Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Māsa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Ir darbdienas vakars. Uz galda bļodiņās kūp biešu zupa. Vakariņo mamma, tētis un viņu divgadīgā meitiņa. Mazākais ģimenes pārstāvis – nepilnus četrus mēnešus vecais dēlēns- turpat netālu uz paklāja omulīgi bubina un spēlējas ar savām rociņām. Acīmredzot, nodarbe viņam apnikusi un viņš nolemj sev piesaistīt vakariņotāju uzmanību. Atskan arvien skaļāki ņaudieni un čīkstieni. Mamma jau noliek karoti un grasās celties no galda. Bet te pēkšņi meita pārtrauc ēst un žigli nolec no krēsla, saucot: “Nāku! Es jau nāku, Tūmiņ!” (brālīti sauc Toms). Pieskrējusi pie mazuļa, viņa apsēžas tam blakus, rāda un pakrata grabulīti, “le, gabulītis!” Mazais smaida. Arī tētis smaida, bet mammai acīs sariešas asaras. Viņa domās atver savā prātā īpašāko atmiņu atviktnīti un noglabā šo ainu tur. “Viss būs labi. Ir labi,” viņa saka tētim. Lielā māsa mīl savu mazo brālīti. Par spīti tam, ka uz laiku viņš atņēma viņai pašu dārgāko – mammu.
***
Mamma šajā stāstā esmu es. Un īpašs šis brīdis man bija tādēļ, ka otra bērna ienākšana mūsu ģimenē bija visai sarežģīta. Ar tik spēcīgām emocijām es nebiju rēķinājusies. Meitas greizsirdība, kas izpaudās biežā raudāšanā, prasot uzmanību sev tieši tajā brīdī, kad to fiziski nespēju dot. Tā rezultējās situācijā, kad viņa ieskrēja istabā, kur baroju brālīti, kliegdama: “Atdod man mammu!” Protams, mana sirds lūza. Milzu vainas sajūta uzpeldēja no dziļumiem un plēsa mani vai pušu. “Viņa pieradīs. Viņa sapratīs,ka mīlam viņu aizvien tikpat stipri,” nemitīgi atkārtoju sev un vīram. Bija grūti. Savaldīties, lai viņu nenosodītu. Savaldīties, lai nerātu par slikto uzvedību. Savaldīties, lai nesāktu no viņas prasīt par daudz, jo “viņa tagad taču ir liela, var pati visu…”
Divus mēnešus emocijas mums visiem ar biežu regularitāti bangoja kā vētras laikā jūra. Līdz pamanījām, ka arvien biežāk vakari pārvēršas omulīgos ģimenes kopā lasīšanas vai kopā spēlēšanās pasākumos. Un tie sekoja cits citam arvien vairāk un visi bija mierīgi un visi bija kopā: Kopā vannošanās, kopā sniegavīra celšana

Bet, nē, es šobrīd neizkratu sirdi, nedz arī pamācu. Pasarg dievs, pati labi zinu, kas tā par dzīves skolu – ik dienu audzināt sevi un savu ego, lai spētu ar mīlestību un pacietību audzināt bērnu.

Man tikai ļoti, ļoti gribējās padalīties ar citiem šajā sajūtā, kas manī ielija, ēdot biešu zupu un raugoties, kā meita spēlējas ar brālīti. Es nešauboties vēlreiz ietu cauri tām milzīgajām vētrām, kas valdīja mūsu ģimenē. Jo, kad putas noplok, tu ieraugi būtību. Un tas ir kristālskaidrs ūdens, kurā ir tik patīkami veldzēties. Ģimene, kurā cits citu mīl. Vecāki viens otru. Vecāki bērnus. Bērni vecākus. Māsa brāli. Un brālis māsu. Un šī saikne viņiem būs neatņemams dārgums uz visu mūžu.

Dalīties.

1 komentārs

Atstāt Ziņu