Jau tagad, atrodoties vai strādājot kādā no Eiropas Savienības valstīm, ikviens var saņemt neatliekamo medicīnisko palīdzību, izmantot Eiropas Veselības apdrošināšanas kartes (EVAK) priekšrocības vai saņemt medicīnisku palīdzību smagos, dzīvībai bīstamos gadījumos, kad pašmāju medicīnai pietrūkst resursu vai prasmes palīdzēt. Tomēr bieži vien cilvēkam nākas sastapties ar dažādiem birokrātiskiem šķēršļiem. Iespējams, situācija mainīsies, ja Eiropas Savienībā pieņems direktīvu par pārrobežas veselības aprūpi.
Ideja par šo direktīvu balstīta līdzšinējā pieredzē, kas parāda – lai gan dalībvalstis apņēmušās sniegt medicīnisko palīdzību, bieži vien to savstarpējie norēķini ir ļoti birokratizēti un ES pilsonim neizdevīgi. Turklāt Eiropas Kopienu tiesa jau ne vienu vien reizi vien apstiprinājusi pacientu tiesības brīvai kustībai Eiropas Savienībā, veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai. Nostiprināt pacientu tiesību uz mobilitāti nu vēlas arī Eiropas parlaments. ”Šī ir pirmā direktīva šajā jomā, un tai jāpārvar dalībvalstu pretestība,” uzsvēra atbildīgā referente par šo ziņojumu Fransuāza Grustete (Françoise Grossetête) no Francijas. “Patlaban, ja vienas dalībvalsts pilsonis vēlas ārstēties kādā citā dalībvalstī, viņš nevar būt pārliecināts, ka saņems atmaksu un cik lielā apmērā. Mēs gan nevēlamies veicināt medicīnas tūrismu, tomēr tiesības uz mobilitāti, gluži kā studentiem vai darbiniekiem, ir arī pacientiem – tā ir daļa no ES pamattiesībām,” skaidro F.Grustete.
Kā atzīst pašmāju Veselības ministrijas (VM) speicālisti – Latvijā citu valstu medicīniskos pakalpojumus pārāk daudz neizmanto, iespējams, nezināšanas vai nepieciešamības trūkuma dēļ. Citu valstu mediķiem palīdzību lūdzam tiešām ārkārtējās situācijās, kā nesenajā gadījumā ar sešus gadu veco meitenīti, kura bija saindējusies ar sēnēm un kurai Vācijas speciālisti veiksmīgi pārstādīja nieri.
Agnese Raboviča, VM Eiropas lietu un starptautiskās sadarbības nodaļas vadītāja: “Jaunās direktīvas galvenais uzdevums ir ne vien panākt pacientu mobilitāti veselības aprūpē, bet novest līdz minimumam to gadījumu skaitu, kādus izskatījusi Eiropas Kopienu tiesa. No citām ES valstīm tajā bijušas iesniegtas sūdzības par to, ka ambulatori saņemti kādi pakalpojumi vai iepirkta aparatūra, par kuru konkrētā cilvēka valsts uz vietas maksātu. Taču, tā kā pakalpojums tiek saņemts citur, valsts, kurai prasa to apmaksāt, atsakās to darīt. Šādarīcība ieroebžo pacienta tiesības izvēlēties,kur saņemtpalīdzību.Tādēļ Eiropas Kopienu tiesa ir lēmusi – ja dalībvalsts pie sevis apmaksā konkrētu pakalpojumu, tad tas jādara arī tad, ja tās pilsonis to izvēlas saņemt citā ES dalībvalstī”.
