Ja arī mūsdienās par mīlestību cīnītos dueļos, viņš nedomājot ņemtu rokās zobenu. Tāds viņš ir. Īsts romantiķis. Kaislīgs it visā, ko dara -gan mūzikā, gan dzīvē. KASPARS PUDNIKS-VIKŠTREMS no Riču trio. Saruna par mūziku, mīlestību, vientulību un ilgām pēc vienīgās un īstās.

Vai esi viens no tiem cilvēkiem, kam šovasar ir par karstu un ar ilgām gaidi rudeni?
Nē, man ļoti patīk. Beidzot satriecoša vasara! Vienīgais, ja es varētu aizbraukt uz jūru biežāk, sēdēt tur un vērot viļņus, tas būtu lieliski. Bet tā kā ir Bellacord izrādes, un 32 grādu temperatūrā bez kondicioniera mēs mēģinām...Jau stāvot un neko nedarot svīsti, bet kad tev jāsāk ntās reizes horeogrāfija izpildīt no 11 līdz 6 vakarā, tad atnāc mājās, nokrīti un - čau!...nevajag vairs nekādu jūru.

Jums arī darba ziņā karsta vasara - koncerti, Bellacord šovs. Sanāk arī atpūsties?
Mums jau koncerts ir darbs un atpūta vienlaicīgi. Kad bijām Kolkā, pirms koncerta iegājām nopeldēties, fantastiski. Paspējam kaut kā pa vidu atpūsties. Tiešām esam noslogoti šobrīd, bet tas jau labi!

Runājot par Bellacords šovu, pastāsti nedaudz vairāk par to - kādā jaunā ampluā tur var redzēt Ričus?
Mēs skaitamies pie aktieriem. Mēs spēlējam Džūlijas (Jolandas Suvorovas) bērnus, kas pēc raksturiem ir tādi paši, kā mēs. Es -aktīvākais, Kaspars tāds mazāk aktīvs, Ritvars nekaunīgākais. Tas ir vairāk mūzikls nekā izrāde. Tā ir jauna pieredze mūsu grupas karjerā, taču vienlaicīgi arī neliela atkāpe no mūsu lielajiem mērķiem mūzikā.
Mēs vēlētos muzikāli daudz augstvērtīgāku materiālu, jo 30.gadu šlāgeri ir ļoti vienkārši, lai neteiktu prasti, un ja vēl būtu dzīvais pavadījums. Mmmmm....

Un kas plānojas rudenī?
Pašlaik strādājam studijā pie otrā albuma, kura nosaukums varētu būt „Riču Račs". Tās būs orģināldziesmas ar Guntara Rača vārdiem.

16. oktobrī, ar koncertu Liepājā, uzsāksim Jauno koncerttūri visā Latvijā, kurā dosimies kopā ar Annu Dribas (par koncerttūri sīkāk var lasīt Riču mājaslapā www.rici.lv).

Tūlīt arī Dziedošajās Ģimenēs uzstāsimies ar jaunu programmu, kura tiek speciāli gatavota šim atklāšanas koncertam. Gribam muzikālā izpildījuma ziņā uzlikt tādu latiņu jaunajām ģimenēm, lai tās censtos no visas sirds... Jo daudzi mums tagad prasa, vai mums ir bail no konkurences, jo citi nāks. Nav laika baidīties, ir jāstrādā! Mēs īpaši par to nepārdzīvojam, jo pirmais ir pirmais, un visi pārējie tāpat tiks salīdzināti ar vieniem vai otriem- ar Vītoliem, Ričiem vai Dukuriem.

Un man jau liekas, ka mēs izvilkām lielo lozi ar to otro vietu. Būtu pirmajā, varbūt mūs būtu noēduši. (smejas). Lai gan gads jau riņķī, taču rūgtums cilvēku sirdīs ir palicis, joprojām nāk pēc koncerta klāt un pauž savu neapmierinātību ar, viņuprāt, negodīgo finālu.

Ir taču teiciens- viss, kas notiek, notiek uz labu. Tas ir vēl kaut kā pierādījies tavā dzīvē?
Vienmēr jau gribas, lai tas viss, kam jānotiek, notiek ātrāk. Nevis lai tu sešdesmit gados ar sirmiem matiem brauc BMW kabrioletā, kad tu ar meitenēm vairs neko izdarīt īsti nevari, bet daudz ātrāk. Protams, ir lietas, kuras notiek tad, kad tām ir jānotiek. Un dažreiz sanāk kāds kreņķis, ai kādēļ tā neiet....  bet pēc kāda laiciņa tu jau priecājies, ka toreiz kaut kad ir sanācis tā, kā ir. Ir skaista dziesma, ko man tēvs vienmēr dziedāja, kad bija mazliet jautrākā prātā, spēlejot savu akardeonu - „Mīļais nesteidzies, kam jānotiek, notiksies, jo nākotni paredzēt mums nav lemts, nav lemts!"

