No rīta atkal pamodos un gaidīju, kamēr pieceļas citi. Tikmēr  atcerējos, kā  kaut  kad pavasarī, jau pēc avārijas,  bija grābusi lapas vasarnīcā.  Tad vēl centos strādāt, cerēdama, ka to ieraudzīs arī citi un nodomās, ka esmu izmainījusies, lēnām atgriežas dažas manas fiziskās spējas. Taču  radiem nebija vajadzīgs, lai es kaut ko darītu. Izkustēties  jau  var savādāk. Man  prieku sagādā svešu teiktais – pirms pusgada tu runāji sliktāk. Viss lēnām notiek. Bezgala lēnām. Strādāju ko sevis dēļ, ne kādam citam par prieku.
Lapas  toreiz  grābu  tur, kur iepriekš to neviens nebija darījis – vai nu nebija vajadzība, vai vienkārši nebija laika, jo bija citi, svarīgāki darbi. Daudz lapu jāsagrābj, lai būtu kā pie cilvēkiem.
Tajā dienā bija necerēti karsts, smacīgs pavasaris, ne jau tā kā citos pavasaros tik agrā laikā.  Kokiem bija pumpuri. Tāds nezinātājs šajos koku jautājumos kā es, varēju atšķirt tikai priedes un bērzus, jo bērziem bija balti stumbri un priedes vienmēr  zaļas. Pārējie bija vienkārši koki, jo tiem nebija nekādu atšķirības zīmju. Egļu te bija maz un tās no priedēm varēja atšķirt kaut vai tāpēc, ka eglēm skujas īsākas nekā priedēm.
Grābu lapas. Grūti jau gāja. Nekad iepriekš  nebiju domājusi  par to, vai  māku vai nemāku grābt. Pati grābšana agrāk noritēja it kā starp citu, nevis tā kā tagad, kad  tas bija pats galvenais darbs. Pie tam  tagad bija jāsamierinās arī ar lēnumu. Taču tas nekas, man nekādi neapnika vienmuļais darbs, jo varēja izdomāties visu ko. Dīvaini, bet tagad man labāk patika darbi, kurus varēja darīt, domājot par ko citu – ja nevienam nav nepieciešami agrāk darītie darbi, kur bez domāšanas nevarēja iztikt, tad tagad var darīt darbus, domājot par citām lietām.
Pienāca Dāks un, labu gribēdams, iztraucēja mani no pārdomām:
-    Ko tu te dari?
-    Vai tad tu neredzi – grābju.
-    Kāpēc te? Kāpēc ne ap māju?
-    Ap māju  nav nekādu lapu un jūs tur tāpat nopļausiet ar traktorīti, bet te ar traktorīti nevar iebraukt, koki priekšā.
-    Tos mazos  kokus es visus novākšu.
-    Nē, nevajag. Pa vasaru es ar izkapti nopļaušu tos, kurus varēs nopļaut. Tie, kas paliks, turpinās aizsargāt mājiņu no Daugavas vējiem. Es gan nezinu, vai es vispār māku pļaut, nekad iepriekš neesmu pļāvusi ar izkapti, bet gan jau iemācīšos.
-    Mazos kokus es tāpat novākšu. Te  nekādu vēju nav.
-    Tu vienkārši nezini. Tagad varbūt arī nav, bet vispār pūš viens vienīgs vējš, jo Daugava  ir liela, ir vējam, kur ieskrieties. Un ja nebūtu nekādu koku, mūsu mājiņa te nevarētu būt. Ko tu tagad dari?
-    Vai tad neredzi, arī grābju.
Jā, kad  aizgāju  paskatīties, ko dara Dāks,  ieraudzīju, ka Dāks arī grābj tur, kur agrāk neviens pat nebija iedomājies grābt. Sarunāties varēja caur kokiem, pat skaļi nekliedzot, bet skatu koki aizsedza. Nogrābto, nokritušos zarus ieskaitot, puika neveda uz kādu ugunskuru, bet gāza Daugavas krastā - neviens  neredzēs un tad, kad zari un lapas pēc gadiem satrūdēs, krasts paliks uz vietas, nebruks tālāk kā līdz šim. Visur pie vasarnīcas bija augsts Daugavas krasts, kas nemitīgi bruka. Krastā   auga koki, kas gāzās zemē, ja tos laikus nenozāģēja. Tikai vienā vietā bija zema pieeja Daugavai. Mēs ar Elviju tur bijām iecerējuši novietot laivas. Kas tur notiks tagad? Varbūt, ka ilgus gadus nekas -  par daudz ko tagad izlemj  bērni.  Dāks  pie zemās pieejas  iedomājies izvietot īstu peldvietu, it kā viņš nepārtraukti peldētos. Viņš jau bija veicis nepieciešamos priekšdarbus un novācis kaut kad nokritušo lielo koku, pa kuru labi varēja iet un iesmelt ūdeni spainī, jo mazgājamais ūdens joprojām tika ņemts no Daugavas – upes ūdens ir un paliek upes ūdens. Bērni ir un paliek bērni – par tādu sīkumu, kā tagad ņemt ūdeni no upes, viņiem nav jādomā.

