Rītā, kad bija jāsagaida tēti, Agneta miegaini taustījās pa gultu. Nevarēdama blakus sev nevienu sataustīt, viņa negribīgi atvēra acis, gulta bija tukša. Viņa paskatījās kārtīgi, bet nevienu neieraudzījusi saprata, ka laiks celties.

Kārtīgi izstaipījusies, viņa ietērpās halātā un devās uz virtuvi. Viņai šobrīd bija nepieciešama liela deva kofeīna.

-    Labrīt! - vēl samiegojusies, viņa nočukstēja Renāta mammai, kura jau rosījās pa virtuvi. Agneta vēlreiz paskatījās apkārt, bet Renātu nekur tā arī nemanīja. - Klau, vai nezini, kur varētu būt Renāts?

-    Viņš jau kādu brītiņu ir prom. Starp citu, viņš tev lika nodot šo vēstulīti.

-    Kādēļ vēstulīti?

-    Es jau arī nesapratu, bet Renāts paliek Renāts. Ja viņam ir kas ienācis prātā, tad tas ir kā likums, - viņa nosmējās un atdeva Agnetai mazu salocītu lapiņu.

Agneta izskatījās mazliet apjukusi. Viņa vēl nebija īsti pamodusies, bet to, ka pavisam drīz  jādodas uz lidostu, viņa saprata pavisam noteikti. Renāts jau atkal bija kaut kur aizsteidzies! Vēl vakar viņš teica, ka visi steidzamie darbi esot apdarīti! Viņa atlocīja nelielo papīra gabaliņu.

"Labrīt, princesīt! Ceru, ka nedusmojies, ka aizbraucu tik agri, bet man bija svarīgas, neatliekamas darīšanas. Es līdz desmitiem nebūšu sazvanāms, tādēļ arī uzrakstīju. Naudu atstāju istabā uz galda, blakus puķu vāzei. Brauc uz lidostu bez manis, sagaidi tēti un tiksimies pēcpusdiena! Tu jau zini, ka ļoti tevi mīlu!"

Agneta sēdēja un smaidīja. Viņa labprātāk tagad dusmotos, bet kā lai dusmojas? Nekas, viņa bija pārliecināta, ka šo lielo strādāšanas māniju viņa jau pavisam drīz izskaudīs no Renāta ikdienas un tad arī laiks, kuru pavadīt kopā, paliks vairāk.

Ātri saģērbusies, Agneta laikus noorganizēja taksometru pie mājas un, kad tas bija piebraucis, steigšus atvadījusies no Renāta mammas, aizskrēja. Līdz lidostai viņi aizbrauca neparasti ātri, jo, kā paskaidroja taksists, augusta beigas ir mierīgs laiks, lielais trakums sākas tad, kad atsākas skolas sezona.

Lidostā viņai sanāca pagaidīt nedaudz ilgāk kā sākotnēji bija plānots, tomēr tas bija labākais variants, sliktāk būtu kavēties vai likt tētim maldīties vienam pa lidostas ēku.

Brīdī, kad viņa ieraudzīja iznākam tēti sagaidītāju zālē, viņa spiegdama metās tētim ap kaklu.

- Čav, čav, čav! Ja tu zinātu, kā es priecājos tevi redzēt! Ak, Dievs, liekas vesela mūžība pagājusi, kopš pēdējo reizi tikāmies! - Agneta bija tik sajūsmas pilna, ka pat neievēroja, to, ka traucē citiem sagaidītājiem.

- Sveika tu arī, bet paejam maliņā! - tētis nosmējās. Un, kad abi bija atbrīvojuši ceļu citiem, viņš, pastūmis Agnetu maliņā, priecīgi iesaucās:

- Nu, ļauj paskatīties, cik liela ir izaugusi mana mazā meitiņa? - viņš smējās. Agneta paskatījās apkārt un pieliecās pie tēta:

- Tēt, nesauc mani par mazo metiņu! Es tak precos pēc divām dienām!

- Vai, piedod! - viņš iečukstēja viņai ausī un abi sāka smieties. - Klau, tu teici, ka jūs abi ar savu līgavaini būsiet, bet, liekas, ka es viņu neredzu, vai arī, viņš ir tik mazs, ka nav pamanāms.

- Ai, tu jau zini, viņš, tāpat kā tu, ir advokāts, tāpēc nemitīgi strādā! Tāds, laikam, man liktenis! Turklāt, viņš baidās uzticēt būtiskas lietas padotajiem, tāpēc cenšas ar lielāko daļu lietu, tikt pats galā.

- Nu, ja jāsaka godīgi, tad esmu lepns par to, ka esi izvēlējusies kārtīgas profesijas pārstāvi, bet, ja jau viņš ir advokāts, kuram ir savs birojs, tad rodas jautājums, cik viņam ir gadu. Turklāt, jau no paša sākuma nesaprotu, kāpēc tu par viņu tik tēlaini izsakies? Ne reizi neesi nosaukusi viņu vārdā, ne reizi neesi pieminējusi faktus par viņu kā cilvēku - vecumu, izglītību..., ak, jā, nu tikko es uzzināju, ka viņš ir advokāts.

- Es dikti baidījos, - Agneta sāka minstināties.

