Raksta autore Santa Sibule ir topošā uztura speciāliste, patlaban praktizē kā  uztura speciālista asistente  ārstniecības iestādē Willow Med

Pavasaris ir laiks, kad no dabas varam paņemt maksimāli daudz mūsu veselībai. Šis gada periods saistās ne tikai ar zaļumiem un dažādiem diedzējumiem uz palodzes un mūsu šķīvī, bet arī ar svaigām kļavu un bērzu sulām. Bērzu sulas ir plaši pielietojamas. Tās var izmantot arī skaistumkopšanā losjona vietā,  ēdiena gatavošanai un pat iegūt šampanieti. Ne velti vēsturē vācbaltiešu luterāņu mācītājs un kultūrvēsturnieks Augusts Bīlenšteins tās nosauca par trešo latviešu nacionālo dzērienu (pēc alus un miestiņa).

Ūdens ar pievienoto vērtību
Bērzu sulas rada koka saknes. Saknes uzņem ūdeni un minerālus no dziļākajiem augsnes slāņiem, tajās ir uzkrājušies arī iepriekšējā vasarā fotosintēzes rezultātā veidotie ogļhidrāti (cukuri).

Bērzu sulas sastāvs ir ļoti līdzīgs no siltajām zemēm nākušajam kokosriekstu ūdenim – tā satur olbaltumvielas, elektrolītus, aminoskābes (piemēram, citrulīnu, glutamīnu, aspargīnu, izoleicīnu, fenilalanīnu u.c.) un virkni vērtīgu minerālvielu – tajās ir salīdzinoši daudz kālija, kalcija, magnija, kā arī mikroelementu – cinka un dzelzs, kā bieži vien trūkst Latvijas iedzīvotāju uzturā. Tomēr bērzu sulā ir viena viela, ko nav iespējams atrast kokosriekstu ūdenī. Tas ir saponīns – glikozīds, kuru varam atrast arī citās augu drogās kā, piemēram, žeņšeņa saknēs, kosu lakstos, gaiļbiksīšu saknēs, lakricā u.c. Bērzu sulā esošie saponīni spēj mazināt paaugstinātu holesterīna līmeni asinīs, nodrošina ūdens un minerālvielu maiņu, kā arī tiem ir pretiekaisuma iedarbība, tādējādi tie piedalās arī imunitātes stiprināšanā.

Papildus tajā esošās vielas uzlabo aknu darbību, novērš aizcietējumus, galvassāpes, blaugznas un ādas slimības, piemēram, ekzēmu. Kā arī tā darbojas kā diurētiķis jeb urīndzenošais līdzeklis. Tomēr ar bērzu sulām jāuzmanās cilvēkiem, kuriem ir kāda nieru saslimšana, ascīts, problēmas ar aknām (piemēram, aknu ciroze) vai sirdi (piemēram, sirds mazspēja). Šajos gadījumos papildu palielināta šķidruma uzņemšana nebūtu vēlama un varētu izsaukt negatīvu efektu, piemēram, veicināt šķidruma aizturi organismā, kas var rezultēties ar tūsku. Savukārt cilvēkiem ar gremošanas traucējumiem nevajadzētu daudz dzert saraudzētas sulas, jo tajās ir ļoti liels daudzums organisko skābju.

Papildus minerālvielām, bērzu sulā atrodas arī dabīgie cukuri, kas piešķir tām patīkami saldeno garšu. Galvenie sastāvā esošie cukuri ir fruktoze un glikoze, kuru kopējais daudzums var būt robežās no aptuveni 8 līdz 15 gramiem uz litru – glāze (250ml) saturēs aptuveni 55 kcal. Šeit jāatceras, ka cukurs ir un paliek cukurs, tāpēc cilvēkiem, kam ir nosliece uz aptaukošanos, šo sulu neierobežotā daudzumā dzert nevajadzētu.

Svaigas vai raudzētas?
Visvērtīgākās bērzu sulas ir svaigas, jo tikko tecinātās sulās ir augstāka bioloģiski aktīvo vielu koncentrācija. Tā sāk samazināties jau pēc pāris stundām. Bērzu sulā parasti ir augsts kopējais mikroorganismu skaits, kā arī salīdzinoši augsta ūdens aktivitāte, kas pozitīvi ietekmē mikroorganismu skaita pieaugumu sulu uzglabājot ilgāk. Mikroorganismu daudzumu viennozīmīgi ietekmē arī apkārtējā vide, kā arī izmantotie trauki sulas ieguvei, ar kuriem tā nonāk saskarē. Pateicoties augstai ūdens aktivitātei sulā, tā labi rūgst. Bērza sulas vidēji sāk fermentēties jau pēc vienas vai divām dienām, atkarībā no uzglabāšanas apstākļiem, tāpēc var tikt izmantotas dzirkstošo bezalkoholisko dzērienu vai pat bērzu vīna un šampanieša izgatavošanai, tādējādi paildzinot to izmantošanas periodu. Tomēr jāatceras, ka raudzējot un ilgāk uzglabājot sulas saturēs mazāku daudzumu vērīgo vielu, kā arī samazināsies cukuru daudzums tajās, jo tos savām vajadzībām būs izmantojuši mikroorganismi. Tāpēc, ja bērzu sulu vēlamies saglabāt svaigu ilgāk, vislabāk to būs sasaldēt.