Vācu šlāgermūzika – Latvijas šlāgermūzikas pamats

Nevar noliegt, ka latvieši ir dziedātāju tauta. Un  nevar noliegt, ka Latvijā ļoti populārs mūzikas žanrs ir šlāgeris. Bet no kā mēs esam mācījušies šlāgerus? Jā, no vāciešiem. Vācu šlāgeris ir labs pamats un piemērs tam, kādam būtu jābūt šlāgerim. Arī Vācijā tas ir lielā cieņā. Kāds tad īsti ir šis vācu šlāgeris un kāda tam saistītba ar latviešu mūziku?

Stāsta Armīns Ronis, Latvijas Radio 2 direktors

Foto: www.lr2.lv

Vēsturiskais aspekts
Latvijas kultūrvēsturiskā pagātne ir tieši saistīta ar Vāciju. Tā civilizācijas forma, kas pazīstama kā kristīgā pasaule, Latvijā ir ienākusi ar vācu valodu, vācu domāšanu. Ar to var skaidrot arī to, kāpēc Latvijā ir tik populārā šlāgermūzika. Bet nav tā, ka šlāgermūzika ir populārā tikai Latvijā un Vācijā. Ir pietiekami daudz citu zemju – Holande, Beļģija, Slovēnija, Serbija, Horvātija, Šveice, Austrija, Skandināvijas un Baltijas valstis, kur tas tā arī ir. Sava izpratne par šlāgermūziku ir Francijā, Krievijā, arī Portugālē un Spānijā.
Vēsturiskās saknes Latvijas šlāgermūzikai ir tādas pašas kā Vācijā – tā ir tautas mūzika, kas rodoties pilsētām, pārvēršas par pilsētas mūziku, kur tautas dziesma kļūst par ziņģi un ziņģe tālāk par šlāgeri.
Brīdī, kad beidzās 2. Pasaules karš, milzīgs lērums cilvēku, atviegloti uzelpoja, ka karš ir garām, un, beidzoties kara šausmām, cilvēki meklēja daudz un dažādas izklaides, lai aizmirstu pārdzīvotās šausmas. Mūzika bija viens no tiem veidiem, kā varēja iegūt izklaidi. Līdz ar to parādās pieprasījums pēc izklaides mūzikas. Radās laba augsne vieglajai mūzikai – vienkāršai, visiem saprotamai, izklaidei, kurai nav nepieciešanas akadēmiskas zināšanas. Pēckara laikā šlāgermūzika Vācijā guva panākumus, jo tā bija mūzika, kas nerunāja par smagajām pēckara ikdienas problemām, bet gan par cilvēku attiecībām, par mīlestību.

Vācu šlāgermūzikas divi virzieni
Šlāgermūzika Vācijā ir aplūkojama divos savstarpēji saistītos, bet nodalāmos virzienos:
1) Volksmusik – tautas mūzika, kas turpina tautas muzicēšanas tradīcijas, ko Latvijā varētu salīdzināt ar kapellu muzicēšanu. Tā ir mūzika, ko rada cilvēki sanākot kopā no darba brīvajā laikā un veicot mājas muzicēšanu, kura pāriet uz muzicēšanu krodziņā, ciematā, dažādos godos un svētkos.
2) Schlagermusik, kas ir šlāgermūzika, kur ir tie muzikanti, grupas, kas strādā plašākai auditorijai, līdzīgi kā mums, Latvijā, šlāgeraptauja.