-    Baidījies? No kā? - tētis tiešām nesaprata, tāpēc uzmanīgi vēroja Agnetu un ar nepacietību gaidīja viņas atbildi.

-    Viņš ir vecāks par mani. Bišķiņ vecāks. Nē, nu, laikam tomēr ne tikai bišķiņ, bet, kad tu viņu iepazīsi, tu redzēsi, viņš ir fantastisks!

-    Cik? - tētis nelikās mierā.

-    Kas cik? - Agneta mēģināja novilcināt laiku.

-    Cik viņam ir gadu?

-    Pāri trīsdesmit. - to Agneta izteica tik klusi, ka likās, viņa pati nedzirdēja ko saka.

-    Cik viņam ir? - tētis pārjautāja, jo tiešām nesaprata, ko Agneta bija nomurmulējusi zem deguna.

-    Vai mēs varētu par to parunāt, kad viņu satiksim?

-    Ja godīgi jāsaka, es gribētu tomēr būt nedaudz sagatavots, lai brīdī, kad tiekamies, man nav jāizbrīnās vai kā savādāk jāpadara situāciju neērtu. To, ka viņš ir vecāks par tevi, es nopratu pēc darbības raksturojuma. Mani interesē, cik vecāks?

-    Viņam ir pāri trīsdesmit, - jau skaļākā balsī Agneta noteica, bet ne tik skaļi, lai tas būtu skaidri sadzirdams.

-    Pāri trīsdesmit? - tētis pārjautāja, bet ne tāpēc, ka būtu izbrīnījies vai pārsteigts, bet, lai pārliecinātos, ka sadzirdējis pareizi. Agneta, protams, pārprata un izbijās, ka tūlīt sekos lekcija par saderību vai nesaderību.

-    Jā, - viņa bailīgi apstiprināja tēta teikto.

-    Nu tad beidzot! - viņš atviegloti nopūtās. - Nekad nebiju domājis, ka tava līgavaiņa vecumu nāksies izvilkt kā ar stangām.

-    Un vai tagad tu man nelasīsi lekciju par to, ka man ir jāsatiekas ar sava vecuma puišiem? - Agneta centās pārliecināties, vai aizdomīgais miers nav maldinošs, bet tētis aplika viņai roku ap pleciem un pasmaidīja.

-    Tā ir tava dzīve un tava laime! Es neesmu noteicējs, kuru tev mīlēt un kuru precēt. Tev ir jāiemācās pieņemt pašai savus lēmumus, atbildēt par pašas izdarītu izvēli. Ja godīgi jāsaka, es priecājos, ka viņam ir pāri trīsdesmit nevis astoņpadsmit! - Agneta no sajūsmas nevarēja apvaldīt asaras.

-    Paldies, tēt! Tu esi pats labākais! Es baidījos, jo domāju, ka jūs mani nesapratīsiet, tāpēc neko neteicu. Tagad, zinot, kā viss ir atrisinājies, nožēloju, ka šaubījos par tevi. Es tiešām tā vairs nedarīšu! - un viņa uzspieda tētim uz vaiga lielu buču. - Bet tagad darīsim tā, Renāts man teica, ka būs pieejams pēcpusdienā, bet sazvanāms jau pirms pusdienlaika. Mēs dosimies uz vienu kafejnīcu, kas atrodas netālu no Renāta biroja un palūgsim piebiedroties. Un tad, es domāju, ka viņš uz darbu arī vairs neies.

-    Nu, lai notiek! - Tētis piekrītoši pamāja un paņēma savu ceļojuma somu.

Renāts nelika Agnetai vilties, viņš tiešām bija klāt uz pusdienām un pavadīja turpmāko dienas daļu ar Agnetu un viņas tēti. Arī tētis izskatījās atbrīvojies no spriedzes, viņiem ar Renātu bija daudz kopēju tēmu, līdz ar to jebkura veida mulsums tika pārvarēts jau pirmajās iepazīšanās minūtēs.

Lielāko dienas daļu viņi pavadīja braukājot pa Rīgu, apskatot dažādas vietas, bet vakariņas jau tika ēstas mājās. Šoreiz Renāta mamma bija pacentusies, lai viss būtu vislabākajā kārtībā!

Nākamajā rītā jau no pašas rīta visā dzīvoklī valdīja liels troksnis.

Renāta mamma ar savām draudzenēm rosījās pa virtuvi. Agneta cītīgi sēdēja savā istabā un nevarēja izdomāt, ko vilkt mugurā. Agnetas tētis skatījās televizoru, jo viņam bija noteikts, ka ciemiņiem jāatpūšas. Renāts pļāpāja pa telefonu. Visur čabēja un rībēja.

Tomēr jau pēcpusdienā visi jautri sēdēja pie galda un rīta steiga bija aizmirsusies.

Pēkšņi Renāts piecēlās un paziņoja:

-    Tā, mīļie ciemiņi, mēs jūs tagad pametīsim. Mums ar Agnetu ir vēl kādi citi plāni šim vakaram.

-    Mums? - Agneta pārsteigti iesaucās.

-    Jā, mums. Bet pagaidām tas vēl ir pārsteigums.

-    Vai atpakaļ būsiet vēlu? - Renāta mamma pajautāja.

-    Es domāju, ka nebūsim ātrāk par rītu.