Es paļaujos uz augstākiem spēkiem un ticu, ka mani pasargās un vadīs pa pareizo ceļu.

Tu saki, ka tavs darbs ir izklaidēt cilvēkus. Kā tad ir pašam ikdienā - vai pēc koncertiem vēl gribas mājās rīkot ballītes, izklaidēties?
Man gada laikā nav bijusi neviena mājas ballīte. Un tas pat nav jautājums par to, vai gribas vai negribas. Tiklīdz tu esi no rīta līdz vakaram mēģinājumos vai koncertos, vai ierakstu studijā, tev tas draugu loks arī ap to visu izveidojas. Nu, kas mani draugi ir? Vairāk vai mazāk tie, ar kuriem strādāju kopā.

Kad vakarā atbraucu mājās, tā kā dzīvoju viens, pat nav īsti ar ko parunāties, garlaicīgi vakaros liekas. Brīžam līdz izmisumam skumji...  

Citāts: "Attiecības balstītas tikai uz seksu ir īslaicīgas un bieži vien pilnīgi tukšas. Sekss ir sekss, tas aizņem konkrētu laiku dzīvē, apmēram 1 stundu no visas diennakts, bet viss pārējais laiks, tās 23 stundas ir jānodzīvo kopā"

Un ar meitenēm kā ir: uzaicinu uz randiņu, bet viņas atrunājas - „Es jau nē, tev jau desmit viņas droši vien ir, negribu būt vienpadsmitā." Tas priekšstats kaut kāds izveidojies, ka esmu liels „bruņču mednieks". Beigās tev ir tikai tās desmit, kuru nemaz nav. Bet sirds ilgojas, lai kāda tevi sagaida tomēr mājās pēc darba un samīļo.

Šis darbs laikam savu prasa, jo manai māsai Evijai (25) ir divi bērni, otrai Litai (21) drīz būs, es kā vecākais puika vēl bez ģimenes, bet man par to nav pat īpaši laika domāt. Gan jau paspēs.

Tad tu esi brīvs vīrietis?
Jā. Es esmu tik brīvs, ka īstenībā pat drausmīgi pārdzīvoju par to. Mīlēt jau ir ko, un ir kas mīl mani, ir pat tādas, kuras kaut šodien precēsies bez ierunām, bet.. Arī tam cilvēkam ir jābūt tādam, kas saprot to manu darba specifiku, režīmu...Tas nav viegli...

Dalīt tevi ar citām sievietēm?
Pat ne tikai sievietēm, vispār cilvēkiem. Lai tie būtu vīrieši, omītes, bērni...Koncerti sestdienās, svētdienās. Naktīs atbraucu. Viņai gribas pavadīt laiku kopā ar mani, aizbraukt kaut uz jūru atpūsties, taču faktiski sanāk, ka mani nemaz neredz. Un, ja vēl greizsirdīga, tad...
Mani uzskati par attiecībām ir pat ļoti liberāli, un es vienmēr saku: „Ar mani ir tik viegli vai grūti, cik tu pati to vēlies." Man patīk atklātība attiecībās - Jā vai Nē. Bez jebkādiem bet, varbūt, pamēģināsim... 

Jaunākā Riču dziesma - Pastāsti man ir no tavas personīgās pieredzes? Tāda ļoti smeldzīga.
Jā. Es viņu rakstīju pirms sešiem gadiem. Ir vēl vismaz 15 dziesmas, kas vēl nav ierakstītas, bet drīzumā ierakstīsim. Man ļoti patīk komponēt, taču tā kā dziesmas ierakstīšanas izmaksas ir diezgan augstas, daļa no dziesmām, kuras esmu uzrakstījis, ir pieejams joprojām tikai man vienam.

Varbūt vari pastāstīt stāstu, kas ir zem šīs dziesmas?
Stāsts ir ļoti vienkāršs. Man ir bijušas tikai divas nopietnas attiecības- vienas bija pusotru gadu, pēdējās trīs gadus. Tas bija laiks, kad bija tikko beigušās manas pirmās attiecības. Sāku strādāt ziedu vairumtirdzniecības bāzē, un viņa arī tur strādāja. Man viņa iepatikās, sāku sist kanti. Lai gan sākumā viņa man pat nepatika, galīgi nepatika. Bet viņa ar citu puisi jau dzīvoja kopā. Tā es tur kādu gadu par viņu cīnījos, viņa nāca pie manis, tad atkal gāja atpakaļ pie viņa, esot žēl. Beigās es viņu tomēr izcīnīju.

