Ir cits gadalaiks. Un mazliet cita es. Bet tieši tādēļ, ka šajā laikā, kad gaidām jauna gada brīnumus un dziedēšanu, ir vieglāk salikt pieturzīmes savā dzīves, cerams, kārtējā nodaļā, revīzija datorā esošajos failos šo to atsauc atmiņā. Šo to uzplēš, par šo to pārliecina un uzvilnī emocijās. Gribas dalīties. Ne ar kādu konkrēti, bet tik jauneklīgi gribas, lai cilvēki saprot, ka arī tāda mēdz būt dzīve. Mīlestība. Arī tāda. Lai cik nepareizi un nosodāmi tas kādam arī neliktos.

„Ir skaists oktobra dienasvidus. Skarbs, nesaudzīgs vējš triec sejā zemē nopātagotās lapas un rīta agrumā pielijušo peļķu saturu, bet saule spīd un sola – viss būs. Viss labākais vēl tikai būs.

Pagājušas divas nedēļas, kopš Tu aizgāji un aiz sevis aizvēri durvis. Banāli – Tava sieva pēc mūsu divus gadus ilgušā stāsta Tevi beidzot pieķēra un lika izvēlēties. Tu izvēlējies. „Esi stipra, Tev viss vēl tikai priekšā!”izejot pa durvīm un pirms tam uz ceļiem tūkstošreiz lūdzoties man piedošanu (nu īsts dzimtļaužu aktieris!) Tu man teici. Un aizbrauci.

Brīdī, kad emocionāli vēl pilnvērtīgi neesmu atgriezusies dzīvē, manā iepirkumu grozā nez kā nokļuva žurnāls Santa. Un vakar, ieritinājusies gultā, kurā vēl pirms neilga laika bieži man blakus mēdzi gulēt Tu, es uzdūros vēstulei. Tai, ko kāds viņš (tāds, kā Tu) rakstījis kādai viņai (tādai, kā es) pēc tam, kad viss jau kādu laiku beidzies. Nu, zini - paldies, daudz ko no Tevis iemācījos, laiks ar Tevi ir palicis atmiņā un tādā garā. Es sapratu, ka gribu uz šo vēstījumu atbildēt. Un nevis no rakstā pieminētās Facebookā starojošās, laimīgās un man svešās būtnes skatupunkta, kura droši vien teiktu pavisam ko citu, bet no šī brīža sajūtas, kura patiesībā gan jau nav sveša arī viņai.

Vai es no Tevis kaut ko iemācījos? Jā. Pašu galveno es noteikti sapratīšu tikai pēc laika, bet šodien Tevis iedotā ceļamaize izpaužas apziņā, ka liela mīlestība tiešām visbiežāk mēdz būt muļķe. Vai par tādiem padara mūs.

Tagad, kad pēc pusotru nedēļu ilgas ignorēšanas es atkal mēdzu atbildēt uz Taviem telefona zvaniem un tajos dzirdu draudzīgu čalošanu, kura pārvēršas aizlauztos čukstos par to, ka Tu vienkārši vairs nevari un nezini, cik ilgi vēl tā varēsi, es pat drusku priecājos, ka viss iznācis tā, kā iznācis. Tu taču izvēlējies palikt savā komforta zonā – pie savas noteikti gudrās, lieliski gatavojošās, izglītotās un desmit gadus vecākās sievas. Kā gan es varu Tev palīdzēt?

Jā, to, ka viņa īpaši neaizraujas ar siltuma un mīļuma izrādīšanu Tev, es jau esmu sapratusi. Visa cita Tev ir pieticis, bet cilvēcisku siltumu – vaiga noglaudīšanu, buču uz pakauša, plecu pamasēšanu, Tu mūsu sakara sākumā uztvēri kā kādu pārpasaulīgu pakalpojumu. Līdz, likumsakarīgi, pie tā pieradi. To, ka viņa īsti nepievērš uzmanību tam, vai Tu nestaigā ar iztrūkušu pogu un kaut kur uzrautu svītera piedurkni, es arī ievēroju. Bet neko neteicu. Kurš gan ir tiesīgs tiesāt otru un man taču nav ne jausmas, cik daudz, iespējams, Tu viņai esi darījis pāri, kam viņa gājusi cauri un galu galā – Tu taču ar viņu dzīvo un esi kopā. Tātad Tevi viss apmierina.

