No rīta  pamodos  pirmā. Tā vienmēr likās.  Tikai ilgi jāgaida, kamēr pieceļas pārējie. Tas arī nekas, bija brīvs laiks pārdomām, it kā laika domām trūktu. Šodien jāizlemj, vai pēcpusdienā iet uz muzeju vai ne. Gan jau iešu, galvenais tikai nevienam neteikt par saviem plāniem – kapos teorētiski var uzkavēties ilgāk, reāli tajā laikā esot rakstnieka mājā, ar kuru saistās piedzīvojumi jaunībā un daļēji pat profesijas izvēle visai turpmākajai dzīvei.  Lai jau tie radi uzskata, ka es vispār nedomāju. Tā  bija arī agrāk, jo līdzko   kaut ko teicu, man mēģināja atgādināt, ka tagad man vispār nekādu savu darīšanu nav.  Kādas darīšanas tad man ir? Citu? Tad es vēl nezināju, ka atsākt dzīvi no jauna ir grūti. Cituprāt, man jāpievienojas uzskatam, ka es tajā avārijā arī esmu nosista.
Šis rīts mēģināja mani pārsteigt. Laikam tomēr būšu par agru piecēlusies. Virtuvē jau  saimniekoja  māte, kas parasti tik agri vēl neceļas. Tas izbrīnīja  pat mani – ir vispāzināma paruna, veci cilvēki agri iet gulēt un agri ceļas. Mana māte arī šajā lietā darīja, kā pašai šķita vislabāk – agri gāja gulēt un no rītiem vēlu pamodās. Šis rīts nezin kāpēc bija izņēmums. Vienmēr tad, kad es  bija virtuvē, māte šķindināja traukus, tos mazgādama, un viņa atrada tieši tos netīros, jo tīros parasti nemazgā. Māte tā mēģināja izteikt pārmetumu:
-    Tu  nemaz nemāki traukus mazgāt.
Interesanti, kā es tik ilgi biju dzīvojusi prom no mātes, audzinājusi arī veselus divus bērnus, nemācēdama pat traukus mazgāt. Daudz, daudz ko es nepratu, bet nevajadzēja arī. Bez trauku mazgāšanas nu nekādi nevarēja dzīvot, jo ēst no vienreizlietojamiem traukiem nav nekāds grēks kaut kur zaļumos, bet katrreiz mest ārā daudzreiz lietojamos šķīvjus un dakšiņas man līdz šim nebija ienācis prātā. Kur nu vēl mīļās kafijas krūzītes. Ja tās vien katrreiz būtu jāizmet, ļoti daudz krūzīšu  vajadzētu. Mana māla krūzīšu kolekcija vispār neveidotos. Gan jau tās krūzītes, kuras saucu par māla krūzītēm, bija izgatavofas no dažādiem materiāliem, bet man tās bija  mīļās māla krūzītes.
-    Es Dākam kā vienmēr uztaisīju brokastis. Tikai viņš neēda. Tu negribi apēst? - māte turpināja.
Kas tai mātei atgadījies? Dāks no laika gala brokastis nebija ēdis. Vai tikai tagad māte to pamanījusi? Ja tā, tad pārāk vēlu. Pašas smērētās maizītes māte pati arī apēda, jo nevienam negribējās samaitāt dienas sākumu  ar citam smērētām maizītēm. Jautājumu gūzma pār  mani  nebeidza rimties:
-    Ko tu ēdīsi brokastīs?
Veseli divi jautājumi jau ir gūzma no mātes mutes.
Kaut kas bija noticis. Nekad iepriekš  nebija jautāts, ko  gribu ēst. Bija vien jāēd tas, ko citi uzskata par labu. Māte, pašā rīta agrumā pieminot Dāku, it kā atgādināja, ka, ja mātei ir dēls un meita, mīļāks ir dēls. Manai  mātei tā bija. Vai tā kādreiz būs arī man? Pašlaik  abi bērni vienādi svarīgi. Siers  šajā mājā tika pirkts ar domu, ka man tas garšo.  Garšo arī, bet, ja  tas jāēd katru dienu? Jāēd vien bija, jo nekā cita speciāli man neiegādājās.  Bet šorīt … Kas ir noticis šorīt?
-    Kas tev?
-    Kā kas man, es taču taisu ēst.