Citāts: "Man nav vārda nevaru vai nesanāks. Viss, ko esmu savā dzīvē līdz šim izdarījis ir nācis ļoti smagi un pateicoties vienīgi savai kaislei uz mūziku, mazliet spītībai un milzīgajam optimismam, varu daudz un eņģeļi man palīdz."

Tas bija interesanti. Reiz pat devos uz viņas mājām, pat īsti nezināju, kur viņa dzīvo,  zināju, ka devītais stāvs. Zvanīju viņas draudzenei, satikos ar viņu, izstāstīju, ko esmu izdomājis, ko gribu izdarīt, un tam man vajag viņas palīdzību. Man bija jāpanāk, lai viņa iznāk ārā uz balkona, pats zvanīt viņai nevarēju, jo tas džeks, ar ko viņa dzīvoja kopā bija sācis viņu drausmīgi kontrolēt. Es saliku lejā sniegā sveces sirds formā, aizdedzināju. Draudzene uzbrauca pie viņas augšā un teica, ka jāparunā, lai iznāk uz balkona, tā viņa viņu izvilināja. Pēc tam viņa arī nonāca lejā, parunājām.
Es rakstīju mīlas vēstules un slepus tās dāvināju, vēlāk gan tās tika atrastas un tas puisis pusi iznīcinaja dusmās. Vēl es braucu pie viņas uz mājām ar tik rozēm, cik varēju noturēt, viņai tas bija šoks, jo viņas mamma par mani neko nezināja, toreiz viņa mani aizdzina prom. Esmu dziedājis pa telefonu viņai un vēl, vēl, ko tik es nedarīju toreiz. Tagad atceros ar smaidu. Tāds nu es esmu. Romantiķis līdz ausīm. Ir jācīnās par savu laimi. Ja kaut ko uzņemos darīt, tad līdz galam. Man nav vārda nevaru vai nesanāks. Viss, ko esmu savā dzīvē līdz šim izdarījis, ir nācis ļoti smagi un pateicoties vienīgi manai kaislei uz mūziku, mazliet spītībai un milzīgajam optimismam, varu daudz, un eņģeļi man palīdz.

Tieši gribēju vaicāt- laikam esi liels romantiķis?
Man jau patīk ļoti rakstīt, īpaši mīlas vēstules. Rakstu tikai tām, kuras manā sirdī savas pēdas atstāj.  Bet rakstās tikai tad, ja ir īsta kaisle un mīlestības sajūta, ja nav, tad nerakstās.

Skatos, ka arī draugiem.lv tu nesen esi publicējis mīlestības vēstulīti.
Jā, esmu iemīlējies vienā meitenē, bet viņa dzīvo kopā ar citu puisi. Mūždien ar mani tā. Tātad īstā vienīgā, sirdsmīļotā vēl kaut kur klīst.

Atkal tas pats stāsts?
Jā, jā. Bet tā meitene jau nezina, ka es esmu tāds- kurš dara visu iespējamo un neiespējamo, lai savu mērķi sasniegtu, iegūtu. Agrāk 19.gadsimtā, vīri duelejās ar zobeniem un pistolēm uz dzīvību un nāvi dēļ savas mīļotās sievietes un laimes būt kopā ar viņu. Lūk, kur bija kaisle un īsta mīlestība! Bet... (pauze) Es nejūtu no viņas vēlmi būt ar mani kopā, un, ja tādas nav, tad nav mans mērķis jaukt attiecības un slimīgi uzmākties ar savu mīlestību. Nav jau viegli atsist meiteni, sevišķi, ja viņa dzīvo kopā jau kādus divus, trīs gadus. Tas ir ļoti smagi pilnīgi visiem šajā mīlas trīsstūrī iesaistītajiem, jo neviens jau nezina, kurš galu galā ir ieguvējs un kurš zaudētājs. Ikvienam cilvēkam ar laiku gribas ko savādāku attiecībās ar mīļoto, tai viņa dzīves rutīnā - kādu, kas pasaka komplimentu, uzklausa, mazliet pajūsmo, pamodina kaut to pašu kaisli...., lai nav tā - „ai, pats par sevi saprotams, ka es tevi mīlu. Ko tu man jautā tādus stulbus jautājumus". Šajā manā gadījumā, jautājums ir par to, cik tas ir vajadzīgs man vai viņai, cik tas ir nopietni, lai nav tā pēc tam, ka nav ne šur, ne tur. Kamdēļ meiteni arī mocīt...  Mīlēt viņu varu arī neesot blakus, es pieņemu, ka viņa ir laimīga ar to puisi un, ja viņa ir laimīga, tad man tikai prieks par to. Tas nav viegli, taču patiesi gan.