Jau iepriekšējā gadā bērni nebija atļāvuši dedzināt sagrābtās koku  lapas un es  nekādi  nebiju varējusi izdomāt,  kāpēc. Manam prātam tas pielēca tikai pēc gada. Gan jau bērni vispār tik tālu -  par labu  lapu trūdēšanai un krasta tālākai nebrukšanai nebija aizdomājušies, bet darīja to instinktīvi,  vēlāk jau redzēs, kas ir labāk – pelni vai trūdzeme. Galvenais, ka tagad nokritušās lapas  netraucē.
Skatīdamās, kā Dāks strādā, iedomājos viņam palīdzēt un pamest iepriekšējo grābšanas vietu. Grābeklis jau bija  rokās, vajadzēja tikai sākt. Dāks visu darīja ātri, neskatīdamies, kas aiz viņa paliek. Tā bija arī ar grābšanu. Drīz vien ķerra bija pilna, jo to pildīja ne jau tikai vecās lapas, bet galvenokārt nokritušie zari. Es piedāvājos izgāzt, jo ļoti gribējās apskatīt Daugavas malu. Varētu to izdarīt arī jebkurā citā vietā, bet tad Dāks nezinātu, ka esmu gājusi līdz pašai upes  malai. Šeit gan neko nevarēja redzēt, jo viss bija jau agrāk piebērts un tur, kur vēl nebija piebērts, apskatāmi vecu vecie akmeņi un koki. Krasts bija tāds pats kā citur – ar kokiem piebiris, vecajām lapām šur un tur piegāzts, jaunajiem dzinumiem pieaudzis, kas tāpat nevienam nebūs vajadzīgi, būs vien kādam jāpļauj nost, vai jāatstāj, lai aug savā nodabā.

Tad, kad atgriezos ar tukšo ķerru grābšanas vietā,  redzēju pa gabalu, ka nāk Ervīns. Šodien brālim ir pavasara šoferu talka, kā to saucu, jo palīdzēt pavasara darbos sabraukušie galvenokārt bija šoferi. Oficiāli gan talku sauca savādāk, bet tas jau nekas, lai citi sauc,  kā grib. Ervīns bija mana bijušā vīra brālēns un man likās, ka Ervīnu pazīstu pietiekami labi. Viņš bija krietni vecāks, šķīries, bet nu kārtējo reizi viņam līdzi bija kāda cita sieviete, ar kuru mani pat neiepazīstināja. Rēķinot, ka sieviete pie Ervīna jau ilgi turējās, varēja secināt, ka viņi abi  dzīvo kopā.
-    Ko jūs te darāt? – Ervīns, pēc sasveicināšanās, sarunu iesākot, jautāja.
-    Kā ko, grābjam, neredzi, - atteicu, gaidīdama tieši no Ervīna turpinājumu.
-    Nevajag tā steigties, mēs jau atnāksim arī līdz šejienei, tas nekas, ka liekas tālu.
Tikai viņi tā arī neatnāca,  cik es ar Dāku tajā dienā izdarījām, tik arī bija. Ervīns laikam vispār bija atbraucis apskatīties,  kas viņiem te ir, jo nekad tad, kad bija dzīvs Elvijs, viņš te neviesojās – ciemiņus pie darba neliek. Talkā gan jāpiedalās. Lai skatās, vai kādam žēl. Un viņš palīdz ne jau man.
-    Tavs tēvs arī te? – Ervīns turpināja izjautāšanu – viņam viss jāuzzin.
-    Vai tad tu neredzēji, ka nav. Šogad, paldies Dievam,  palika pats savās mājās. Man viņš netraucē, bet palīdz tikai brālim.
