Gar jūras piekrasti baudīt zvaigžņu lietu

Man bieži nācies dzirdēt, ka labas atpūtas priekšnoteikums ir laba kompānija, ka vienatnē vai divvientulībā ir pārāk neinteresanti. Mana aizgājušo gadu pieredze gan runā par kaut ko citu. Katru vasaru atvaļinājumu laikā ar mīļoto cilvēku dodamies kādā izbraucienā, kas ir tikai daļēji izplānots, taču gandrīz vienmēr saistīts ar pabūšanu pie jūras. Tā, piemēram, pagājušā gada augustā nopirkām Latvijas un Lietuvas kartes un nolēmām, ka dosimies Palangas virzienā. Devāmies ceļā, zinot tikai to, kas būs mūsu „populārais” galamērķis, pārējam ļaujoties ļoti impulsīvi – tā teikt, braucām, kur acis rāda.

Devāmies uz Lietuvu, izstaigājāmies pa populāriem un mazāk populāriem Palangas nostūriem. Atceļā, tuvojoties Latvijas robežai, virs debesīm pārvilkās draudīgi melni debeši un sākās tik spēcīgas lietusgāzes, ka šķita tik stipru lietu savā dzīvē vēl neesmu redzējusi. Taču tas neatturēja no idejas nakšņot pie jūras. Un lietus mitējās. Bez iepriekšējas pieteikšanās iegriezāmies kādā sānceļā netālu no Lietuvas-Latvijas robežas. Kempingā mūs neatraidīja. Bija jau diezgan pavēls, nomaļus nomitinājušies, aši uzcēlām telti un marš uz jūru, lai, sēžot kāpās, romantiskā noskaņā sagaidītu saulrietu. Tovakar saule rietēja ļoti skaisti, debesīs veidojot skaistas gaismu un krāsu spēles. Pēc tam uz mini grila nakts tumsā, kā paši smējāmies, centāmies pagatavot „naksniņas”, jo par vakariņām tās vairs nosaukt nevarēja. Tā jaukā atmosfērā, vadījām divvientulību. Gluži kā Jāņu naktī – miegs nemaz nenāca un jau atkal lija… zvaigžņu lietus. Tā mēs apķērušies, vērojām krītošās zvaigznes un ievēlējāmies dažādas vēlēšanās. Gulēt gājām, šķiet, tikai ap kādiem trijiem, četriem naktī. Pēc šādas dienas, ne tikai no rīta ar gādību smērētās maizītes garšoja debešķīgi, arī miegs, ieritinoties vienā guļammaisā, šķita saldāks kā bērnībā.

Mūs pamodināja priežu šalkoņa un mušas, kas zumzināja pa starp novilkto tīklu un telts durvīm. Atceļā uz mājām iegriezāmies pāris piejūras ciematiņos, mielojāmies ar tikko žāvētām zivīm, staigājām pa ūdens nogludinātajiem mazo ostu moliem. Jā, tās bija tādas nesteidzīgas dienas, kad šķiet, ka laiks apstājas.

Tā arī šajā vasarā plānojam līdzīgu izraušanos, atliek tikai izšķirties par debespusi, uz kuru doties. Novēlu arī jums ļauties šādām mini ekskursijām divatā. Un zini, nevajag izdomāt 100 iemeslus, kāpēc to nedarīt! Turklāt, arī šogad augusta sākumā gaidāms zvaigžņu lietus…

Stāsts iesūtīts konkursa ‘Lūk, kā jābauda vasara!’ ietvaros.

Pastāsti arī Tu savu lielisko vasaras baudīšanas ideju un laimē kasti ar Laimas jaunajiem saldējumiem, kā arī īstas, rokām darinātas ziepes un skrubjus!  ->>> KONKURSS  Lūk, kā jābauda vasara!