Kāpēc tev tās aizņemtās patīk?
Acīmredzot, viņās kaut kas tāds ir, kas patīk (smejas). Es esmu saticies ar daudz dažāda vecuma sievietēm. Dažreiz tas vecums neatbilst tam, ko es redzu vai tam, ko dzirdu. Man ir tā - ja man meitene patīk, bet neinteresē seksuāli sākumā, tur kaut kas ir. Tur ir kaut kāds noslēpums. Attiecības balstītas tikai uz seksu ir īslaicīgas un bieži vien pilnīgi tukšas. Sekss ir sekss, tas aizņem konkrētu laiku dzīvē, apmēram 1 stunda no visas diennakts, bet viss pārējais laiks, tās 23 stundas ir jānodzīvo kopā - ko tad mēs darīsim, kur iesim, ko runāsim, kādas intereses mums ir kopīgas. Tuvojoties kaut kādam slieksnim, ir tomēr tās domas man par sievu, bērniem, ģimeni.

Man zīlniece teica, ka man būšot divas sievas, trīs bērni, bet vēl ne tik ātri...  

Zīlniece zīlēja?
Jā, bet kas viņai tic! (smejas) Vēlos vienu sievu - vislabāko!

Kādas ir tavas domas par laulībām? Daudzi pāri tagad dzīvo kopā un nemaz neredz jēgu precībām. Tu redzi?
Vienīgā jēga ir, ja otrs nonāks slimnīcā vai policijā, tevi pie viņa ielaidīs bez ierunām, jo esi vīrs vai sieva, nebūs jāpierāda, ka esi tuvinieks. Tīri formāli un birokrātiski, tas daudzos dzīves brīžos ir izdevīgi. Taču citādi......  Antuans De Sent Ekziperī ir teicis : „Mīlestība - tas nav tad kad viens skatās uz otru ar lielām acīm un saka, ka mīl! Mīlestība ir tad, kad abi mīlot skatās vienā virzienā un redz kopīgus dzīves mērķus!"

Laulība tā ir atbildība - bet, kurš gan šajā 21.gs. vēlas uzņemties kādu atbildību? Mums ir grūti atbildēt par sevi, pat pret sevi. Jo nedrošība par rītdienu mūs dzen izmisumā diezgan bieži. Un var jau būt, ka nevis nevēlas uzņemties atbildību par kopīgu laulību, bet gan baidās tīri psiholoģiski, ko darīt brīdī, ja es nespēju pildīt solījumus, vai pabarot ģimeni!? Tas jau ir dziļāk un man liekas, ka šis ir mantojums no iepriekšējās paaudzes ļaudīm.

Un emocionāli? Vai laulībam redzi emocionālu jēgu?
Manuprāt, ir divu veidu laulības - tās, kuras Dieva priekšā noslēdz baznīcā un tās, kas notiek zagsā birokrātisku ķeksīšu dēļ. Tās, kas baznīcā - man liekas patiesākas un dziļākas, tādēļ pieņemamas. Savukārt zags ir tīri formalitāte, statistikai!
Es nezinu. Man liekas, tiklīdz vīrietis apprecas viņam psiholoģiski iekšā kaut kas - noklikšķ ! - sākas tāds kā attiecību veidošanas otrais posms - Tu man, es Tev!  „Kur tu liksies, Tu darīsi tā kā es gribu un tad, kad es gribu un ja nē, tad būs slikti.  Šķiršanos nedošu." Arī sievietei galvā nostrādā klikšķis- „Tu esi vīrietis, tev jāuztur ģimene." Izmainās attieksme vienam pret otru, kļūst tāda privātīpašnieciska, it kā viens otram piederētu. Tā ir lielākā kļūda, kad mēs mīļoto mēģinam padarīt par kalpu saviem sapņiem par idealizēto ģimeni.

Piemēram, kad mana vecāmāte ar vecotēvu apprecējās katoļu baznīcā, tolaik šķiršanās nebija pat iedomājama. Viņiem bija konflikts jaunībā, jo bija pieķērusi vectēvu krāpjot viņu ar citu. Vecāmāte ļoti pārdzīvoja un nevarēja viņam nekādi to piedot, bet viņa cieta to visu mūžu, šķirties bija kauns. Vai tas ir tas, ko mēs gribam? Uzupurēšanās kā vārdā?