Pēc direktīvas spēkā stāšanās, katrā dalībvalstī tiks izveidoti kontaktcentri, kuros pacienti varēs saņemt informāciju par ārstēšanās iespējām citās valstīs. Tiesa gan, ja pašu mājās vizītei pie specālista nepieciešams, piemēram, ģimenes ārsta nosūtījums, lai valsts to vēlāk apmaksātu, tad tas būs vajadzīgs arī vizītē pie citas ES valsts speciālista. Te gan paredzamas dažas grūtības uzskata speciālisti. “Izvēloties vizīti, piemēram, pie speciālista Vācijā vai Spānijā, cilvēkam jārēķinās, ka tas maksās, pirmkārt, jau no paša kabatas,” uzsver A.Raboviča. “Kaut vai – lai nodrošinātu ģimenes ārsta norīkojuma iztulkošanu, nokļūšanu izvēlētajā valstī, kā arī tulku, ja nav valodas zināšanu, kurš palīdzēs saprasties ar mediķi. Turklāt direktīva nekādā gadījumā neuzliks par pienākumu komunicēt visu valstu nacionālajās valodās,” skaidro A.Raboviča. Tieši tādēļ vairākums pacientu kā Latvijā tā citviet ES tomēr izvēlas saņemt medicīniskos pakalpojumus savā valstī, jo mājās pat sienas ārstē un tuvinieki visu laiku ir līdzās. Saņemtos medicīniskos pakalpojumus pacients apmaksā pats, tad dodas mājās un iesniedz nepieciešamos dokumentus atbilstošajā iestādē – Latvijas gadījumā – Norēķinu centrā. “Te gan jāatceras, ka Norēķinu centrs atmaksu veiks pēc Latvijā spēkā esošajiem konkrētā pakalpojuma izcenojumiem. Piemēram, ja Vācijā pakalpojums maksājis 70 eiro, bet pie mums tas maksā 50 latus, cilvēkam atmaksās 50 latus,” uzsver A.Raboviča.
Dalībvalstis nevēlas
Eiropas Komisija izrēķinājusi, ka jaunā direktīva attieksies uz minimālu pacientu apjomu – tikai aptuveni 1% ES iedzīvotāju. Tomēr virkne dalībvalstu pretojas šīs direktīvas pieņemšanai, jo baidās no ārvalstu pacientu pieplūduma un veselības aprūpes izmaksu pieauguma. Tomēr šādām bažām nav pamata, jo, kā minēts iepriekš, atmaksu par ārstēšanu pacients varēs saņemt vien tad, ja šāda ārstēšana tiek apmaksāta arī viņa dzimtenē. Ja Vācijā neatmaksā zobu protezēšanu, tad to nedarīs arī gadījumā, ja vācietis būs devies protezēt zobus uz Franciju.
Valstu pretestība kavē pacientiem vēl virkni būtisku lietu. Pirmā – iespēja saņemt kvalificētu palīdzību reto slimību pacientiem, kuru Eiropā ir 25 miljoni. Otrā – nepieciešamība saņemt iepriekšēju atļauju konkrēta pakalpojuma saņemšanai. Direktīvas izstrādātāji ir gatavi akceptēt atteikuma iespēju, ja izvirzīs precīzus un ierobežotus attiekuma kritērijus. Trešais strīdus ābols starp dalībvalstīm i- iepriekšēja samaksa par ārstēšanu.
F.Grustete: “Mēs esam pārliecināti un visas galvenās Parlamenta politiskās grupas ir vienotas šajā jautājumā, lai novērstu mazturīgo pacientu diskrimināciju, tieši valstij ir jāveic iepriekšējs maksājums slimnīcai vai veselības iestādei valstī, kurā ārstēsies pacients. Pacientam nevajadzētu iztērēt ne santīmu. Ja tas nebūtu iespējams, pacients veic maksājumu pats, bet atmaksu no valsts jāsaņem pēc iespējas ātrāk.”
Uzziņa:
Pārrobežu veselības aprūpe ES
• 1% jeb kopumā 10 miljardi eiro no dalībvalstu veselības aprūpes budžetiem tiek tērēti pārrobežu veselības aprūpei;
• 30% ES pilsoņu nezin, ka pastāv iespēja ārstēties citā ES valstī;
• 25 miljoni eiropiešu sirgst ar kādu retu slimību.