Agneta tikai noraustīja plecus. Viņa neko nesaprata. Iekāpjot mašīnā, Renāts pagriezās pret Agnetu un noteica:

-    Tā, mīļā, es tevi tagad izlaidīšu pie lielveikala. Tev būs tur jāieiet un jānopērk visburvīgākā apakšveļa, - to pasakot, viņš Agnetai pasniedza dāvanu karti.

-    Bet kādēļ tieši šovakar? Vai tas nevarētu pagaidīt līdz rītdienai?

-    Tā, īsas skaidrības labad, šovakar tu jautājumus neuzdod, tu tikai izpildi pavēles! - viņš noteica un iesmējās.

-    Tas jau izklausījās kā armijā! - Agneta sarauca seju, bet tad sāka smieties. - Ko tik tu neizdomā! Pa kuru laiku tu visu paspēj sadomāt! - viņa viltīgi paskatījās Renātam acīs. - Es darīšu kā teiksi, bet pasaki, kāds pārsteigums ir paredzēts?

-    Es jau teicu, vairs neviena jautājuma! - viņš pielika viņai pie lūpām pirkstu un pēc tam maigi noskūpstīja. - Kad būsi izdarījusi visu, ko tev palūdzu, tevi pie veikala gaidīs taksometrs, kurā tad arī būs visi pārējie norādījumi.

-    Ir nu gan tev fantāzija! - Agneta noteica, izkāpa no mašīnas un devās veikalā.

Izpildot visus norādījumus, viņa atradās pie viesnīcas durvīm. Viesnīcas vestibilā viņu jau gaidīja šveicars, kurš ieraugot, cik nedroši viņa lūkojas apkārt, uzreiz uzsāka sarunu:

-    Labvakar! Vai Jūs būtu Agneta?

-    Jā! - viņa samulsusi atbildēja.

-    Lūk, Jums Jūsu numura atslēgas, ejiet augšā un mazliet uzgaidiet. Renāts drīz būs klāt, - viņš noteica un iedeva Agnetai atslēgas un pavadīja viņu līdz lifta durvīm.

Pie istabas durvīm bija nolikts liels rožu pušķis. Agneta paņēma rozes, pasmaidīja un iegāja istabā.

Istabā vienīgā gaisma plūda no svecēm, kas atradās visos istabas stūros. Tās visā garumā bija izrotātas ar ziediem.

Agneta sajutās neizsakāmi laimīga. Cauri krēslainajai istabas gaismai bija redzama liela gulta, kura bija izkaisīta ar ziediem un mazais stikla galdiņš, uz kura atradās šampanieša pudele un divas glāzes, bija nobērts ar konfektēm.

Fonā skanēja pieklusināta, lēna mūzika un pa atvērto logu vējš plivināja aizkarus.

Viņa lēnām paspēra soli uz priekšu un pēkšņi sarāvās. Kāds no muguras aizvēra acis.

-    Sveika, mīļā! - Renāts viņai iečukstēja ausī.

-    Renāt, šeit viss ir tik pasakaini! - viņa sajūsmināti nočukstēja, griežoties uz Renāta pusi.

-    Pats burvīgākais vēl tikai sekos! - viņš maigi noteica un veda viņu uz gultu.

-    Lūdzu, mīļā! - viņš noteica un pasniedza Agnetai aploksni. - Tas ir tev!

-    Kas tas ir? - Agneta pārsteigta jautāja.

-    Atver un palūkojies!

Agneta uzmanīgi atvēra vēstuli, izņēma no tās divas nelielas lapiņas. Paskatījās un pēkšņi aiz sajūsmas iespiedzās.

-    Renāt! - viņas kliedziens noskanēja tik skaļi, ka likās, visi to dzirdēja. Viņa strauji apkrita viņam ap kaklu un sāka viņu skūpstīt.

-    Mēs medusmēnesī brauksim uz Franciju!

-    Vai pārsteigums patīk? - Renāts muļķīgi pajautāja.

-    Ko? Tu vēl jautā? Es esmu sajūsmā. Es nekad neesmu bijusi tālāk par Vāciju.

-    Mani dara laimīgu tas, ka tev patīk. Bet nu, - viņš iecēla Agnetu gultā, - es vēlos ar savu mīļoto līgaviņu pamīlēties, - un viņš sāka skūpstīt viņu.

Agneta jutās tik laimīga kā vēl nekad. Vēl neviens nebija pret viņu tā izturējies. Neviens vēl nebija viņu tā lutinājis un mīlējis. Pirms kāda laika Agneta pat nespēja iedomāties to, ka mīlestība var būt tik skaista, likās, tā notiek tikai filmās, bet te bija viss. Renāts varētu būt katras sievietes sapnis, tomēr ir izvēlējies tieši viņu!

Vairākas stundas tika pavadītas, izbaudot mīlas priekus. Tad sekoja fantastiska, relaksējoša masāža, par kuru Agneta uzzināja tikai vakara gaitā un šampanietis uz balkona, no kura pavērās pasakains skats pāri visai Rīgai.

-    Renāt, tu esi padarījis mani par laimīgāko sievieti pasaulē!

-    Jau tagad? - viņš lielām acīm paskatījās uz Agnetu. - Tad kas būs rītdien? Vai kāzas ir tikai patīkama piedeva fantastiskiem gultas priekiem?

