Ludmila Sočņeva,
Pirmdiena, 16. Augusts
...šo vīrieti es teju vai... - dievināju!
...jā, – es viņu dievināju...
Nav neviena cita vārda, lai aprakstītu manas patiesās izjūtas... - man šobrīd vienkārši nav...
...un, kaut kopš laulības šķiršanas ir pagājuši... nu, jau, desmit gadi..., – es vienalga domāju par viņu tikai ar cieņu...
* * *
...un es viņu tik ļoti mīlēju!
Nemeloju.
Nekad ne ar vienu nepiekrāpu.
Un vienmēr – patiesi uzticējos...
...protams, kā jau, dzīvē... – arī mums bija problēmas, strīdi, nesaskaņas...
* * *
...bet..., es viņu... - dievināju!
* * *
...draugi un paziņas apbrīnoja mūsu laimīgo laulību un skaisto dzīvi – kā no glancēta žurnāla vāka...
* * *
...kāpēc tas viss izrādījās... - strupceļš...?
Nezinu...
* * *
...toreiz, kad pirmo reizi mēs satikāmies, es biju vēl pavisam jauniņa, savukārt viņš – gados vecāks, nopietns, gudrs, apbrīnojami talantīgs cilvēks... Un vēl šī aizraušanas ar glezniecību, mākslu, literatūru...
Un arī... - ar jahtām!
...baltās būras, jūra, mīlestība...
...un vēl...
* * *
...un vēl...bija šī grāmata..., kuru viņš pats man toreiz uzdāvināja – Mihaila Bulgakova romāns “Meistars un Margarita”...
...grāmata..., kā tāda īpatnēji izsmalcināta inde – par divu nebrīvu cilvēku absolūto mīlestību...
* * *
...grāmata..., kura arī šobrīd ir manu acu priekšā... - tepat pie monitora...
...tikai tagad es lasu to savādāk...
- ...kāpēc?
- ...kāda cita vīrieša dēļ... Nu, bet tas..., jau ir – pavisam cits stāsts.
* * *
...jā.
Savu vīru – es teju, vai dievināju... Tā ir patiesība.
...un tomēr, pats Liktenis lika man kādā ierastā darba dienas pēcpusdienā... - ieskatīties cita vīrieša acīs...
...un apzināties, ka... tajā romānā aprakstītās, šīs... stindzinošās, paralizējošās somu dunča dūriena sāpes sajūtas attiecībā pret vīru – manī nebija...
...ka absolūtas mīlestības... starp mums tomēr nebija...