Mācāmies no vāciešiem
Ir vesela virkne latviešu muzikantu, kas ir mācījušies no tā laika vācu vieglās mūzikas dižgariem – Heino, Fredija Kvinna, Pītera Aleksandra u.c. Noteikti var apgalvot, ka vācu šlāgermūzika ir latviešu pēckara vieglās mūzikas pamats. Klausoties vācu vieglo mūziku, sāka rasties latviešu šlāgermūzika jeb vieglā mūzika. Muzikanti, tā kā mācījās, tā kā kopēja un skatījās, kas notiek. Viena liela ietekmes sfēra bija džezs, ar otra – vācu sadzīves mūzika, unterhaltungsmusik, pārsvarā šlāgermūzika. Sākumā gan teksti bija diezgan padomiski ideoloģiski, komunistiskā birokrātija pieprasīja dziedāt tekstus par brīnišķīgo padomju dzimteni. Tomēr jāņem vērā ka kara dēļ tika uzskatīts, kas vāciskais ir slikts un direktīvi tika pieprasīta jauna – padomju laika mūzika. Padomju birokrātijai stagnējot, „aptaukojoties” ideoloģiskajā „sierā” parādījās arvien vairāk „caurumu” un ieplūstot pasaules mūzikas vēsmām, mainījās arī latviešu populārā mūzika. Latvija otrreiz atguva neatkarību un atkal notika atgriešanās pie šlāgera, pie saknēm. Sākās izpētes laiks, daudzi līdz tam pagrīdē, puspagrīdē esoši šlāgermūzikas entuziasti ieguva iespēju ierakstīt savas dziesmas. Tāpat, kā mācoties popmūziku, meklējot paraugus, muzikanti skatās uz Elvisu Presliju un Bītliem, tāpat, pētot šlāgermūzikas pamatus, šī žanra mūziķi skatās uz Heino un Frediju Kvinnu.

Vācijas šlāgeris ir sava veida paraugs, etalons, sadzīves mūzika ar dziļām vēsturiskām saknēm Latvijā. Vāciskā kultūra ir viena no latviskās kultūras sastāvdaļām, viens no pamatakmeņiem. Šī mūzika pēc izpratnes un izjūtas ir tuva mums, latviskai mentalitātei. Vācu šlāgeris ir vienkāršs, melodisks un pēc satura sadzīvisks, neskar politiskos aspektus. Kad Atmodas laika protesta mūzikas politiskais aspekts bija sevi izsmēlis, kad valsts bija atguvusi neatkarību, parādījās niša, kas Latvijā nebija aizpildīta. Un tad, tiem, kas saprata, ka grib to darīt, vācu šlāgermūzika kļuva par labu paraugu. Mēģināja arī atdarināt un atdarināšana šajā aspektā nav nekas slikts, jo, ja tu mācies no labiem paraugiem, tu labi iemācies. Tieši tādā pašā veidā latviešu mūzikā ir ienācis arī džezs. Jo tikai tad, kad esi iemācījies atdarināt, tu spēj arī pats radīt. Tika pārveidoti populāri vācu skaņdarbi. Auditorija tam visam bija ļoti atsaucīga.

Latviešu dziesmas ar cittautu saknēm
Patiesībā, daudzas ziņģes, kuras mums šķiet latviešu izcelsmes, ir ar cittautu saknēm. Piemēram, „Dejo dejo, pagriezies pagriezies” ir čehu tautasdziesma, „Meitene zeltene” ir sens angļu skaņdarbs. Un arī „Pie dzintara jūras” ir vācu komponista Johana Pfeila skaņdarbs. Tāpat var minēt „Lauku muzikantu” ļoti populāro dziesmu „Dzirkstošais vīns”, ko viņi radīja 1993. gadā un kura vēl joprojām ir, piemēram, Latvijas Radio 2 dziesmu pūrā. Arī tā ir vācu skaņdarbs, komponists Udo Jűrgens – „Griechische Wein” (Grieķu vīns).

Dziesmu lokalizēšana nav nedz vienkāršs nedz viegls uzdevums. Ne visas melodijas ir spējīgas dzīvot pārnacionāli. Ir melodijas, kuras var būt populāras tikai vienā valstī, vidē, kurā dziesmai ir vēl kāda papildus nozīme, ne tikai muzikālā vien. Izdzīvo tikai tie skaņdarbi, kuri ir spējīgi „iet” pāri valstu robežām. Kopēšana savā ziņā ir normāla prakse. Tieši tāpat, pagājušā gs. 20., 30 gados džezs pārvēlās pāri Eiropai, kas būtībā ir Amerikas tumšādaino mūzika, un atstāja savu ietekmi. Arī Vācijā, tieši tāpat, ir stipri jūtama angļu mūzikas ietekme. Katra lielā muzikālā mode, katrs lielais mūzikas atklājums atstāj ietekmi uz mūziku visur citur.