-    Nu tu laid! - Agneta ieķiķinājās un noskūpstīja Renātu. - Es nedomāju, ka laimīgu tāpēc, ka mums bija, kā tu tikko izteicies, gultas prieki. Es runāju par visu kopumā. Par visu manu dzīvi. Tu to esi pārvērtis! Mums vēl ir tik daudz laika, lai visu izbaudītu!

-    Neaizmirsti, ka mums nav vairs daudz laika līdz kāzām.

-    Līdz mūsu kāzām! - Agneta staipoties nožāvājās. - Es pat neticu, ka kāzas ir tik tuvu. Man likās, ka šī diena nekad nepienāks!

-    Bet tā diena pienāks. Tā diena būs rīt.

Agneta maigi apvija Renāta kaklam rokas, tad pieliecās un iedeva buču.

-    Es tevi mīlu! - viņa nočukstēja.

-    Es tevi arī! - to sakot, viņš piespieda viņu, cik cieši vien varēja, pie krūtīm. - Kā es tevi mīlu!

Kāzu rīts pienāca un pagāja nemanot.

Visi kā aptraukuši kaut ko darīja. Visapkārt valdīja kņada.

Agneta satraukti raudzījās spoguļa atspulgā. Viss bija tik nevainojami, ka likās tā nevar būt un kaut kas notiks ne tā. Kaut kas izjauks visu šo svētlaimi. Frizūra, kas bija uztaisīta, izskatījās nevainojami, kleita burvīgāka par burvīgu, bet kaut kas nelika mieru. Varbūt vienkārši panika. Tomēr kāzas bija vērā ņemams notikums katras sievietes dzīvē!

Tā viņa sēdēja un raudzījās savā atspulgā.

Bezgalīgo sajukumu iztraucēja Renāta mamma.

-    Vai tu te vēl ilgi tā sēdēsi? - viņa iesaucās, ienākot istabā.

-    Man ir bail! - Agneta klusi izdvesa. - Arī tas, ka mamma nav šajā dienā pie manis. Vai tas ir pareizi, vienīgajam bērnam precēties bez mammas klātbūtnes?

-    Tagad nu, bērniņ, nefilozofē. Tu jau neesi vainīga, ka viņa nav ieradusies. Turklāt, tev ir tētis, kas tavu dienu nepalaidīs garām. Priecājies par to, ko dzīve sniedz un nedomā par to, kā nav!

Agneta piecēlās un pagriezās pret Renāta mammu.

-    Nu, vai izskatos labi?

Renāta mamma apsēdās. Acīs sariesās asaras. Agneta izskatījās pēc pasaku karalienes. Viņas garā, kuplā kleita, kas vijās līdz pat zemei, bija izrotāta ar sudraba krāsas rozēm. Kleitai apkārt vijās baltas pērļu virtenes. Frizūra ar plīvuru bija tā savienota, ka grūti bija saprast, kur sakas plīvurs un kur mati, kas teicamās sprogās vijās gar plīvura malām, seju pat neaizskarot.

-    Tu izskaties satriecoši! - viņa vēlreiz noteica.

Apkārtējiem viss satraukums un steiga jau sāka lēnām rimties, vienīgi Agneta juta nepārvaramu paniku.

Visu ceļu, līdz dzimtsarakstu nodaļai, viņa šausmīgi nervozēja, bet, kad bija pienācis laiks iet līdz galdam, aiz kura atradās sieviete, kuras pavadībā notiks svinīgā ceremonija,  viņai likās, ka ceļi saļims, viņa neizturēs un nogāzīsies.

Renāts bija gluži tāds pats, uztraucies un sanervozējies. Kad viņš ieraudzīja Agnetu, kura, tētim pie rokas, stāvēja pie svinīgās zāles durvīm, viņš apjuka. Viņš skatījās uz Agnetu, kura ar katru sperto soli viņam tuvojās, likās, ka viņa sirds neizturēs un izlēks laukā no krūtīm.

Pienākot pie durvīm, tētis atlaida meitas roku un pasniedza to Renātam, kurš to satvēra un noskūpstīja.

-    Tu izskaties tik pasakaini, tik skaisti, ka man trūkst vārdu, lai tavu skaistumu aprakstītu!

-    Paldies, - viņa mulsi atbildēja. - Tu arī izskaties pasakaini. Es esmu traki satraukusies! Liekas, tūlīt viss sabruks! Tāda sajūta, ka kaut kas notiks ne tā, kā vajag, - viņa godīgi padalījās savās sajūtas ar Renātu.

-    Tā ir tikai panikas lēkme pirms ļoti svarīga lēmuma tavā dzīvē! - viņš mierinoši noteica, jo baidījās atzīties, ka pats ir tikpat izbijies.

Zālē sāka skanēt kāzu maršs un lēni pavērās durvis. Viss bija sagatavots, atlika doties iekšā.

Lēnā solī viņi devās dzimtsarakstu nodaļas vadītājas virzienā. Agnetas ceļgali vēl joprojām trīcēja. Pienākot pie galda, Agneta ielika savu trīcošo roku Renāta pasniegtajā plaukstā. Viņi vēlreiz saskatījās un tad pievērsās vadītājai.

Pēc skaistām četrrindēm un visām pēc scenārija paredzētajām runām, pēc parakstīšanās reģistrācijas žurnālā, viņi beidzot tika pasludināti par vīru un sievu.