-    Kā jūs te dzīvojāt, tikai atpūtāties, vai arī audzējāt ko, te jau zemes daudz?
-    Agrāk varēji pats apskatīties. Mēs arī tagad te mitināmies dažkārt. Pēc taviem uzskatiem toreiz tikai atpūtāmies. Visu jau var nopirkt veikalā vai tirgū. Vai tad tu pats neredzi, kas vispār ir izdarīts, jo te jau līdz mums bija baigais čūksnājs. Tā kā mēs arī strādājām. Zini, es pirms kāda mēneša satiku Elvija krustmāti, pareizāk, viņa bija ieradusies it kā uz Lienas dzimšanas dienu, bet man nācās viņu uzņemt vienai, jo nekādas viesības jau nerīkojām un pārējie bija kaut kur aizbraukuši. Kas tik man nebija jānoklausās. Arī tas, ka nepatīk Elvija piemiņas akmens, tas, ka solījās Lienai atdot pašas vienistabas dzīvokli, bet viņa jau konsultējusies ar juristiem un tie teikuši, ka lētāk iznākot Lienai it kā pārdot dzīvokli tad, kad Liena būs pilngadīga.
-    Un tu tici, ka krustmāte tik ilgi nodzīvos, - Ervīns jau smējās.
-    Ar viņas apgriezieniem jau var ilgi nodzīvot.
Tikai tas nenozīmēja, ka krustmāte kustas maz, bet gan to, ka viņa kustas ļoti daudz. Krustmāte kustas tieši tik daudz, cik pati grib, jo visu mūžu viņa nodzīvojusi viena pati, tikai iedomājusies, ka bez viņas viss aizies bojā.
-    Tu zini, es reiz frizētavā redzēju tavu māti un, noklausoties sarunu, sapratu, ka tieši krustmātes puķes esmu noņēmusi no kapa. Es nevienam neatzinos. Viņa tāpat to nekad neuzzinās, ja tu tagad nepateiksi un pie tam gan jau viņa netic, ka arī es tik tālu varu aiziet, jo kapi no mājām ir tālu.
-    Es, protams, nebūšu tas, kurš pateiks, taču rēķinies, ka ar viņiem ne tas vien būs jāpiedzīvo, - Ervīns pabeidza.
Ervīna pateiktais nebija nekāds jaunums, jo Elvija jaunākais brālis, kaut vismaz kāds pusgads pagājis, kopš solīja, tā arī nebija pie manis atbraucis. Vairāk arī neprasīšu, lai atbrauc parunāt. Lai cik skumji tas arī būtu,  apzinājos, ka  manai vīrenei miruša dēla bērni nav nekādi mazbērni. Tikai nevienam to neteicu. Paturēju pie sevis, tāpat kā vēl šo un to, vai pareizāk daudz ko.
Ervīns vēl noteica:
-    Tu zini, ka drīz jāiet pie galda?
Var jau būt. Mani  tāpat neviens neaicināja. Cituprāt es  iedomājoties sevi par kaut kādu kundzi. Ja kāds tikai mazliet zinātu, kāda kundze es īstenībā esmu pašai sev. Daudz lielāka, nekā kādam var ienākt prātā. Kundze un kalps sev vienlaikus.

Ēst aizgāju arī neaicināta, jo man bija  jāredz, kas sabraucis, un jāēd taču cilvēkam  ir – tā arī bija viena no lietām, kas nokārtota, ar mani pašu nesazinoties – gan jau bija citi, kas uzskatīja, ka es sev pat ēst nevaru pagatavot. Pati  gan domāju, ka vienīgā problēma ir tā, ka tuvējais veikals ir pārāk tālu, tāpēc ēdu ne savās mājās, bet pie brāļa un pat kādreiz kaut ko tur uztaisīju. Protams, tad, kad mitinājos vasarnīcā.
Talkas dienā apsēdos pie lielā galda, uz kura jau kūpēja kārtējie šašliki. Ar tiem ēst gatavotājai bija vismazāk jānoņemas, jo sagriezt palīdzēja vēl citas, izcepa vīrieši, un gaļa iemarinējās pati. Nezin kā tieši Alda sagadījās man blakus. Un tad sākās teātris.
-    Tu to ēdīsi? Tev to padot? Vai tu negribi vēl kaut ko?