-    Nu un? Tu priekš sevis netaisi?
-    Bet tagad es tev prasu, ko tu ēdīsi.
-    To pašu, ko katru rītu. Un dzeršu kafiju.
-    Kā, tu vēl neesi padzērusi? Tēvs  sen padzēra.
-    Es neesmu tēvs un varu dzert, kad gribu.
-    Ā … Es domāju, ka jūs dzerat reizē.
-    Tev tikai liekas, ka tu domā. Tev ir pārāk maza galviņa domāšanai. Ko pēdējā laikā labu tu man esi darījusi?
-    Pēdējā laikā. Laikam neko. Bet iepriekš …
-    Mani neinteresē, ko iepriekš. Jūs visi esat man iemācījuši staigāt.
-    Ne jau visi iemācīja. To varēja izdarīt tikai viens.
-    No teiktā iznāk, ka visi. Domā, ka es nemāku rēķināt?
-    Tā iznāk, jo  iemācīt  staigāt varēja tikai viens.
-    Es nemāku rēķināt, iemācīt no jauna staigāt varēja tikai viens,  bet teikt var katrs, ka iemācīja staigāt. Un ko sliktu tu man esi izdarījusi?- es  nerimos – varbūt, ka māte negribot  atklās, kas īsti ir noticis, jo kaut kā taču var arī izpļāpāties. Tikai man nācās apmierināties ar jau sen dzirdēto:
-    Nesāc nu atkal …
-    Es neko nesāku. Tu tikai man joprojām neesi atbildējusi.
-    Ja gribi zināt, es tirgus laukumā esmu nostājusies un skaļi visiem pateikusi, ka tu esi slikta.
-    Tieši tas pēc tevis izskatās.
Tā pagāja gandrīz visas mūsu sarunas. Ja mēs vispār runājām. Tātad nekas nebija noticis, viss ir kā parasti. Man jāsamierinās ar to, ka viss notiek tā,  kā vēlas māte un tad jau būs labi. Man pašai arī? Man  bija jāaizmirst viss sliktais, ko radi teikuši un darījuši, bet vai kāds no radiem arī apzinājās un aizmirsa pašu vismaz slikti teikto? Laiks to parādīs.
Māte atkal pajautāja:
-    Vārītu vai ceptu olu ēdīsi?
-    Tu taču zini, ka es olas vispār neēdu. Aizmirsi vai?
-    Nu bet ko tad tu ēdīsi? Es gribu kaut ko uztaisīt.
-    Brokastīs katrs var nogriezt maizi un to, ko grib. To tagad arī vairs nedrīkst?
-    Nē, nu ko tu. Katrs taču var ēst, ko grib.
Tikmēr jau sev biju uzlējusi kafiju. To nu noteikti  šeit neviens priekš manis nemāk uztaisīt. Veselas divas karotītes, pat vairāk, maltas kaut kādu pupiņu kafijas uz vienu krūzīti ūdens bez cukura – radi to nekādi nevarēja iemācīties.
Kafiju dzēru viena pati, jo tēvs, kas te vienīgais dzēra kafiju, to bija izdarījis, kā māte iepriekš teikusi. Ar tēvu tāpat nebija, par ko runāt. Kafija kopā ar tēvu jādzer vai nu bezbēdīgi tērzējot par šo un to, vai vispār klusējot. Pilnīgā klusumā. Tēvs gan šeit bija vienīgais, ar ko par daudz ko varēja parunāt – viņš vai nu izlikās vai tiešām aizmirsa, ka viņam jāklausa māte.  Agrāk gan man uz darbagalda visu dienu stāvēja kafija. Tas bija kā rituāls. Kafijai vienkārši bija jābūt. To, cik es īstenībā izdzēru,  pati nezinu, kur nu vēl kāds cits. Bet te nezin kāpēc uzskatīja, ka kafija tikai sliktu dara.
Saruna ar māti, kā iesākusies, tā arī beigusies – māte nevēlas runāt par tām lietām, kas ir nozīmīgas man. To sen sapratu. Tā būs arī turpmāk. Skumji, ka tad, kad no manis varēja ko dabūt, visiem biju vajadzīga. Tagad vairs nevienam. Pašai ar visu jātiek galā, kā nu  laika gaitā esmu iemācījusies.