Zālē sacēlās skaļš aplausu mākonis. Renāts pieliecās un vēlreiz maigi noskūpstīja Agnetu. Agnetas panika nekur nebija zudusi. Neizsakāms nemiers plosījās pa iekšu. Ik pa laikam galva sagriezās un likās, teju, teju, viņa paģībs.

- Vai tev vēl joprojām ir nelabi? - Renāts čukstus pajautāja.

- Tas nekas, drīz pāries, - viņa gandrīz pārliecinoši čukstus atbildēja.

Kāzu svinības izvērtās par jautru un skaistu pasākumu. Viss bija sagatavots lieliski, perfekti līdz sīkumam, nekur nekādas aizķeršanās vai nesaprašanās. Visi līksmoja no sirds!

Kad bija pienākusi pusnakts, Renāts ar Agnetu tika nomičoti sievas un vīra kārtā un pavadīti līdz viesnīcai.

Pāri istabas slieksnim Renāts viņu pārnesa skūpstot, un nolika zemē tikai pie gultas.

Agneta nevarīgi iekrita gultā.

- Ārprāts, kā es esmu nogurusi! - viņa iesaucās.

- Es arī.

- Man likās, ka šī ir garākā diena, kāda vispār piedzīvota, - Agneta atklāti atzinās. - Mani visu laiku mocīja tāds nelabums. Bija tāds satraukums. Man likās, ka es tūlīt, tūlīt vemšu!

- Un tagad? - Renāts pajautāja un paskatījās Agnetas virzienā. Agneta viņam atbildēja ar smaidu. - Tātad, nelabums ir pāri un es domāju, ka man noteikti atradīsies spēks, lai samīlētu savu sieviņu, - Renāts nosmējās, piegājis pie gultas, pieliecās klāt Agnetai un lēni, centimetru pa centimetram, sāka atpogāt savas sieviņas kleitu.

- Tu nu gan esi draiskulis! - Agneta iesaucās un apķērās savam vīram ap kaklu. - Vai tev nekad nebūs miera?

- Zini, man miers bija tik ilgi, ka nu es gribu atgūt visu nokavēto. Un es sākšu tieši ar mums!

Nedaudz pagulējuši, jau agri no rīta uzreiz no viesnīcas viņi aizbrauca uz lidostu. Viņi nevēlējās publiskas atvadas vai kaudzi laba vēlējumu, viņi vēlējās pazust. Vienkārši pazust! Agnetas sirds sitās no prieka - esi sveicināta Francija!

Agnetai tas bija mūža lielākais piedzīvojums. Viņas sajūsma bija neaprakstāma. Renātam šīs bija mūža laimīgākās dienas. Tik daudz gadus viņš bija slēpies no laimes, no prieka un sajūsmas, tagad viņš bija gatavs atgūt iekavēto!

- Es nekad nedomāju, ka kādu reizi atradīšos Eifeļa tornī, un, ka skatīšos no tā uz Parīzi, - sajūsmā iesaucās Agneta.

- Ja tā pavisam godīgi, tad esmu tikpat sajūsmināts kā tu! Zini arī es nekad agrāk neesmu bijis Eiropā. Man vienkārši tam nekad nav bijis laika.

- Tas nozīmē, ka visu šo mēs abi redzam pirmo reizi! - Agneta iesaucās un noskūpstīja Renātu.

- Agneta, kamēr mēs esam šeit tik īpašā un skaistā vietā, - viņš ar plašu žestu norādīja sev apkārt, - es gribu, lai tu man apsoli vienu lietu.

- Jebko!

- Mēs nekad viens otru nekrāpsim. Nekādu melu vai izlikšanās! Visam ir jābūt godīgi!

- Man, protams, likās, ka tas ir pats par sevi saprotams, bet, ja drošības sajūtu sniedz solījums, tad es apsolu! Nekādas izlikšanās! Viss būs atklāti un patiesi. Un vēl, es apsolu, ka tevi nekad nesāpināšu un nekad nepametīšu!

- Es arī tev apsolu, ka vienmēr būšu tev blakus! - viņš teikumu pabeidza skūpstot viņas lūpas, tik maigas, tik mīlas pilnas. - Un vēl, es ļoti gribētu, lai mums būtu bērniņš. Nē, labāk divi! - viņš iesmējās.

- Arī to es tev apsolu! Tas būtu jauki! Es, tu un bērni, tā būtu mūsu ģimene!

***

Renāta mamma ar Agnetas tēti drudžaini gatavojās jaunlaulāto sagaidīšanai. Bija jāsagatavo galds, jāsaaicina tuvākie draugi. Tika plānots, ka vakars tiks veltīts stāstiem par ceļojumu. Agnetas tēti no trauku klāšanas iztraucēja telefona zvans.

- Hallo! - mēģinot turēt klausuli starp zodu un plecu, viņš iesaucās. - Mīļā! Kāds pārsteigums! Beidzot tev uzradās laiks priekš mums! - viņš ironiski piezīmēja un tad klausījās runātāju, bet pēc mirkļa arī viņa seja atplauka smaidā. - Lieliski! Tas būs pārsteigums! Jā, es šodien pat pateikšu, - viņš atkal klausījās runātājā. - Šajā pēcpusdienā. Un tad es arī pateikšu. Jā, labi. Cikos tu rīt ielido? Aha. Labi. Mēs tevi sagaidīsim, - saruna tika pabeigta un uz galda nolikts pēdējais šķīvis.

