pjumības sākotnēji tika svinētas tad, kad tika novākta raža. Kad raža novākta, tad arī ir svētki, līdz ar to, tam nebija noteikts datums. Laika gaitā, nezināmu apstākļu dēļ, šīs apjumības tika piesaistītas 29.septembrim -Miķeļdienia. Vairāk par šiem rudens svētkiem un to, kā tie būtu jāsvin un jāizprot mūsdienu cilvēkam, aicinājām pastāstīt folkloras studijas ‘Grodi’ vadītāju Asnati Rancāni.
Ražas un auglības svētki
Viena no apjumību galvenajām izdarībām ir Jumja notveršana. Jumis ir auglības Dievs, simbols, kas dzīvo labības laukā. Agrāk to patiešām darīja un tas notika tā: saimnieks pļāva lauku, no ārmalām uz vidu, tādējādi neļaujot Jumim aizbēgt. Un tad, kad pa vidu paliek vairs tikai mazs pleķītis, atnāk visa saime un ķer Jumi. To dara dažādi: viens variants – mazo saišķīti, kas paliek pa vidu sasien kopā un atstāj, otrs variants – tam uzliek virsū akmeni un tādā veidā Jumis tiek saķerts, trešais – no vārpām sapin vainagu un uzliek saimniecei galvā. Galvenais ir Jumi saglabāt līdz nākamajam gadam, lai arī būtu svētība.
Jumis
Tā ir rakstu zīme, ko simbolizē divas sakrustotas vārpas. Realitātē tas var būt jebkas, piemēram, vārpa, kas ir saaugusi kopā vienā gabalā. Ir redzēti arī, piemēram, burkāni, kas tā saauguši. Tas arī ir Jumis.
Saistībā ar Jumi ir daudz un dažādi ticējumi. Jumja – šāda saauguša augļa atrašana ir liela svētība, labklājība un galvenokārt auglība. Zīlēja: ja jauna meita atrod jumi, tad ir pamats gatavoties precībām. Ja jau precēta sieva atrod jumi – būs dvīņi. Ja saimniece atrod jumi – būs labi lopi utt. Ir ticējums – ja atrod riekstu jumi, tas jāliek makā, tad būs daudz naudas.
Apjumību svinēšana
Pirmkārt, apjumības ir nerātni svētki. Viss sākas ar ēst gatavošanu. Galvenais ēdiens ir maizes klaips, kas tiek izcepts no jauniegūtās labības. Protams, vēl ir dažādi plāceņi, pīrāgi un viss cits, ko var pagatavot no tā, kas izaudzis dārzā. Rudens ir ražas laiks, tad ir pilnas klētis. Vēl svarīga ir āža vai auna gaļa. Izrādās āzis ir auglības spēku personifikācija.
Protams, kā jebkuros svētkos, ir jāuzkopj māja. Neatkarīgi no tā, vai svini mājās vai ārpus tās. Līdzīgi kā arī citiem svētkiem, apjumību neatņemama sastāvdaļa ir uguns. Uguns ir sakrālā klātbūtne. Visbiežāk tas ir ugunskurs, taču ne vienmēr. Tās var būt arī sveces. Bet, ja tas ir ugunskurs, tad nākamais, tad pirmais darbs ir to iekurt. Un pirmais, ko visi izdara – ziedo. Tiek ziedots no ēdiena, piemēram, no maizes klaipa. Parasti, pirms pats mielojies, sākumā noziedo. Ziedots tiek dievībām – laimei, auglībai, svētībai. Tad seko ēšana, iedzeršana, protams, danči un rotaļas.
Rotaļa
Visi sastājas aplī pa pāriem. Viens, kas ir bez pāra stāv vidū, ar salmu kūli rokās. Rotaļa turpinās tā, ka visi iet uz riņķi dziedādami: „Es ar savu salmu kūli dancot gāju, es ar savu salmu kūli dancot gāju”. Otrajā daļā, visi griežas elkoņos vai vienkārši rokās: „Kam savs draudziņš, tas ar savu draudziņu, kam nav draudziņa, tas ar salmu kūli” . Tad, kad noskan šī melodija, vidū esošais met nost salmu kūli un visi sāk mainīties un meklēt jaunus pārus. Tas, kurš apliek viens, iet vidū. Sāk atkal visu no jauna.
Svētku kulminācija – steberes taisīšana
Stebere ir auglības simbols. Būtībā – falla atdarinājums. Parasti to taisa no burkāna un diviem sīpoliem – jā, tik tieši un konkrēti!
Kad stebere gatava, to paslēpj pie kādas no meitām. Puišiem nav ne jausmas, pie kuras tā ir. Tad puiši nostājas vienā rindā, meitas pretī un sadodas elkoņos vai rokās. Tad tiek nodziedāta kāda dziesma, piemēram, „Kur tad tu nu biji, āzīti manu?”, kas it kā ir bērnu rotaļa, taču tajā ir peiminēts āzis – auglības simbols. Kad dziesma ir izdziedāta, notiek pati cīņa. Puiši nezina pie kuras meitas ir stebere. Meitenes tajā pat laikā visas sačupojas, apstājas ap to, pie kuras ir, taču neliekot neko nojaust. Tā nu visi drūzmējas un meklē steberi. Tam, kurš atrod steberi, ir svētība un auglība uz visu gadu. Taču svētība ir visiem, kas piedalās rituālā. Tas ir rituāls, tā nav nekāda spēle vai laba laika pavadīšana, tas ir auglības rituāls. Un labums ir visiem, kas tajā piedalās.
Mūsdienās svarīga simboliskā domāšana
Mēs visi ar vērienu svinam Ziemassvētkus, Lieldienas, Jāņus, taču šie svētki ir nedaudz atstāti otrā plānā. Iespējams, tas ir tāpēc, ka tie vairāk saistīti ar lauku kultūru, ar ražas novākšanu, un ne visiem šobrīd tāda ir. Pilsētas cilvēkam, patiešām, šobrīd nav raža un lauks, tādā izpratnē kā agrāk. Taču tas nenozīmē, ka nevar un nevajag svinēt. Protams, ir urbanizācija, bet jēga jau nezūd, svarīga ir simboliskā domāšana. Mums nav jāuztver lauks kā lauks, katrs interpretējam to pa savam. Kas ir tas, par ko mēs visvairāk ikdienā rūpējamies? Kas ir tas “lauks”, ko apkopjam? Tas var būt mūsu darbs. Raža savukārt simbolizē mūsu sasniegumus un to, cik veiksmīgi un efektīvi esam strādājuši.
Ticējumi
Līdz Miķeļiem noteikti vajadzēja apprecēties. Ja līdz tam puisis vēl nebija noskatījis nevienu meitu, tad noteikti būs jāgaida līdz nākamajam gadam. Rudens sākums ir kāzu laiks arī tāpēc, ka ir šī raža, ir ko likt galdā. Varēja svinēt kāzas trīs nedēļas. No Miķeļdienas sāk mielot veļus, jo iestājas tumšais laiks. Dienas kļūst īsākas, naktis garākas. Arī tā ir labvēlības iegūšana. Ap Miķeļiem beidz ēst launagu, jo pavasarī dzērves atnes launagu, bet rudenī – aiznes. Tas izskaidrojams ar to, ka dienas paliek īsākas un tajā vienkārši vairs neietilpst četras ēdienreizes. Makā jānēsā riekstu Jumis, tad būs nauda.
