Vai tu atceries to dienu, kad bija tas lielais atvieglojums, ka kaut kas ir paveikts un izdarīts līdz galam. To sajūtu, kad ir priecīgs un līksms prāts. Kad gribas svinēt kaut kā beigas un reizē jaunā sākumu. Ziedu smarža, kleitas, kas viena par otru krāšņākas, svinīgas uzrunas un priekā satrauktas absolventu sirdis… Jā, tas ir skaistais izlaidumu laiks! Lasi un uzzini ar kādām sajūtam un ko saskārās citas, un atsauc atmiņā arī kādu savu izlaidumu. Bet varbūt, tas vēl tikai priekšā…?
BĒRNUDĀRZS
Mamma Gunta: ‘Protams, nobira arī prieka asara’
Tagad, atceroties visus savus izlaidumus, bērnudārza, noteikti nav pirmajā vietā, jo šobrīd to vismazāk atceros. Taču, tagad, kad bērnudārza izlaidums ir manai meitiņai – Līvai, protams, gribas sarūpēt svētkus un iepriecināt viņu un sevi.
Izlaidums bija pirms pāris dienām. Līvai mugurā bija zaļa kleitiņa. Ahh, kas tas bija par procesu, no sākuma vajadzēja tādu kā lellei, tad kā princesei grāmatā, tad, veikalā esot, vajadzēja visas pēc kārtas. Tiešām ilgi meklējām un izvēlējāmies. Varbūt varēju arī ātrāk izlemt pati un viss, bet, kā jau teicu, tie ir viņas svētki, un man gribas lai viņa priecājas un iesaistās tajā visā. Ar pārējo gan neaizrāvāmies, greznu frizūru netaisījām un citas lietas nebija jāpērk. Ja vēl par praktisko pusi, tad jārēķinās ar tēriņiem arī par dāvanu bērnudārzam (mēs papildinājām sporta inventāru) un kaut kas ‘groziņam’.
Uz izlaidumu bērnudārzā bijām tikai es ar vīru. Izlaidums, kā jau izlaidums, ar mazo sarūpētiem priekšnesumiem, neveikliem un smieklīgiem pārpratumiem, kas piešķir to īpašo burvību. Protams, nobira arī prieka asara. To panāca gan audzinātāju sirsnīgās runas, gan meitiņa, uz kuru skatoties, saprotu, cik ātri skrien laiks un kā viņa mūsu acu priekšā jau iesoļo nākamajā savā dzīves posmā.
Vēlāk sarīkojām bērnu ballīti mājās, kur saaicinājām ģimenes draugus un radus ar bērniem. Bija spēles, kūka, baloniem rotāts pagalms un daudz smieklu.
Tie bija skaisti svētki. Jā, bērnudārza izlaidums ir tikai visa sākums, tikai mazs pakāpieniņš, maziņa uzvara…bet, iespējams, tieši tāpēc tik īpašs. Un jaukākais, kā diena varēja beigties bija tas, ka gulēt ejot, meitiņa teica: „Mammīt, es šodien biju ļoti laimīga, paldies!”
VIDUSSKOLA
Liene: ‘Par čaļiem iespringa mammas un draudzenes, meitenes visu uztvēra nopietnāk’
Tā jau laikam ir visiem, 12. klasei strauji tuvojoties noslēgumam, liekas, ka viena pasaule sagrūst un cita tūliņ kā būvēsies no jauna. Kā nu kuram, dažiem šķiet, ka beidzot, beidzot tiks brīvībā, uzsāks patstāvīgu dzīvi, bet citiem vidusskolu un ērtos apstākļus pamest ir žēl. Lai nu kā, mēs visi tajā brīdī jutāmies svarīgi, lieli, tik daudz pieredzējuši. Tagad, atskatoties atpakaļ, saproti, ka vienas dienas laikā jau nekas būtiski nemainījās. Tās bija tikai noteikta termiņa beigas, kad zini ir kaut kas jāizdara (jāizlemj par savu nākotni) un tuvojoties tam ‘iesniegšanas deadline’, arvien skaidrāk redzi vai iezīmē to, kas jau bija zināms visa vidusskolas laika gaitā. Kaut gan jārēķinās arī ar to, ka ne visiem izdodas trāpīt desmitniekā ar savām idejām, plāniem ar pirmo piegājienu.