Diena pagāja kā vienmēr – lasot, adot. Nu biju iesākusi Dākam adīt džemperi. Tikai ar to bija grūtības – te Dākam vajadzēja platāku, nekā viņš pats īstenībā bija, te garākām rokām, protams, daudz garākām nekā viņam pašam. Tā tika iztērēts daudz dzijas, viena vietā no  iztērētās dzijas iznāktu veseli divi džemperi. Tikai Lienai nevajadzēja neko, es pat nebiju apprasījusies,  būtu pat ar mieru iztaisīt Lienai kaut ko īpašu, ko citi nemaz nevalkāja. Daudz kas  agrāk netika darīts, tagad pietika laika visam, ko sirds kāroja darīt,  galvenais – visiem, ar to saprotot pašas bērnus. Adīt man paticis vienmēr, bet pirms avārijas tam atlika laika pavisam maz. Kāds iesākts adīklis  uz dīvāna mētājies vienmēr, tam pieķerties varēja, skatoties ziņas pa televizoru. Ja kāds atļāva  ziņas skatīties.
Dāka džemperi grūti adīt ne jau kaut kāda īpaši sarežģīta raksta dēļ, bet gan tāpēc, ka tas tapa vienkārši no pilnīgi melnas dzijas. Melnu varēja adīt tikai vakarā, kad bija ieslēgta kāda gaisma, vai dienā, sēžot pie paša loga, kad visa gaisma  krita tieši uz džemperi. Tā ka adīšana uz priekšu gāja lēni.
Kaut kā  vesela puse dienas pagāja un tad klāt bija tā saucamais pusdienas laiks. Šodien  pusdienās atkal bija nez kuro reizi sildīta biešu zupa un īpaši laipna māte, kura pat bija iztaisījusi saldo – biezo ķīseli no veca ievārījuma ar pienu. Es, protams, smirdīgo govs pienu nedzēru un ķīseli ēdu vienu pašu.
Pienu no govs nedzēru ne tikai es viena. No veikala nest bija pārāk grūti, tā ka nācās iztikt ar to, kas bija kaimiņos. Tas gan nebija nekādi apstrādāts. Kur citur piens rodas, ja ne no govs? Jā, bet veikala piens un kaimiņu govs piens tomēr atšķiras. Dāks nelietoja nekādu pienu.  Nelietošana vispār iegūta iedzimšanas ceļā vai ar piena glāzi Dākam saistās kādas sliktas bērnības atmiņas? Kādreiz savās vecuma dienās viņš to noteikti pateiks.
Pusdienās  pēkšņi izdzirdēju:
-    Tev šorīt  kāds zvanīja. Piedāvāja darbu. Vairāk gan neko neteica.
Tāpēc tas viss nesaprotamais, kāpēc māte tik īpaši laipna. Manas aizdomas, ka nekas  nav noticis, ir bijušas nevietā. Māte sen uzskatīja, ka esmu  tagad  tādā stāvoklī, ka nekad un nekur vairs nevarēšu strādāt. Tuvākie radinieki ar notikušo nelaimi samierinājušies.  Pareizāk – viņi sen uzskatīja, ka esmu tajā avārijā arī  nosista,  kaut  tā nebija. Viņi pieņēma, ka man tagad vajag tikai paēst un godam baroja.
Pati gan cerēju, ka kaut ko varēšu darīt arī jaunajā dzīvē, kurā viss bija mainījies un no manis pašas atkarīgi tikai sīkumi. Kaut ko man teikt,  raduprāt, nav nepieciešams – es taču neko neprasu. Šorīt bija pierādījies, ka radu pieņemtajās likumsakarībās pastāv izņēmumi - ja kāds ir zvanījis, tad kādam es tomēr esmu vajadzīga, jo pati nekur neesmu gājusi un izteikusi savu vajadzību. Ne jau viss notiek tā, kā vēlas vecas mātes. Arī es biju salīdzinoši veca, tikai mana domāšana atšķīrās no pašas mātes domāšanas. Gan jau arī mani  bērni domā citādāk, bet es nekad nemaisījos bērnu iedomājumos – viņiem pienāks laiks un paši sapratīs, ko darījuši pareizi un ko nepareizi. Galvenais, lai viņi paši uzskatītu, ka tik tālu aizdomājušies, nevis es kaut ko norādījusi. Tā bieži arī bija. Galvenais nav tas, kas ko norādījis, bet iegūtais rezultāts. Mana māte bija cita kaluma un viņas pēdējais vārds ir:
-    Es taču tev teicu …
Lai jau māte domā, ka viss notiek tā, kā viņa grib. Kā notika īstenībā, māte  vairs nemanīja, jo pašai likās, ka notiek tā, kā viņa iepriekš teikusi. Dīvaini, bet viņai atšķirībā no citiem galvenais nebija rezultāts,  bet tas, ko kurš teicis. It kā var dzīvot ar tādu pārliecību. It kā var. Tikai – savu konformismu nevajag uzspiest citiem. Manai mātei tas bija raksturīgi – savu tiekšanos pēc vienveidības visos jautājumos viņa nekādi nevarēja noslēpt, vistrakākais, ka viņa spieda pēc tās tiekties arī sev tuvākos. Tagadējos apstākļos mātei šķita, ka uz konformismu noskaņot mani ir visvieglāk.