- Zinu, ka nav smuki iejaukties, bet vai es pareizi sapratu? - Renāta mamma ziņkārīgi pajautāja, liekot uz galda trauku ar salātiem.

- Ja tu domā to, ka beidzot mūs ar savu klātbūtni pagodinās mana sieva, tad jā. Izrādās, viņas ceļojums nav tāds, kā viņa bija gaidījusi un viņa labprāt atgrieztos. Tad nu viņa ir pat tik laipna, ka ieradīsies apsveikt savu meitu, - tas viss tika pateikts ar daļu rūgtuma un ironijas.

- Jūs neesat laimīgs ar viņu, vai ne?

- Zini, es domāju, ka daļēji tā ir mana vaina, es vienmēr esmu bijis pārāk aizņemts, lai pievērstu viņām uzmanību. Man vienmēr ir bijis tik daudz darāmā, ka vainas apziņu esmu izpircis ar naudu. Agneta tomēr ir citādāka, viņai naudas nozīme nav tik liela. Viņa vēlas cīnīties, vēlas pati sasniegt iecerēto. Ziniet, viņa vēlas būt skolotāja!

- Skolotāja? - Renāta mamma neticīgi pārjautāja. - Viņa nekad to nav pieminējusi. Man likās, ka viņas aicinājums ir juridiskās lietas.

- Nē, juridiskās lietas ir mans aicinājums un viņa tam visu laiku ir stāvējusi klāt, bet patiesībā viņa vēlas kļūt par skolotāju. Es domāju, ka tieši tāpēc, būtu ļoti jauki, ja viņa varētu nestrādāt, bet studēt. Pat ja viņi nolems sagādāt mazuli, tas netraucēs studēt un iegūt kāroto izglītību.

- Man patīk šī ideja, - viņa pasmaidīja. - Un es ceru, ka Renāts sāks mazāk strādāt. Man gribētos, lai tagad, kad viņam ir ģimene, viņš pavada vairāk laika ar to kopā.

- Tas tiešām būtu jauki. Es negribētu, lai Agnetas dzīve līdzinātos manas sievas dzīvei, kura to vien tik dara, kā ceļo riņķī. Brīžiem man šķiet, ka es savu sievu nemaz nepazīstu.

- Kad viņa atbrauks, vai jau rīt?

- Jā, rītdien 11:40 nolaižas viņas lidmašīna. Es domāju, ka mēs ar Agnetu un Renātu varētu viņu tur sagaidīt. Tad mēs varētu doties uz kādu restorānu, pasēdēt, nosvinēt vēlreiz Agnetas kāzas, bet nu jau ar mammu, un tad, es domāju, mēs varētu doties atpakaļ uz Vāciju. Esmu nolēmis pievērsties sievai. Meitai ir sava dzīve, viņai es vairs neesmu vajadzīgs, bet sievai es varētu veltīt vairāk laika, varbūt paceļot kopā ar viņu. Tik daudz gadus esmu strādājis, nu ir pienācis laiks atpūtai.

- Tā ir laba ideja. Nevar visu laiku strādāt. Tas atsvešina laulātos un izolē no pārējiem tuviniekiem.

- Ja vien man to kāds būtu agrāk pateicis, - viņš smagi nopūtās.- Bet nu, pietiek! Mums ir jāpriecājas un patiesībā ir laiks doties uz lidostu. Vai šeit viss ir kārtībā?

- Jā, viss gatavs, es tikai paņemšu mēteli. Tu droši vari mani gaidīt jau mašīnā, - viņa, dodoties pakaļ mētelim, nosauca.

Lielāko daļu medusmēneša, Agnetas tētis bija pavadījis kopā ar Renāta mammu. Viņi kopā apmeklēja dažādus kultūras pasākumus, izstādes un tirdziņus. Viņi bija iepazinušies, zināja viens par otra sapņiem un cerībām, bet nekad nerunāja par privātajām dzīvēm, kas saistījās ar mīlestību un attiecībām. Patiesībā, Renāta mamma bija vēlējusies šo tēmu aizskart, bet nekad nebija atradusi piemērotāko brīdi, tāpēc, līdz pat šai dienai, nekas netika izrunāts. Šī saruna bija vairāk kā nožēla par nepadarīto un tas ir tas, no kā viņa vēlējās pasargāt Renātu. Viņa nevēlējās, lai pēc gadiem arī Renāts nožēlotu savu pārmērīgo strādāšanu.

Lidostā viņi ieradās ātrāk par plānoto laiku, tāpēc nācās uzgaidīt, bet tiklīdz viņi ieraudzīja tuvojamies Renātu un Agnetu, tā sajūsmā iespiedzās.

- Tēti! - Agnetas sauciens bija skaļāks par visiem! - Mammu! - viņa apķērās arī Renāta mammai ap kaklu. - Kā es priecājos jūs redzēt!

- Viss bija tik skaisti! - Renāts sajūsmināti iesaucās. - Ja jūs zinātu, cik skaisti tur bija! - Agneta pabeidza sakāmo.