Iesākumā tikai brīnījos, bet tad sapratu, kāpēc tāds teātris. Visiem taču bija jāparāda, cik grūta dzīve ikdienā ar mani. Neviens no apkārtējiem nezināja, kā īstenībā ir ik dienas. Mani nemaz nav tā jāapkalpo, kaut  nenoliedzami, tas  pašlaik  ir patīkami, tāpat kā jebkuram citam cilvēkam, pie tam man kārtējo reizi tas atgādināja vecos labos laikus. Tikai ikdienā nav nekādas apkalpošanas, kā tagad varētu iedomāties visi sabraukušie.
Alda tā darīja vienmēr, kad viņai bija izdevīgi, viņa izlikās. Visās jomās, ne jau tikai attiecībā uz mani. To bija pamanījuši arī citi, ne jau tikai viena es.
Kāda no galvaspilsētas atbraukusi talciniece nebeidza jūsmot:
-    Cik pie jums ir skaisti, kāds te ir plašums! Kad tieši te būs nākamais pasākums? Te jābrauc tikai vietas dēļ vien!
Tā viešņa uzvedās  vienmēr, kad kaut kur izbrauca, katrā vietā  bija savs skaistums, ko apbrīnot. Viņai izdevās likt citiem noticēt, ka jūsma ir patiesa, tikai es sevī  brīnījās, cik dažādās intonācijās var atkārtot vienus un tos pašus vārdus.
Tad, kad šašliki bija apēsti, beidzās arī ēšanas reize un visiem atkal bija jāatgriežas kopīgā darbā. Katrs turpināja iesākto. Arī  es aizgāju uz savu pusi, tur, kur jau bija grābusi pašā dienas sākumā. Tikai tad  sapratu, ka tā kā iesākusi, paies vismaz pāris nedēļas, kamēr beigšu. Tā arī bija, jo tik tīri kā es neviens cits vispār nedomājās kasīt, jo kam tad censties svešā zemē. Ap mūsu vasarnīcu lapu nebija, ko kasīt  līdz pat nākamajam lapkritim. Tikai līdz tam vēl bija jānodzīvo. Ilgi. Kaut vispār laiks iet ātri.

Grūti bija grābt tur, kur nekad iepriekš tas nebija darīts. Pirmkārt jau zeme it kā kaut kāda bedraina. Otrkārt, lapas ka mudž, to tik daudz, ka nevar pat saprast, kuras pērnās, kuras aizpērnās. Ja būtu kasīts mierīgi katru gadu, tad vismaz būtu tik daudz lapu, cik nokritušas pēc pēdējās tīrīšanas. Taču lapu bija ļoti daudz, arī tās, kas gadiem nebija paguvušas satrūdēt. Tā ka man ķerra pildījās viens divi.  Aizvešana līdz Daugavas krastam bija grūta, jo jau pastiepušies bija jaunie elkšņi. Kaut arī tos nevajadzēja saudzēt, maisīties tie tomēr maisījās. Ķerra ķērās ne tikai jaunajos elkšņos, bet arī pussatrūdējušos kokos un kaut kādās bedrēs, kas no skata bija tikai tādas sīkās, bet ja tajās iebrauca ar ķerru,  tad nācās labi padomāt, kā tikt atkal ārā. Vajadzētu skaitīt, lai līdz galam godīgi uzzinātu, kā tad ir vairāk, veco koku vai nokritušo zaru, bet ne jau koku skaits ir galvenais,  vispārēja kārtība jāievieš. Dāks, ar kuru kopā  grābu lapas iesākumā, kaut kur pazudis, kā parasti.

Talka tā arī beidzās. Visi aizbrauca, bet es paliku. Viena, beidzot viena. Tādas divejādas domas par to visu - tie nemaz nebija mani  talcinieki, bet citus cilvēkus satikt vienalga patīkami. Kas patīkamāk – būt vienai vai ar citiem kopā? Vasarnīcas apkārtnē daudz ko darīt un ir pietiekami silts  arī. Vasara sākas. Tas nekas, ka Dāks atstājis savu izurbto bērzu – viņam ļoti gribējās bērzu sulas un viņu jau neinteresēja, ka lapas  kokā jau gandrīz saplaukušas, jo sulas vēl tajā talkas dienā tecēja. Drīz gan tās pašas izbeidza tecēt, tā ka man nebija jāmokās un jādomā, kur  sulas likt. Tās vienkārši pašas izbeidza tecēt, jo bērzs jau  arī zina, ko darīt, kaut kā taču turpmāk jādzīvo, nevar jau visas sulas atdot kādam citam, lai kā arī tam citam gribētos dzert bēzu sulas.

