Lienai beidzot bija ilgi gaidītā operācija. No labās rokas un kājas izņēma dzelžus. Uz operāciju viņa brauca it kā uz kaut kādiem svētkiem. Kad es pirms braukšanas uz slimnīcu meitai teicu:
- Paņem līdzi kaut manu naktskreklu un halātu.
Liena tikai attrauca:
- Es nekādu naktskreklu nevalkāju un ne man pirmo reizi operācija!
- Tāpēc jau es saku “manu naktskreklu”, jo tev pašai  vispār nav.
-  Man arī nevajag.

Lienai operāciju taisīja veseli divi ķirurgi – viens grieza kāju, otrs tajā pašā laikā roku. Tā bija arī apsolīts, citādi narkozei būtu jābūt divreiz ilgākai vai vispār tie dzelži būtu jāizņem divās operācijās.
No paša rīta pirms operācijas Lienai bija jāiet dušā. Viņa nomazgājās, cik vien labi prazdama un turpat uzvilka slimnīcas doto kreklu, jo pašai sava līdzi nebija. Uzvilkusi kreklu, tūlīt nogūlās uz jau piebrauktās gultas. Vairāk neko viņa arī nezina, tikai kaut kādus trokšņus, braucot uz operācijas zāli un to, ka atvēras kādas durvis. Kaut kas viņai jau bija iedots no rīta, narkoze sekoja tūlīt uz operāciju galda. Tas arī viss, ko par operāciju viņa zina.
Es slimnīcā ierados tūlīt pēc operācijas. Liena, protams, vēl gulēja. Tagad miegs viņai nāks daudz un ilgi. Taču tad, kad es  gribēju apskatīt arī izoperēto kāju, Liena sāka kliegt tā, it kā viņu gribētu apskatīt kāds svešs.
Izejot no palātas,  satiku vienu no ārstiem:
- Viņa noteikti ir jāieliek kādā parastā gultā, citādi vēl izkritīs.
- Tik mierīgi guļot nekur nevar izkrist, - atteica ārsts. Taču viņš vēl piebilda, ka cēlājs  ir sarunāts.

Vēl brīdi uzkavējusies, aizgāju. Man pašai dzelzs no rokas sen  izņemta, kaut veciem cilvēkiem liek uz mūžu. Es mājiniekiem  pateicu, ka roka sāp un tūlīt otrajā dienā mani aizgādāja uz rentgenu. Pat nebūdama mediķe, redzēju, ka skrūve griežas kaulā, tā ka pienākas vien to ņemt laukā. Liena no tā visa nekā nezināja, tāpat kā nesaprata, ka roka un kāja ar rētu paliks uz visu atlikušo mūžu. Viņai pašlaik bija svarīgi tas, ka nesāp un rētas var paslēpt zem drēbēm.

Otrā Lienas pēcoperācijas dienā es uz slimnīcu netiku, jo Arnis  neaizveda. Taču trešajā dienā  tika pateikts, ka vakarā  varēšu aizbraukt. Tā arī trešajā dienā  nekur neaizbrauktu, ja iepriekš nebūtu saģērbusies, tādējādi atgādinādama, arī mutiski teikdama,  ka jābrauc.
Vispār šī atkarība no citiem, bija kas briesmīgs. Pie tam tikai vēlāk   apzinājos, ka par manām prasībām var izdomāt un citiem iestāstīt  arī ko tādu, ko es  pati vispār nekad nedarītu.  Agrāk biju braukusi, kur vien gribējusi - pati sēdusies pie stūres vai izrīkodama kādu šoferi, vai sarunādama  ar to pašu Elviju, bet braukusi biju, kur vien gribējusi.

Liena jau sen, kā viņai pašai likās, pēc operācijas bija atjēgusies. Pret mani viņa izturējās ļoti vēsi, it kā es nemaz nebūtu viņas mamma. Izdzirdusi, ka te bijusi arī Alda,  sapratu, no kurienes tas Lienas  vēsums. Tas gan bija tikai pats sākums, visa atlikusī dzīve vēl priekšā.
Tad, kad slimnīcas ciemiņi  beidzot bija gatavi promceļam, piecēlās arī Liena,  teikdama:
- Es visu laiku gribu pastaigāties, tāpēc jūs pavadīšu.
Redzēdama, kā Liena iet salīkusi, es no vienas puses nopriecājos, jo man atkal bijusi taisnība – kājā jau nav nekāda parastā operācija, vienalga, ko griež,  kāja tomēr ir un paliek kāja.
- Zini, es tomēr prasīšu ārstam, lai atdod vismaz vienu manu dzelzi, - klibodama, Liena iemanījās teikt.
- Priekš kam tev tas? Es savu arī tikai redzēju. Pie tam ārsti to lika atkal otrreiz kādam citam.
- Nevar būt, ka to otrreiz vēl kādam liek. Mēs taču par to esam samaksājuši. Bez tam savējo es nemaz neesmu redzējusi.
- Ārsti jau labāk par tevi zina, ko dara. Tāpēc jau viņi ir ārsti. Tas dzelzs ir ļoti dārgs un tev tas nemaz nav vajadzīgs.
- Bet es gribu par piemiņu, - Liena kā mazs bērns nobeidza.