- Sveika, mamm, - Renāts priecīgi iesaucās. - Vai arī es varētu tevi apskaut, - viņš aizdomīgi pajautāja un paskatījās uz Agnetu.

- Jā, mīļais, - Agneta nosmējās un devās sasveicināties ar pārējiem. Viņus sagaidīt bija atbraukuši arī daži draugi no biroja un Rita.

- Es neticu savām acīm! - viņa iesaucās un sajūsmā metās Ritai ap kaklu. - Arī tu esi te!

- Nu, es nevarēju neatbraukt. Galu galā labojams nekas vairs nav, bet tu vēl joprojām esi mana labākā draudzene! - viņa cieši apskāva Agnetu. - Un patiesībā, es ļoti priecājos, ka esi laimīga! Tikai, - viņa atstūma draudzeni nostāk no sevis tā, lai varētu ieskatīties viņai sejā. - Tev man jāizstāsta viss par jūsu medusmēnesi, viss, līdz pēdējam sīkumam!

- Domāju, ka kaut ko šajā sakarā varētu sarunāt, - un viņas abas vēlreiz apskāvās.

Pēc lidostas visi devās svinēt. Ierodoties, viņus jau gaidīja galds, šampanietis. Kā jau plānots, tika stāstītas ceļojuma izjūtas, Agneta un Renāts dalījās savos sajūsmas stāstos, attēlodami to viens par otru spilgtāk.

- Tagad es saprotu, kāpēc mammai patīk ceļot! - Agneta iesaucās. - Tas ir tika skaisti! Tik... man trūkst vārdu! Es domāju, ka mēs varētu sarunāt un kādu reizīti doties visi kopā. Vienalga uz kurieni, galvenais, lai tur būtu skaisti. Ko saki, tēt?

- Nu, ja jau aizskārām tēmu par mammu, tad man tev ir pārsteigums. Viņa rīt atlido!

- Jau rīt? - Agneta neticīgi pārjautāja.

- Jā, pirms 12 dienā nosēžas viņas lidmašīna. Es iedomājos, ka mēs varētu viņu sagaidīt visi kopā, tad doties uz kādu restorānu un tad, domāju, vēl pēc pāris dienām mēs ar mammu varētu atgriezties Vācijā. Es plānoju paņemt atvaļinājumu un pabūt ar viņu divatā.

- Tēt, tas ir lielisks plāns! Es domāju, ka mamma priecāsies.

- Zini, - Renāts pārtrauca sajūsmināto sievu. - Es ilgu, ilgu laiku neesmu bijis birojā, biju domājis, ka rīt došos uz darbu, lai redzētu, kas tur notiek.

- Bet Renāt! - Agneta uzmeta lūpu. - Tas nav godīgi! Vai nevari atsākt savu strādāšanu parīt? Nu, ko tas mainīs? Atbrauc mana mamma un, ja klausījies, ko saka tētis, tad viņi jau pēc pāris dienām dodas projām. Vai tiešām nevar lietas kārtot pēc tam?

- Zini, - Renāts nevēlējās piekāpties, bet nevēlējās arī sarūgtināt sievu, - darām tā: jūs dodaties uz lidostu no šejienes, bet es no biroja. Tiekamies visi tur. Es no rīta aizskriešu līdz birojam un līdz atvēlētajam laikam daudz paspēšu izdarīt. Cikos precīzi viņa ielido? - Renāts ar jautājumu vērsās pie Agnetas tēta.

- 11:40 nosēžas lidmašīna. Tā viņa man teica, - tētis veikli noskaitīja, jo nevēlējās nokļūt strīda krustugunīs.

- Nu, re, mēs visi varam tikties lidostā 11:30 un kopīgi sagaidīsim tavu mammu. Turklāt, tev vēl vesels rīta cēliens būs ko pavadīt kopā ar tēti, - Tas gan skanēja vairāk kā aizbildinājums tam, ka viņš dodas uz darbu, bet šajā ziņā tētis Renātu saprata, tāpēc nāca talkā:

- Meitiņ, Renātam taisnība, mēs varam pavadīt kopā tikai vēl dažas dienas, tad izbaudīsim tās! - to sakot, viņš piemiedza Renātam ar aci.

- Ak, jūs... - Agneta nošņāca, - juristi! Viens par otru, ja? - piemiedzot acis viņa paskatījās gan uz tēti, gan vīru.

Tad Agneta visiem izdalīja suvenīriņus, ko bija sapirkusi ceļojuma laikā. Katram tika pa mazam nieciņam un vēl palika suvenīriņi mammai un tētim.

Vēl īsu brītiņu viņi pasēdēja, bet tad visi izklīda kur nu kurš.

Kad Renāts ar Agnetu bija palikuši divatā, Agneta ģērbjoties, tā starp citu, pajautāja:

- Mīļais, kā tev liekas, vai mums nevajadzētu apmainīt dzīvokli pret

nelielu mājiņu?

- Un es domāju, ka tev šeit ļoti patīk! - Renāts bēdīgi novilka katru vārdu.

- Man jau patīk, bet, kā tad mēs šajā dzīvoklītī visi saspiedīsimies, ja pavisam drīz mums pieteiksies bērniņš? Un ja es vēl sagribēšu kādu suņuku? Turklāt, ja kāds atbrauks ciemos? Mums pat īsti nebūs, kur viņus izguldīt.

