Vita un Armands Kapteiņi apbur ar savu iepazīšanās stāstu un ļauj noticēt īstai mīlestībai. Viņi pazīst viens otru jau deviņus gadus, un uz laika lentes var atzīmēt gana ilgu laiku, kad viņi ir bijuši nešķirami draugi, pēc tam viens otra mīļotais cilvēks, bet nu jau trīs mēnešus - laulāts pāris. Tā vien šķiet, ka abi ir satikušies, lai viens otru diendienā papildinātu un iedvesmotu citus. Šis ir viens no tiem īpašajiem un aizkustinošajiem stāstiem, ko patiešām gribētos izdzīvot pašai.

Pastāstiet, kā jūs iepazināties?
Armands: Pirmo reizi Vitu ieraudzīju kādā no valsts olimpiādēm, kad katrs mācījāmies savā skolā  – es biju no Druvas vidusskolas, Vita no Dobeles Kristīgās pamatskolas. Toreiz Vita kā meitene mani neuzrunāja, ievēroju tikai viņas stilu, - viņa krasi atšķīrās no pārējām meitenēm. Pēc gada savā skolā redzēju kaut kur redzētu seju – atcerējos, ka tā ir meitene no olimpiādes – piegāju klāt viņai un uzrunāju Vitu, vai viņa mani atceras? Vita bija smaidīga un ļoti pozitīva, tas arī bija tieši tas, kas mani apbūra un gribējās ar viņu ilgāk būt kopā.

Vita: Vai, tas bija tik sen! Pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad viens otru ieraudzījām Rīgā, kristīgajā olimpiādē. Pavisam nejauši sākām pļāpāt. Armands bija no Saldus, es savukārt no Dobeles, bet toreiz mums sanāca būt vienā grupā un vienā telpā, kad nejauši iepazināmies. Pēc gada, kad beidzu 9.klasi man bija jāizvēlas skola, kur turpināt mācības. Pat nezinu, kā tas notika, bet man kāda skolotāja ieteica Druvas vidusskolu. Aizbraucu uz atvērto durvju dienām un sapratu, jā – šeit man jābūt. Kāda mistika? Kādā sakarā man bija jākuļas mācīties no Dobeles uz Saldu – uz Druvu?  1.septembrī satiku Armandu – likās kaut kur redzēts, un pēc tam uzsākām arī sarunu. Pēc šī liktenīgā pavērsiena ir sajūta, ka KĀDS NO AUGŠAS mūs vienkārši vada, lai mēs varētu būt kopā ar konkrētu cilvēku.

Citāts: "Armands pat bija izteicis frāzi: „Ar Vitu varu būt kopā tikai kā draugs, bet nekas vairāk. Nekad!” Un tā jau ir – nekad nesaki nekad!"

Kā attīstījās jūsu attiecības no draudzības, uz kaut ko vairāk?
Armands: Mācoties vienā skolā un vienā novirzienā – humanitārajā, mums abiem bija ļoti daudz kas kopīgs. Abi apmeklējām Teātra sportu, aktīvi iesaistījāmies skolas pašpārvaldes darbā. Mūs arī satuvināja tas, ka esam kristieši. Mēs kļuvām par labākajiem draugiem. Vita bija mans čoms, nekad pat nevarēju iedomāties, ka Vita varētu būt mana meitene.

Vita: Nu, jā! Sākumā gāja visādi, Armands pat bija izteicis frāzi: „Ar Vitu varu būt kopā tikai kā draugs, bet nekas vairāk. Nekad!” Un tā jau ir – nekad nesaki nekad! Un tad arī iesākās mūsu lielais kopīgais ceļš, kurš iesākās ar pamatīgu draudzību. Es, patiešām nevarēju iedomāties Armandu kā savu puisi. Jā, zināju, ka viņš ir lielisks cilvēks un vienreizējs draugs. 4 gadus bijām tikai un vienīgi draugi – kopā visur, ļoti daudz laika pavadījām kopā. Nevienu lietu vairs nespēju iedomāties bez sava cilvēka, bet ne jau kā sava vīrieša, bet sava drauga. Mēs ļoti smējāmies, kad kāds domāja, ka esam pāris.

Kurš bija tas brīdis, kad tu saprati, ka vēlies būt kopā ar Vitu/Armandu?
Armands: Bija brīdis, kad man bija attiecības ar kādu meiteni, to visu kā man gāja ar šo jauno draudzeni stāstīju arī Vitai. Tomēr vienā brīdī sapratu, ka esot kopā ar šo meiteni, es vairāk domāju par Vitu nekā esošo draudzeni. Kādā Ziemassvētku ballē, dejojot ar Vitu, atzinos, ka man ir grūti spēlēt dubultu spēli un ari Vita atzina, ka jūtas līdzīgi.