Jā, Liena ar tiem dzelžiem bija staigājusi veselus divus gadus. Par dzelžiem tos saucām tikai mēs, ārstiem tie bija kaut kādi metāli, bez kuriem Lienai kāja un roka diezin vai būtu tik pareizi saaugušas, jo tās bija sadragātas. Pat es  nezināju, kā sadragātas. Vienā vārdā sakot - pamatīgi. Lienai bija bijis daudz skrūvju, lai metāli labāk turētos pie kaula. Tagad tas viss izņemts, kaut arī līdz šim Liena jutusies labi – tie dzelži netraucēja un tos vispār nejuta. Lidostā, braucot uz nometni ārzemēs,  kontroli ar visiem dzelžiem Liena izgājusi – grupas dalībnieki netika pārbaudīti kā visi citi, citādi Lienai būtu smagas nepatikšanas, jo nekāda papīra no ārsta viņai  nebija, kā vajadzētu šādos gadījumos.
Kā būs tagad, kas to lai zina. Man dzelzs bija izņemts jau sen, bet tā roka tagad bija jūtīgāka. Tikai es nevienam to neteicu. Bez rokas jau cilvēks var iztikt, bet bez kājas. Kas to atkal lai zina. Citus interesē tikai tas, ka viss ir vietā.

Kaut kad man lasīšanai bija patrāpījies romāns par meiteni, kura izaugusi cietumā. Tad, kad kaut kādu apstākļu sakritības dēļ cietumnieces tiek brīvībā, meitene jau bija izaugusi un kļuva, pašai tā neapzinoties, par it kā galveno vadoni. Kas tikai bijušajām cietumniecēm nebija jāpiedzīvo. Viss, sākot ar ēst taisīšanu un beidzot pat ar mājas būvi. To visu gan zināja tās, kas bijušas vismaz daļu dzīves brīvībā. Meitene neko nezināja par to, ko sauc par īstu dzīvi. Beigās viņa palika viena pati, jo viņa bija visjaunākā. Man  savukārt bija otrādāk. Visu to, ko sauc par īsto dzīvi, es zināju ļoti labi. Mazliet gan citādāk, nekā to iedomājās mani tagadējie apkārtējie. Kaut kādi no manis neatkarīgi apstākļi mani nolikuši tur, kur esmu tagad.  Māte reiz pat bija nekaunējusies teikt, ka:
- Tev tagad nekādu savu darīšanu nav. Tu tikai iedomājies, ka ir.

Nedari neko, neko jau tu tāpat nevari, ja ne tādi vārdi, tad līdzīgi man no radiem jādzird katru dienu. Visbriesmīgākais, pie kā šajā laikā neesmu varējusi pierast, bija nepārtrauktā atkarība no citiem – visi iedomājās, ka dara ko labu, jo es fiziski daudz ko nevaru tā kā agrāk. Tikai nevienam nešķita, ka arī es pati kaut ko domāju un ka vispirms varētu vienkarši aprunāties un  tad darīt kopīgi.
- Kur tu brauksi, kad tevi palaidīs no slimnīcas? –  jautāju Lienai.
- Ne jau pie tevis. Tu tāpat esi stulba, - Liena  vienkāršiem vārdiem pateica to, ko Lienai sen kāds  iestāstījis.
Pēdējā laikā bērni arvien biežāk man izteica kādus pārmetumus, it kā viņi ar mani dzīvotu kopā un redzētu, kas īsti notiek. Bērni kā jau bērni. Viņiem šķita, ka, ja māte vairs nevar pakustēties tā kā agrāk, tad ar viņas prātu kaut kas nav kārtībā. Neviens neko man neteica, ne par naudu, ne par mājām. Lai. Lai bērni dara, kā grib. Viņiem tāpat šis laiks nav  vienkāršs. Gan jau arī viņi to kādreiz sapratīs.

Tas, ka Liena un Dāks vairs negrib dzīvot kopā ar māti,  man sen bija skaidrs. Tikai tas, ko gribu pati, nevienu neinteresēja. Man  bērni jāsaprot, bet bērniem mani? Vēlāk, kad tas vairs arī man nebūs vajadzīgs, viņi sapratīs?  Grūti, bezgala grūti ir cilvēkam, kurš visu līdzšinējo dzīvi atradies kopā ar citiem,  palikt vienam. Pilnīgi vienam.
Es it kā saprotu, ka ir bezgala sarežģīti zaudēt tēvu un iegūt māti invalīdi tad, kad bērniem dzīve ritējusi normālu gaitu, par tādām šausmām iepriekš neko nedomājot. Vienīgi varbūt pārspiežot kādu līdzīgu situāciju dzīvē, uzskatot, ka  tas jau mūs neskars. Tikai tas skāra. Vieglāk varbūt būtu tad, ja es neko no dzīves pirms avārijas neatcerētos. Man pašai noteikti būtu vieglāk.

- Paskaties spogulī. Tu vairs neesi tāda kā agrāk, - kaut kad Liena bija teikusi. Es  pati zināju to, ka  vairs neesmu tāda kā agrāk. Tikai man tas bija noticis pēkšņi un tikpat pēkšņi es biju izmainījusies. Citu cilvēku izskats arī veselus divus gadus nestāv uz vietas, lēnas pārmaiņas viņos notiek tāpat. Manas pārmaiņas ārējā izskatā bija notikušas vienā mirklī. Bērni to nekādi nevarēja pieņemt.  Man nezin kāpēc bija ar visu notiekošo jāsamierinās. Neviens man vairs nepalīdzēja.