Man pēc īsās sarunas ar māti  bez visa cita bija kas jauns,  par ko domāt – par darbu, par to, vai zvanīt pašai, vai gaidīt nākamo zvanu.  Ko man īsti piedāvā?  Tas, vai  gribēšu vai negribēšu šo darbu, ir atkarīgs tieši no tā, ko  piedāvās darīt. Es gan arī zināju to, ka piekritīšu, lai kāds tas darbs arī nebūtu, jo vienkārši apnicis ilgāk sēdēt mājās un būt vienai. Mana avīze sen likvidēta. Nekur citur, kā tikai avīzē līdz šim nebiju strādājusi. Var jau iemācīties arī ko citu. Šodien ir moderni mācīties.Tie, kas zin, piemēram, psiholoģijas teoriju, izmanto psiholoģiju ikdienā, kā to daru es, no teorijas nezinādama praktiski neko.  Apzinos, ka ar veseliem cilvēkiem vairs  nav ko   ikdienā tikties, jo neviens veselais slimo problēmas tik un tā nesapratīs. Vārdos izteiks tikai līdzjūtību. Avīzēs pieņemts rakstīt par veseliem cilvēkiem. Slimajiem ir pašiem savi izdevumi.  To gan nepaliek vairāk, bet tieši mazāk, jo preses  izdevumi slimajiem  pašiem izdevējiem nekādu būtisko peļņu nenes. Kurš grib strādāt bez naudas ieguves? Zvans gan  nebija no avīzes, bet no kādas citas iestādes, kura savā veidā saistīta ar invalīdiem. Iestādes nosaukumu māte bija iegaumējusi un pat pateikusi, neuzdrošinoties iedomāties, ka tas radīs manī tik daudz pārdomu. Kāpēc meklē  mani? Gan jau zina, kāpēc tieši mani. Ja nezinātu kāpēc, nemeklētu.
Vakarpusē  tomēr zvanīja atkal. Mani bija izvēlējušies tāpēc, ka to, ko  piedāvāja,  jau iepriekš pratu. Es  vienkārši piekritu  piedāvājumam, sakot gan, ka iepriekš gribu visu apskatīt, kas un kā.  Kāpēc viņi padomājuši tieši par mani,  tā arī  nemēģināju  noskaidrot. Telefoniskās sarunas  ātrumā  apmierinājos, uzklausot  teikumu par prasmi. Priecājos par notikušo - galvenais ir noticis, es būšu cilvēkos.
Žēl, bet tieši fiziski  vairs nevarēju parakstīt tik ātri kā agrāk. Un laiks jau negaida. Redzēju citu kļūdas, nepareizības, neloģiskumu. Arī nestrādājot,  nācās lasīt citu nodrukāto - tātad tas viss izgājis cauri daudzām rokām un acīm, no kurām neviena tā arī nebija pamanījusi nepareizību. Parasts cilvēks neko tādu neievēroja un tikai retais saprata, kāpēc es apzināti izvairos no drukātā lasīšanas, ko iepriekšējā dzīvē  darīju nesamērojami daudz – darbs, jāredz, kā strādā citi. Vēl bija viens iemesls, kāpēc apzināti izvairījos lasīt avīzes – tās  atgādināja iepriekšējo dzīvi, no kuras  pat vēlēdamās nekādi nevarēju attālināties.