Bet kaut kas Tevi apmierināja arī manī, ja reiz šos divus gadus Tu man zvanīji vismaz reizes sešas dienā un katru dienu biji pie manis. Nē, es nekad nevarēju aizmigt Tavā azotē, lai no rīta, uzšmaukstinājusi buču uz lāpstiņas, dotos gatavot brokastis. Man piederēja zagti, slepeni un laupīti mirkļi, tiesa gan, bieži un ilgi (vēl joprojām nesaprotu, kā viņa ar savu pieredzi visu nesaprata jau ātrāk; varbūt saprata, bet šis bija mirklis, kurā viņai bija skaidrs – viss aizgājis par tālu?), bet tik un tā - nelikumīgi. Jā, es bieži pateicu, lai pazūdi no manām acīm, taisies, ka tiec pie savas kundzenes un liec man svētu mieru uz visiem laikiem. Tikpat bieži raudāju krokodila asaras, kad Tu ar ģimeni biji devies ciemos pie sievas radiem vai tādus uzņēmi savās mājās. Asaru un sirdssāpju bija daudz. Piedod, bet laikam tomēr vairāk nekā labā.

Bet es vienmēr padevos Taviem mīlestības vārdiem un, jā, arī darbiem. Vienmēr atcerēšos to reizi, kad daudzas stundas nosēdēji pie manām durvīm, jo nebiju mājās un neatbildēju uz Taviem zvaniem, līdz beidzot mani sagaidīji. Vai reizi, kad triecies man pakaļ uz otru pasaules malu, kad pateicu, ka vairs tā nespēju un vairākas dienas ignorēju Tavus zvanus. Vai reizi, kad ar lielu ziedu pušķi ieradies apsveikt manu mammu dzimšanas dienā.

Varbūt skanēs iedomīgi, bet, domāju, Tu mani mīlēji. Varbūt ne tā, kā savu sievu, ne tā, kā savas zeltmatītes, bet Tu mani mīlēji. Citādi Tev tiešām nebija pamata ar mani kopā pavadīt divus gadus, pilnus manu dusmu, greizsirdības, kašķu un citādu izlēcienu. Varbūt piedevi man to tāpēc, ka esmu par Tevi desmit gadus jaunāka? Kas zina.

Vakar Tu man piezvanīji, viens pats izdzēris konjaka pudeli, un teici, ka Tu vairs nespēj šo izturēt. Ka Tu mirsti, jo pret sievu nejūti nekādu seksuālu iekāri, ka neesi spējīgs viņai pateikt kaut ko mīļu, pieskarties, ka visu laiku uzklausi viņas pārmetumus par to, ka Tu nedrīksti tā izturēties, jo tā ciešot viņa un bērni. Bērni, bērni, bērni. Jā, Tu ļoti mīli savus bērnus un esi gatavs uz visu, lai tikai viņiem būtu labi. Par to es Tevi cienu. Ko gan citu es Tev varēju atbildēt, kā – jā, Tu tiešām tā nedrīksti izturēties, jo Tu izdarīji izvēli un Tava ģimene ne pie kā nav vainīga. Šorīt Tu man zvanīji atkal. Zuze, Zuze, kā man pietrūkst mūsu alas! Kā man pietrūkst Tevis vienkārši blakus! Vai mani bērni drīkstētu braukt pie mums ciemos, ja es tūlīt ar koferi ierastos pie tevis?

Varbūt gudra sieviete izmantotu brīdi un Tevi censtos pārliecināt visiem iespējamiem līdzekļiem. Šoreiz laikam neesmu pieskaitāma gudrajām. Man nevajag to, kurš reiz mani atstāja nomiršanai ar vārdiem "Esi stipra!". Man nevajag Tavus koferus, sievas raganiskās izdarības (par to, ka viņa uz tām ir spējīga, esmu pārliecinājusies, tikai Tu, protams, neko nezini un es Tev neko arī neteikšu) un visus pārējo "priekus". Man vairs Tevi nevajag.

Jā, man sāp. Ellīgi, nepārejoši un līdz kaulam. Jā, es dusmojos uz sevi, ka katru dienu atbildu vismaz uz vienu no Taviem zvaniem, kurā nerimstoši atskan frāze Mazais, es Tevi ļoti, ļoti mīlu un ilgojos pēc Tevis, kamēr Tava sieva apmierināta kasa pavēderi un priecājas par savu krampi un saglabāto ģimeni. Mans pienākums nav Tevi mierināt un žēlot, tas jādara viņai. Godīgi? Jā, manī ir arī maza, sievišķīga apmierinājuma sajūta, ka es Tev tomēr neesmu vienaldzīga un Tu riskē man zvanot. Bet es zinu, ka šovakar pat es no savas gultas izvākšu Tavu spilvenu, ielikšu mazgāties Tavu dvieli, kas neaizskarts stāv vannasistabā kopš brīža, kad pēdējoreiz to lietoji, un izmetīšu Tavas čības.

Pienācis laiks piestrādāt pie manām laimīgajām bildēm Facebookā."