Citāts: "Es jau varu skriet pie visām uzreiz, bet man gribas, lai ir tā viena, kas sagaida mājās."

Mūsdienās viss tik ļoti atklāts ir palicis, ka pilnīgi bail. Kādreiz, ja gāja pa kreisi, tad drausmīgi no visiem to slēpa. Tagad tas notiek aizvien atklātāk un vēl tiek uzskatīts par normu. Par vīriešu fizioloģiskajam vajadzībām var runāt atsevišķi un daudz. Nu, nepietiek ar vienu, nu ej, bet tā, lai neviens to nezin, ja tava sirdsapziņa ir mierīga un tu naktīs vari mierīgi gulēt. Un neviens vīrietis jau neskrien pie citas ar domu - „O! Es tūlīt tevi mīļā krāpšu. Nē! Viņš par to nedomā, viņam ir cits mērķis, kāds - tas lai paliek katra indivīda personīgajās atbildēs, taču neviens to nedara, lai kādam ieriebtu  vai sāpinātu tīšām. Nespēja pārim vienam ar otru izrunāties un uzticēties, lūk īstā bēda.  Un atceramies vienmēr, mīļie, - „Viena pagale nedeg!"

Cik tad, tavuprāt, latviešu vīrietim vajadzētu sievas?
Zinu, ka daudzi mani uzskati nesakrīt ar vispārpieņemtajiem, taču domāju tā: Nu, viens svarīgs moments - tev var būt tik sievas un bērni, cik vari uzturēt. Ja sievām nav iebildumu un vari uzturēt vairākas, lūdzu! Mīlēt - arī, cik tev sirds atļauj, tik mīli! Bet tā nopietni mīli. Cits jautājums ir par to, kā tās sievietes uz to reaģē, vai viņas domā - „Tu piederi tikai man! Tu esi mans kalps un tu darīsi, ko es gribu!" Tajā brīdi, kad cilvēks pieņem to, ka neviens nevienam nepieder, mīlestību paceļ augstāk par izpratni „Tu esi mana mantiņa", tad jautājums par skaitu, zaudē jēgu. Man patīk šī meitene, es viņu mīlu, nav jau obligāti jāguļ. Daudzumā nav tā sāls. Būtība ir kvalitātē un savstarpējo jūtu dziļumā vienam pret otru. Varbūt to visu var viena sieviete nodrošināt. Varbūt divas. Viena garšīgi gatavo, sačubina, samīļo, bet otra māk pie vietas nolikt un sapurināt.

Es jau varu skriet pie visām uzreiz, bet man gribas, lai ir tā viena, kas sagaida mājās.

Tu ikdienas satiecies ar romu tautības cilvēkiem. Vai ir kas tāds, ko latviešu sievietēm vajadzētu pamācīties no romu tautības sievietēm?
Manuprāt, vajadzētu otrādāk. Latviešu sievietes ir izglītotākas, patstāvīgākas, ar savu Es, ar savu pašvērtību. Nerunāsim par tām, kurām pietrūkst šis pašlepnums, tādas ir diezgan daudz un es pat dažreiz brīnos, kādēļ. Romu sievietes pakļaujas kultūrai - viņām ir jāpelna nauda un jānodrošina vīrs un bērni, vīrs var pelnīt un ja grib kaut ko iedot arī ģimenei, bet pārējo tērēt, kā grib.

Viena lieta gan ir, ko mums latviešiem vajadzētu mācīties - attieksme pret savējiem. Nekad neredzēsi nevienu romu bērnu uz ielas sēžam neēdušu, viņi tomēr savējos dikti vaktē un vāc. Romu sieviete vienmēr paņems pie sevis, pat ja svešs, paēdinās.

Arī attieksme pret veciem ļaudīm ir cieņas pilna. Neesmu redzējis, ka romi savus vecos cilvēkus sūtītu uz pansionātu. Tas skaitās pazemojums ģimenei. Viņu ģimenes hierarhija ir: vecāmāte, vecāsmātes vīrs, dēls, dēla sieva, bērni. Un neaizmirsīsim vienu svarīgu lietu. Kā tu izturies pret saviem vecākiem un vecvecākiem - tā tavi bērni un mazbērni izturēsies vecumdienās pret tevi, kad būsi vārgāks un nevarīgāks. Tādēļ, dari ko darīdams, apdomā iespējamās sekas savai rīcībai. Paraugoties mazliet nākotnē, iespējams, kāda doma vairs nešķitīs tik pievilcīga, lai to darītu. Mīliet sevi, mīliet savus bērnus un mīliet visus cilvēkus, kuri ir jums apkārt, jo nākotni paredzēt mums nav lemts!