Daudz laika  pavadīju ārā, svaigā gaisā. Tieši tā, kā ārsts bija teicis. Tikai tas man neko nedeva, vismaz man pašai tā likās. Ārsti jau vispār noņem no sevis jebkādu atbildību tieši tajā brīdī, kad izraksta kādu recepti vai vienkārši pasaka, ko jau bijušajam pacientam darīt. Tā bija arī ar mani. Nevienu ārstu  neinteresēja, kā ir patiesībā ar mani pašu, visi tik uzklausīja kaut kādus radus, kuriem nebija bijusi kāda trauma. Bet vai tāpēc viņi ir labāki? Ārstu izpratnē jā. Īpaši  mulsinoši man likās, kad kāda ārste teica:
-    Šitā ir tā paciente, kura nedzer pat zāles.
Kā vispār kāds varēja zināt un vēl teikt citiem, vai  dzeru  vai nedzeru zāles? Neviens no viņiem visu laiku kopā ar mani nebija. Tas, ko kāds cits iedomājas, ir svarīgāks par manis  pašas teikto? Ja es nemaz nedzertu zāles, tad tik tālu kā tagad nemaz nebūtu tikusi vai tikai kārtējo reizi pierādītos, ka zāles ir pilnīgi bezjēdzīgas.
Ārā, kaut arī silts, vēl it kā nebija, ko darīt. Zālīte  tikai vēl auga un nekas iestādīts arī nebija un stādāms nebija ne tik. Es vispār iztiku bez dārza. Gadiem. Ervīnam šajā lietā melojusi nebiju. Savā prātā biju izfantazējusi, ka šajos laukos labi augtu zemenes - vietas te daudz un koki arī  sauli neaizsegtu. Vienīgi liels darbs būtu jāpieliek un kas tad te strādātu. Es neesmu nekāda zemniece, lai kā kāds to arī tagad  negribētu.
Te pēkšņi man aizķērās kāja. Visu to  biju domājusi pastaigādamās, it kā jau toreiz zinādama, ka vecāku mājās atkal guļot vien, būs, ko atcerēties.
Pārāk ilgi biju gājusi, nekur zemē neskatīdamās un nu situsi atmaksas stunda. Taču es kā vienmēr noturējos kājās un tikai pēc kājas aizķeršanās sāku skatīties lejup, it kā vainīgo meklēdama. Tā nekādi nevarēja būt jaunā, īsā, bet jau zaļā zālīte. Tas noteikti bija kaut kas cits. Tad  ieraudzīju  – kāds vecs zars. To te vispār bija pārpilnām. Ne jau velti Dāks  zaru daudzumu  pamanījis un centās, kā nu mācēdams, tos savākt. Kamēr  zari nebija novākti, apkārt mētājās čupām vecu, nolūzušu koku, nokritušu zaru. Būs vien arī turpmāk jāuzmanās un  arī pašai jānes dedzināt.

Gāju uz kaimiņu birzīti. Pļava pirms birzītes  bija  kā jau  pļava, nekādi piedzīvojumi  vairāk nepārsteidza. Birzītē kādreiz manā  bērnībā bija bijusi taka. To labi atcerējos, jo ne vienreiz vien pa to taku iets. Tagad, pavasarī, kad vēl nekas nebija izaudzis, to, kur kādreiz bijusi taka, nekādi nevarēja pateikt. Takas vietā bija saauguši koki, kaut kādas bedres uzradušās. Ilgi neviens pa taku nebija gājis un nevienam tā arī nebija vajadzīga. Tagad jau visi brauc ar mašīnām un taka mašīnām  nav paredzēta. Taka savulaik bija  kājāmgājējiem, kuru tagad maz. Ja arī kāds pastaigājas, tad pa speciāli šīm vajadzībām iekārtotām vietām. Ne jau pa kaut kādām takām. Taku tā arī neatradusi,  gāju atpakaļ. Ne  takas atrašana bija tas svarīgākais – jāstaigā pa svaigu gaisu.  Jāatceras tikai, ka te  būs meža  zemenītes. Nevienam  tās nebūs vajadzīgas. Zaļās zemeņu mētras  bija daudz un pat es tās pazinu. Jāpagaida tikai, kamēr uzziedēs un nogatavosies, diez vai visas nosals.