Vita: Ļoti grūti definēt konkrētu brīdi vai mirkli. Bija laiks, kad Armandam bija draudzene, es teicu, lai viņš iegulda visu spēku un enerģiju šajās jaunajās attiecībās, tomēr sāku just, ka meloju ne tikai Armandam, bet arī sev. Kaut kas manī mainījās. Kas? Grūti teikt...un tad, vienā no liktenīgajām ballēm Armands atzinās, ka vairs nevarot spēlēt dubultu spēli un es tikai atbildēju: „Jā, arī es izstājos no šīs spēles”. Tālākais nāca lēni un pamatīgi.

 Vai ir bijis kāds notikums, kas ir saliedējis un padarījis jūs vēl tuvākus?
Armands: Tas varbūt nav pat notikums, bet mūs ļoti saliedēja tas, ka mūsu pamatā ir draudzība, jo tā balstās uz atklātību un atvērtību vienam pret otru. Mūsu kopēja ikdiena ir pārbagāta ar notikumiem, kas mūs padara arvien tuvākus.

Vita: Šo notikumu es negribētu skaļi atklāt...bet tā ir kāda lieta, ko Armands man īpaši uzticēja mūsu draudzības sākumā. Šo svarīgo lietu esmu arī pie sevis glabājusi līdz šai dienai un to noteikti arī darīšu turpmāk. Tas ir tas, kas mums saliedēja tieši mūsu attiecību sākumā, tad, kad dzima mūsu komanda. Tomēr...ir nevis kāds notikums, bet ir viena vasara, kuru pavadījām kopā Dobelē – manā dzimtajā pilsētā. Patiesībā, tā bija vasara, kad patiešām piedzima mūsu mīlestība visdziļākajā tās izpausmē.

Citāts: "Tas, manuprāt, ir tikai likumsakarīgi, ja divi cilvēki, kuri viens otru mīl, ir gatavi teikt viens otram LIELO JĀ!"

Kāpēc jūs nolēmāt apprecēties?
Armands: Pazīstami esam vairāk kā deviņus gadus, kā draugi bijām pazīstami vairāk nekā četrus gadus, kā pāris – četrus ar pusi. Gribējās iet uz priekšu, pilnveidot attiecības. Un Vita ir cilvēks, ar kuru esmu gatavs būt kopā visu mūžu.

Vita: Nu, tas jau jāprasa Kapteinim, kāpēc viņš nolēma mani precēt? Protams, melošu, ja teikšu, ka nebijām par to runājuši. Par kāzām bijām runājuši jau iepriekš, bet nebijām tā izplānojuši, - nu davaj, tad nākamgad, vai aiznākamgad precamies. Tas, manuprāt, ir tikai likumsakarīgi, ja divi cilvēki, kuri viens otru mīl, ir gatavi teikt viens otram LIELO JĀ! Uzskatu, ka attiecībām ir jāattīstās, tām ir jāieiet nākamajā pakāpē, posmā. Mums bija draudzība, tad attiecības kā pārim, tad bildinājums, tad kāzas...viss notiek! Protams, TAS Augšā arī parūpēsies, lai būtu nākamie lielie brīnumi.

Izstāsti, kāds bija bildinājuma brīdis...
Armands: Par to noteikti varēs vairāk pastāstīt Vita pati, bet uzreiz saku, ka biju ļoti uztraucies, bet manī bija pārliecība, ka tagad daudz kas mainīsies, un es to gribēju. Ir muļķīgs uzskats, ka bildinājums ir svarīgs tieši sievietei. Manuprāt, tas vēl nozīmīgāks ir vīrietim, jo tieši tai dienā es visu sevi atdodu savai mīļotajai sievietei. Šai dienai gatavojos pamatīgi, lai mana sieviete jūtas vislaimīgākā pasaulē.

Vita: Un es noteikti tā arī jutos – laimīgākā sieviete pasaulē! Un tā arī jūtos vēl joprojām! Tas viss notika 2010. gada 16. jūlijā, bija ļoti karsta un saulaina diena. Armands tajā rītā ļoti centās mani pierunāt braukt uz Dobeli, mazliet pat sastrīdējāmies, jo es teicu, ka šī ir mūsu vienīgā brīvdiena, un ne visai gribu braukt uz Dobeli. Armands mani tomēr pierunāja! Aizbraucot uz Dobeli, apciemojām manu omi, bet viņš visu laiku mani steidzināja, lai ātrāk ejam. Man tas viss šķita nesaprotami, biju pat mazliet apvainojusies. No omes izejot ārā, viņš mani aicināja iziet līkumiņu caur Dobeles pilsdrupām, tā arī darījām – mierīgi un nesteidzīgi.