Latviešu mūzikā nenoliedzami ir jūtams un daudz kopēts vācu mūzikas. Tas ir darīts apzināti, tāpēc, ka tāda muzikālā materiāla, kurš bija nepieciešams cilvēkiem tad, kad parādījās pieprasījums pēc šlāgermūzikas nebija un vācu muzikālais materiāls bija viegli pieejams, viegli saprotams, adaptējams un uztverams auditorijai. Tomēr nedomāju, ka tas kaut kā noplicinājis un deldējis latviešu dziesmu komponistu unikālo pienesumi, drīzāk bagātinājis latviešu mūziku ar jaunām intonācijām, papildinājis latviešu komponistu muzikālo „arsenālu”.

Latviešu vieglā mūzika ir mācījusies no vācu šlāgemūzikas. Un – iemācījusies daudzas interesantas lietas, kas turpina iepriecināt latviešu vieglās mūzikas cienītājus.

Stāsta kompānijas “Mikrofona ieraksti” vadītājs Guntars Račs

Foto: Oskars Ludvigs

Kur slēpjas vācu šlāgera fenomens?
Katrai tautai ir sava veida šlāgermūzika. Varat to saukt arī par mūsdienu tautas mūziku, lauku mūziku, īsto dzīves mūziku u.t.t.,  jo tas ir tas, ko dzied, klausās un saprot lielākā daļa tās valsts iedzīvotāju, kurā šāda veida mūzika ir populāra.  Amerikā tā ir kantrī mūzika, Francijā tie savā ziņā ir šansoni. Šlāgermūzika ir populāra ne vien Vācijā, bet visā Centrālajā un Ziemeļeiropā un pat Balkānos. Tā arī neuzliek nevienam par pienākumu gūt izglītību mūzikā, lai to varētu izpildīt. Vācu šlāgermūzika ir populāra tāpēc, ka Vācija ir viena no Eiropas lielākajām valstīm un vācu valodu saprot arī līdzās Vācijai dzīvojošajās valstīs. Ņemot vērā mūsu valsts vēsturi un ciešo saistību ar Vāciju, nav nekāds brīnums, ka vācu šlāgermūzika arī mums šķiet labi saprotama. Pat tad, ja to izpilda vācu valodā.

Vai Vācijā šļāgeris ir kā savādāk atradis savu nišu un publiku, vai tas ir līdzīgā situācijā, kā šlāgeris pie mums?
Vācijā šlāgermūzika ir dominējoša parādība gan TV raidījumos gan arī radio. Tās kvalitātes gradācijas ir milzīgas. Visbiežāk to izpilda jau gados esoši mākslinieki, kuri uzrunā vācu vidusslāni, tie ir cilvēki, kas var un vēlas izklaidēties un to arī dara, tam tērējot ievērojamus līdzekļus. Tas savukārt dod iespēju šlāgermūzikas izpildītājiem labi dzīvot un ieguldīt līdzekļus savu priekšnesumu kvalitātē, ierakstos un marketingā, radot salīdzinoši kvalitatīvu produktu gan TV, gan arī koncertu izpildījumā. Jaunieši Vācijā pēdējos gadus gan vairāk sākuši izvēlēties Amerikāņu piedāvāto mūziku, taču šlāgermūzika tur nekad nav zaudējusi savas pozīcijas, lai gan hitparādēs tā tiek nodalīta no pārējās popmūzikas.

