienās ir kas pienes ūdens glāzi. Bet dzīvē ir izveidojusies situācija, ka mana dzīve rit Rīgā, kur ir gan darbs, gan ģimene. Reizi mēnesī mammu apciemojam. Bet ar visu to ir jāklausās pārmetumi, ka viņa ir viena, nevienam nav vajadzīga, lieka. Un sajūta ir nepatīkama, ka mani kāds vēlās tā siet un nelaist vaļā, tad sirds un prāts liek arvien vairāk doties projām.
Varbūt kādai vai kādam no Jums ir līdzīga pieredze dzīvē, varat padalīties ar savām izjūtām un piedzīvoto.

Dalīties.

Atstāt Ziņu