Citāts: "Ir muļķīgs uzskats, ka bildinājums ir svarīgs tieši sievietei. Manuprāt, tas vēl nozīmīgāks ir vīrietim, jo tieši tai dienā es visu sevi atdodu savai mīļotajai sievietei."

Daudz runājām, arī atcerējāmies mūsu „vecos laikos” un sapņojām par nākotni. Esot pilsdrupās, apsēdamies uz kādu no soliņiem, no kurienes mums pavērās izcils skats uz upi un pilsētu. Armands pēkšņi izņēma kādu smalki salocītu lapiņu un teica: „Es esmu Tev uzrakstījis dzejoli.” Un tad viņš to nolasīja (to lasījis nav neviens, izņemot mani un manu vīru) – tas skanēja kā mūzika, kā visskaistākā dziesma pasaulē. Mani jau sāka pavīdēt doma – vai tiešām Armands mani bildinās? Bet šo domu nemitīgi noraidīju – nu, nē, nē..noteikti, ka esmu tikai sadomājusies. Tad viņš vienkārši paņēma mani aiz rokas un teica: „Nāc, iesim uz mūsu RASU ( tā ir kafejnīca/restorāns  Dobelē, kuru apmeklējām diezgan bieži „mūsu vasarā”) ! „ Sākumā teicu, „Bet, Armand, nu mums līdz algai drusku jāpaciešas, nevaram tagad to īsti atļauties”. Viņš tikai atteica, ka esot par visu padomājis! Viņš bija naudu atlicis šai dienai, kas man likās apbrīnojami. Aizgājām, pasēdējām, paēdām un atkal runājām. Pēc izcilajām pusdienām, devāmies pastaigāties. Ejot gar baznīcu, kura atrodas tādā mazā parciņā, Armands paņēma mani atkal aiz rokas un aicināja iet tuvāk pie baznīcas. Un tur arī tas notika – viņš paņēma manu roku, uzliek to uz savas sirds un teica: „Vai Tu jūti, cik ļoti esmu satraucies?” Nokrita uz celīti un oficiāli aicināja mani kļūt par viņa sievu. Zinājām, ja mēs precēsimies, tad tikai un vienīgi Dieva priekšā. Un tas man likās vēl būtiskāk, ka pat bildinājums tika izteikts kā apsolījums Dieva priekšā. Pēc gada – 2011., 15. jūlijā tieši šajā baznīcā mēs salaulājāmies – un tagad esam viens vesels – Kapteiņu ģimene.

Kāda ir atšķirība kļūstot no neprecēta pāra uz precētu? Tieši sajūtu ziņā.
Armands: Tu sāc apzināties, ka neesi vairs viens – esam kopā, plānojam visu kopā. Protams, arī iepriekš tā bija, bet tagad ir lielāka atbildības sajūta par otru cilvēku. Tu esi atbildīgs, kas ar otru notiek vai nenotiek.

Vita: Sākumā man likās, ka vispār nekas nemainīsies, būs tikai jauns uzvārds. Taču pēc laulībām izjūtu milzīgu atbildību, saprotu, ka šis cilvēks ir paļāvies uz mani, solot uzticību, tieši tāpēc jūtu, ka tagad par šo cilvēku stāvēšu un kritīšu. Tas nav tā vienkārši vārdos izstāstāms!

Citāts: "Laulības ir arī uzdrīkstēšanās un spēja pilnībā teikt – esmu Tavs un Tu mana, tā ir visaugstākā pakāpe – iet un apliecināt to lielo mīlestību cilvēku un Dieva priekšā."

Kāpēc, jūsuprāt, ir jānostiprina sava savienība ar laulības saitēm?
Armands: Tā kā esam kristieši, mums svarīgi attiecības bija nokārtot arī Dieva priekšā, protams, tas nebija izšķirošais iemesls. Te jau arī ir tas atslēgas vārds – savienība, un tāda var izveidoties tikai tad, kad esi atdevis sevi visu otram, to apliecinot ar „jā” vārdu. Laulības ir arī uzdrīkstēšanās un spēja pilnībā teikt – esmu Tavs un Tu mana, tā ir visaugstākā pakāpe – iet un apliecināt to lielo mīlestību cilvēku un Dieva priekšā.