Kāpēc latviešu šlāgeri ir tik līdzīgi vācu šlāgeriem?
Sāksim ar to, ka daudzi tā saucamie šlāgeri, kuri pie mums kļuva populāri un kurus izpildīja tādi mākslinieki kā Ilmārs Dzenis un arī Čikāgas Piecīši, ir amerikāņu dziesmu adaptācijas, kuras pie mums nonāca kā nezināmu autoru dziesmas vai labākajā gadījumā, kā dziesmas, kuru latviešu tekstu autori ir zināmi. Ne mazums vācu dziesmu, savukārt, tika latviskotas pirmā un arī otrā pasaules kara laikā. Līdz ar visu vācisko, tika eksportētas arī viņu dziesmas un melodijas. Ja jūs aizbrauksiet tuvāk Zilupei, dzirdēsiet, ka latgaliešu melodijas un dziesmas ir ļoti ietekmētas no slāviskajām intonācijām, turpretī vairāk uz rietumiem, dziesmās saklausāmas vācu intonācijas. Kara laikā notika milzīgas ļaužu migrācijas un latviešu karavīri daudz ko aizguva no vāciešiem, latviskojot viņu melodijas. Pēc brīvības atgūšanas daudzi vietējie šlāgermūzikas izpildītāji bez liekām ceremonijām ņēma un joprojām ņem radiostacijās dzirdētas vācu dziesmas un adaptē latviski. Skaidrs, ka oriģinālie autori bija un ir apdalīti vēl joprojām, jo tagad šīs dziesmas tiek pasniegtas kā latviešu tautas dziesmas, vai nezināmu autoru dziesmas ar zināmiem tekstu autoriem.
Es vienmēr esmu smējies par to, kā mūsu “dzejnieki” ir spējuši kopīgi sarakstīt tik daudz dziesmu ar nezināmiem autoriem.  Labi, ko nu par to. Svarīgākais ir tas, ka šīs vācu melodijas itin labi iet pie sirds mūsu cilvēkiem. Tās ir ar nedaudz smeldzīgu, taču gaišu intonāciju, atšķirībā no krieviski smeldzīgi, apcerīgās intonācijas. Un tā kā ļaudis kā tur, tā šeit vieglas mūzikas pavadījumā vēlas izklaidēties un dziedāt līdzi, mums šīs melodijas itin labi noder un pašiem nav jaunas jādomā. Tas gan ir strupceļš, jo netiek radītas savas melodijas, taču tas strādā.

Kāds tad ir vācu šlāgeris?
Modernais vācu šlāgeris ir labs piemērs tam, kādam tam būtu jābūt. Tas ir profesionāli nostrādāts, glamūrīgs, bezgala lipīgs, līdzi dziedams un bieži vien arī ar labu saturu. Protams, šlāgermūzikas gradācijas ir milzīgas.  Vāciešiem ir ļoti izplatīts arī tā saucamais joku mūzikas segments, kurš savukārt pie mums lāgā nestrādā. Vienīgais, kurš šajā žanrā savulaik Latvijā bija sasniedzis patiesi augstu līmeni, bija Edgars Liepiņš. Visi pārējie, kas nākuši pēc tam, labākajā gadījumā ir bijušas lētas parodijas. Taču vāciešiem joku mūzika, kas ir zemāk par jostas vietu, joprojām ir populāra un pieprasīta, taču tā gan neskaitās īpaši prestiža un cienījama. Taču tā nenoliedzami, sasniedz lielas ļaužu masas, kuras tajā rod izklaidi.

Tautas balss ir Dieva balss
Šlāgermūzika ir vistuvāk tautai. Gan ar savu viegli uztveramo melodiju, gan ar teksta vēstījumu, kurš ir saprotams un uzrunā tevi uzreiz, bez zemtekstiem. Mīts, ka uzrakstīt labu šlāgermūzikas dziesmu (kas pēc būtības ir tas pats hits), ir tikai mīts. Oriģinālas un lipīgas melodijas Latvijā spēj uzraktīt vien daži komponisti un viens no viņiem ir Raimonds Pauls, kurš nekad nav kautrējies no tā. Gluži otrādi. Bieži vien, izmantojot izcilu dzejnieku tekstus, tieši viņš šo mūzikas žanru ir spējis pacelt kvalitatīvā līmenī.

Šlāgermūziku nevērtē mūzikas kritiķi, šlāgermūziku vērtē tauta. Ja tā vēlas to dzirdēt vēl un vēl, tad tas notiek un tur ar varu vai pārliecināšanu neko neizdarīsi. Un tautas balss ir Dieva balss.