No praktiskā skatupunkta – par čaļiem iespringa mammas, māsas un draudzenes. Vilksi to kreklu, šito šļipsi, kuriem skolotājiem nesīsi puķes? Meitenes to visu uztvēra mazliet nopietnāk – katrā izlaidumā ir kāda meitene, kas ir pārsauļojusies solārijā, kura rītā pirms izlaiduma nomaina pilnīgi visu savu tērpu, kura no friziera atnāk mājās raudādama, kura knapi spēj izdabūt smaidu, jo kājas ir noberztas no jaunajām kurpēm, kura izskatās pēc mīlīgas pandiņas, jo lielāko pasākuma daļu ir noraudājusi, kā arī organizatores lomu uzņēmusies meitene, kura ir izvesta no pacietības vācot naudu dāvanai gan skolai, gan klases audzinātājam un tā tālāk. Šis viss, kaut arī reizēm mazliet muļķīgi, ir tas, kas padara izlaidumus īpašus – ambīcijas, iedvesma, enerģija, mīļums, atvadas, jaunas iespējas u.c.
AUGSTSKOLA
Aija: ‘Gribētu vēlreiz to piedzīvot, gribētu izlaidumu katru gadu’
Savu augstskolas izlaidumu nosvinēju jau pirms 3 gadiem un, lai arī tas bija jau šķietami sen, pienākot jūnija mēnesim (var dēvēt arī par izlaidumu mēnesi), gribot negribot par to atceros..un atceros ar jaukām atmiņām…
Pēc manām domām, izlaidums ir kā skaists punkts (citiem gan tikai komats) visam mācību procesam. Lai vai kā ir gājis, cik naktis negulētas, lai visus darbus nodotu laikā, izlaidumā varam atļauties pasvinēt!
Protams, gatavojoties izlaidumam, nākas saskarties ar nelielu stresu – kleita, mati, kurpes, kur un kā nosvinēt…bez tā, man šķiet neviens nevar iztikt. Nu jā, iespējams, puiši mazāk! Arī es to piedzīvoju, jo, kā vienmēr, visu gribas vislabāk. Cik atceros arī savus iepriekšējos izlaidumus, tās ieceres ir lielākas nekā sanāk gala rezultāts. Un augstskolas izlaidums nebija izņēmums – kleita nebija īstā, kāds netika uz izlaidumu utt. Bet, ja arī kaut kas neizdevās, tad lielais klēpis ar ziediem, mīļie cilvēki, kas tomēr atnāca mani apsveikt, to kompensēja dubultā…un, protams, fotografēšanās.
Atceros, ka vienmēr pirms izlaidumiem, man lielākais stress ir par to, ka neviens mani neatnāks apsveikt – tā ir kā tāda „bērnības trauma”, kas iesēdusies, izlasot stāstu par meiteni, kura stāvēja skolas priekšā vienīgā bez ziediem un izmisīgi skatījās pār visu zāli uz durvīm un cerēja, ka mamma un brālis paspēs uz viņas izlaidumu, taču nepaspēja… Laikam pēc šī stāsta izlasīšanas, man allaž gribas, lai ir daudz ziedu. Kaut arī atnāk tikai viens cilvēks, bet lai ir ziedi, lai neesmu kā tā meitene stāstā – viena pati un bez ziediem…
Jā, bildes, puķes, smaidi, svinīguma sajūta, atrašanās uzmanības centrā, laimes sajūta par viena nozīmīga dzīves posma beigšanos – tas ir tas, kas piešķir to īpašo sajūtu!
Kā jau visas nozīmīgās dienas – tik ilgi tiek gaidītas un tik ātri paiet.. diemžēl…
Ik reizi, kad braucu garām LU galvenajai ēkai un redzu, ka absolventi fotografējas uz kāpnēm, nodomāju, ka arī es to vēlreiz gribētu piedzīvot. Katru gadu gribu izlaidumu!
Izlaidums – tas ir notikums! Un, cerams, es piedzīvošu vēl kādu savu izlaidumu un tas būts pats, pats skaistākais no visiem iepriekšējiem.