Vita: Tas man liekas tikai likumsakarīgi un pašsaprotami. Man mūžīgi paliks atmiņā kāds notikums, kad pāris bija kopā ļoti ilgu laiku – apmēram 12, 13 gadus. Un tad notika nelaime - sieviete cieta nelaimes gadījumā. kad viņas mīļotais vīrietis centās viņu apmeklēt slimnīcā, viņam to aizliedza! Un, kāpēc? Tikai tāpēc, ka viņš viņai nav nekas...jā, tieši tā – nekas! Protams, ne jau tas ir svarīgākais un ne jau tāpēc savienība jānostiprina laulības saitēm. Tā ir drošības sajūta, ka Tev blakus ir cilvēks, kurš vienmēr būs par Tevi! Un vispār...kāpēc gan sievietes un vīrieša savienību nevajadzētu nostiprināt laulības saitēm?

Ko Tu otrā vērtē visaugstāk?
Armands: Man svarīgākais ir uzticība un spēja ziedoties – tas, manuprāt, arī ir mīlestības pamats. Protams, būtiski, lai Vita spētu mani uzklausīt un būt kopā ne tikai, kad ir viegli un labi, bet arī tad, kad pavisam grūti.

Vita: Es vispār uzskatu, lai divi cilvēki varētu nodzīvot visu mūžu kopā, tad ir jābūt ideālai komandai. Un, manuprāt, mēs ar Armandu arī tāda esam un šajās attiecībās man svarīgākais ir, lai manī otrs cilvēks ne tikai spētu klausīties, bet arī sadzirdēt, jo visa pamatā jau ir runāšana un sadzirdēšana, lai mēs vispār varētu risināt tālākās lietas un mērķus. Protams, būtiska ir arī uzticība un spēja atklāt – visu, visu, arī tad, ja tās nav visai patīkamas lietas.

Citāts: "Ir jārunā – daudz jārunā un jāklausās. Protams, pēc vairākiem gadiem, esot kopā, tas nav nemaz tik viegli izdarāms, jo ir rutīna, pieradums, darbs, mājas. Bet kaut vai tās ir 15 minūtes dienā – bez TV, tikai mēs divi, tas ir ļoti svarīgi, jo tas ir laiks, kad esam divi vien un laiks, kad esam kā viens!"

Ko jūs esat iemācījušies esot kopā un noteikti gribētu nodot citiem pāriem?
Armands: Jā, sākums nav viegls jebkura veida attiecībām, jo cilvēks pats par sevi ir liels egoists, tāpēc svarīgi ir mēģināt piekāpties un ieklausīties otrā, jo ne jau vienmēr man ir taisnība. Tāpēc, esot kopā gandrīz 10 gadus, esam iemācījušies vairāk ieklausīties un arī piekāpties, noliekot malā savu egoismu. Nav jau tādu pareizu ieteikumu vai receptes ideālai laulībai vai attiecībām, bet es iesaku pilnībā uzticēties otram cilvēkam, apliecinot to gan ar vārdiem un darbiem. Galvenais – mīliet!

Vita: Vaiiiiii....ko esam iemācījušies?  Mēs zinām to, ka ir jārunā – daudz jārunā un jāklausās. Protams, pēc vairākiem gadiem, esot kopā, tas nav nemaz tik viegli izdarāms, jo ir rutīna, pieradums, darbs, mājas. Tas nav viegli! Bet kaut vai tās ir 15 minūtes dienā – bez televizora, tikai mēs divi, tas ir ļoti svarīgi, jo tas ir laiks, kad esam divi vien un laiks, kad esam kā viens! Tāpēc runājiet, klausieties, stāstiet, sadzirdiet, atklājiet, paudiet, smejieties, raudiet, bēdājaties un priecājaties kopā! Lai jums un mums viss izdodas!

Ak, jā! Ļoti svarīgi attiecībās ir mazie pārsteigumiņi, (tiem nav jābūt lieliem vai dārgiem, tas var būt jebkas, kas spēj otru iepriecināt) – brokastis gultā, dziesma, vai pēkšņi mīļotajai sarīkot vakariņas un pēc tam kopīgi padejot pie jums mīļākajām dziesmām, vai arī uzaicināt mīļoto vīrieti pastaigā, šie visi mazie nieciņi spēj attiecības sajust to skaisto mīlestību un arī kaisli.