Nesen publicējām rakstu par pēcdzemdību depresiju, kurā savus padomus vecākiem (jo pēcdzemdību skumjas piemeklē gan mammas, gan jaunos tētus!) sniedza psiholoģe Diāna Zande.
Pēc raksta publicēšanas uzklausījām kādas jaunas māmiņas Gitas stāstu. Nu jau vairāk kā gads pagājis kopš viņas ģimenē ienāca meitiņa, un šobrīd Gita jūtas lieliski. Taču pirmos mēnešus kopā ar mazuli arī Gita bija starp tām sievietēm, kurai nācās iepazīt, kas tas ir - pēcdzemdību skumjas.

"Pēcdzemdību skumjas izjutu diezgan ilgi, pat vairākus mēnešus. Tās uznāca viļņveidīgi - esmu priecīga un apmierināta, bet pēkšņi kaut mazākais sīkums spēj izsist no līdzsvara. Biju ļoti, ļoti emocionāla. To visu vēl pastiprina bezmiega naktis. Tāpēc ir svarīgi, ka blakus ir kāds, kas palīdz mazo paauklēt. Mans mīnuss bija tas, ka es nemēdzu vīru celt augšā naktīs, domāju, ka pati varu tikt galā, tāds kā spīts. Bet vienlaikus iekšēji jūties aizvainots - kāpēc viņš guļ un tev nepalīdz?!

Citāts: „Mammas, kas grib būt perfekcionistes un visu apdarīt, izjūt šo depresiju biežāk - viņas vienkārši izdeg.”

Uznāca pat tādi vājuma mirkļi, kad domāju par pašnāvību – tās, protams, bija tikai domas, bet liekas, ka līdz rīcībai arī nebija tālu - un tas ir tas biedējošākais... Tad arī sapratu, kas tā par pēcdzemdību depresiju un kāpēc tai jāpievērš tik liela uzmanība – sieviete pati pār sevi nekontrolē. Kas man palīdzēja pārvarēt šo laiku? Noteikti bērniņš - jāmet pie malas visas ikdienas rūpes un jāiet pie mazulīša - viņš ir vissvarīgākais pasaulē, pārējais ir pupu mizas.
Domāju, ka tās mammas, kas grib būt perfekcionistes un visu apdarīt, izjūt šo depresiju biežāk - viņas vienkārši izdeg. Tā jau no malas var likties, kas tad nekaiš sēdēt mājās ar bērnu - bet tas prasa ļoti daudz spēka un uzmanības. Un ja nav neviena, kas pasaka, stop, Tev jāiet atpūsties, es parūpēšos par mazulīti, kamēr tu iziesi pastaigāties, pagulēsi vannā vai vienkārši izgulēsies, tad varētu būt ļoti grūti. Katra situācija, protams, ir individuāla, ja mamma ir mierīga un līdzsvarota un arī bērniņš tāds ir, tad iespējams tādas pēcdzemdību skumjas iet secen.

Citāts: „Izrunāšanās arī ļoti palīdz, kaut gan es šajā ziņā biju kūtra - vai tad iešu atzīties, ka man ir slikti un netieku galā?”

Par to, kas man palīdzēja - mierīga būšana kopā ar bērniņu, iesiešana slingā, krūts barošana; vingrošana, atpūta, pastaigas arī kopā ar mazulīti, iziešana ārpus mājas vienai pašai - kaut uz desmit minūtēm uz tuvējo veikalu. Nedrīkst kautrēties lūgt palīdzību sev tuvajiem cilvēkiem - mammai, vīram. Izrunāšanās arī ļoti palīdz, kaut gan es šajā ziņā biju kūtra - vai tad iešu atzīties, ka man ir slikti un netieku galā?
Bet iesaku no sirds tā arī darīt. Iespējams, ka varētu palīdzēt tikšanās ar citām jaunajām māmiņām, man palīdzēja. Jo kurš gan Tevi labāk sapratīs, ja ne otra jaunā māmiņa?!
Nevajag censties kontrolēt situāciju - gribu lai bērns tagad guļ, lai viņš tagad ēd, tagad gribu darīt to vai šo. Nē. Ir jāļaujas - un ļoti daudz ko diktē bērns. Un ja to saprot, tad viss ir ok.
Šajā laikā jācenšas darīt vairāk lietu, kas sagādā prieku - tas ir svarīgi. Piemēram, var uzlikt patīkamu mūziku - tas nomierinās gan mazo, gan mammu."