- Labi jau labi! - Renāts piekrītoši norūca. - Bet es brīdinu, ka man nebūs laika ar to nodarboties. Man ir mudīgi jāķeras pie darba, citādi būs slikti. Firma manas prombūtnes laikā jau ir zaudējusi divus vērtīgus klientus.

- Vai tad tavi advokāti nespēja ar to tikt galā? - Agneta pajautāja.

- Spēt jau spēja, bet klienti neuzticējās.

- Labi, tās jau ir tavas darīšanas. Zini, tad ar to mājas meklēšanu es pati nodarbošos. Un vēl, es domāju, ka tad, kad mamma ar tēti būs aizbraukuši, mēs varētu...

- Agneta, man liekas, ka tev ir pārāk daudz plānu, kas sākas ar „Mēs varētu"! - Renāts juta, ka viņa pacietības mērs sāk zust. - Viss ir skaisti un labi un man prieks par visu, es mīlu tevi, pat ļoti, bet vēl arī eksistē realitāte. - Renāta teiktais izklausījās pat skarbi. Agneta paskatījās uz vīru un manāmi uzmeta lūpu.

- Un tikai pasaki, ka visi vīrieši pēc kāzām nemainās! - viņa nopukstēja, ielīda gultā un uzvilka segu līdz zodam.

- Es neesmu mainījies, vienkārši esmu bijis pārāk ilgi prom no darba, lietas ir sakrājušās un man, ja gribu, lai mums viss būtu, jāķeras pie darba. Tikai nedaudz, lai visu saliktu atpakaļ ierastajās sliedēm. Un tad es dabīgi samazināšu strādāšanas daudzumu. Apsolu! - to sakot, viņš pieliecās un noskūpstīja Agnetas pieri. - Tiešām apsolu! Un ko tu gribēji teikt, ko mēs vēl varētu izdarīt.

- Mēs jau vairs neko! Es pati. Es tikai gribēju teikt, ka došos pie ārsta.

- Pie ārsta? Vai tev kas kaiš? - Renāts nesaprata. Nekas neliecināja, ka viņa varētu būt slima.

- Nē, dumiķīt, man nekas nekaiš, vienkārši man kavējas sieviešu dienas, tāpēc domāju, ka drošāk būtu aiziet pie ārsta un pārliecināties! - viņa, vēl joprojām uzpūtusies, skaidroja.

- Vai tu gribi teikt, ka... - viņš pat nespēja pateikt skaļi to, ko nodomāja.

- Es neko nedomāju! Nav ko domāt! Ir jādodas pie ārsta, lai pārbaudītos.

- Bet tad mēs...

- Ak, tad mēs! - Agneta dusmīgi iesaucās, neļaujot Renātam pabeigt sakāmo. - Tagad mēs! Tiklīdz tas skar tavus sapņus, tā mēs! Nekā nebija! Došos es! Bet tu pabeigsi visas sakrātās lietas un novedīsi savu darba ritmu normālā darba režīmā, lai tava darba diena ilgtu kā normālam cilvēkam. Ja arī ir tā, ka esmu stāvoklī, es negribu, lai visu laiku esmu viena! - un viņa sāka šņukstēt. Renāts apķēra viņas plecus un piespieda sev cieši klāt.

- Es apsolu, ka izdarīšu visu, lai mēs vairāk laika varētu pavadīt kopā! Es tiešām apsolu! Tikai beidz raudāt! - viņš saņēma Agnetas seju plaukstās un pagrieza pret sevi. - Vai tagad viss ir kārtībā? - Agneta neatbildēja, tikai piekrītoši māja ar galvu.

Renāts pamodās jau ļoti agri, lai līdz noliktajam laikam varētu ierasties lidostā. Agneta vēl tik saldi gulēja, ka promejot, viņš nevēlējās viņu modināt. „Es viņai piezvanīšu ap pus desmitiem!" viņš pie sevis prātoja, paņēma darbam nepieciešamās lietas, noskūpstīja Agnetu uz pieres un devās prom.

Agneta saldi gulēja vēl kādu laiku, līdz izdzirdēja koridorā rosību. Viņa atvēra acis, piecēlās sēdus un mēģināja saprast, kas tā par ņegu. Pēkšņi viņa attapās:

- Ak, Dievs! Mamma! - Viņa paķēra pulksteni, paskatījās un ieraudzīja, ka tas rāda jau vienpadsmit. Ātrā lēcienā viņa izlēca no gultas un sāka ģērbties. Pa galvu, pa kaklu izķemmēja matus un izskrēja koridorā.

- Tēt! Tu te? Kāpēc mani necēli? Ir jau vienpadsmit! Mums jāskrien. Nenormāli ātri! - viņa bļāva, velkot zābakus, mēģinot uzvilkt mēteli un aplikt šalli.

- Tu vari netrakot? - Tētis nikni pajautāja. Mēs abi esam aizgulējušies, bet tas nav pasaules gals! Mēs nokavēsim tikai dažas minūtes. Bez panikas. Lejā jau gaida taksometrs!

- Vai tad tu bērniņ brokastiņas nemaz nepaēdīsi? - Renāta mamma ieraugot Agnetu ģērbjamies iesaucās.

- Nē, man galīgi nav laika. Kad satiksim mammu, dosimies pusdienās. Es tāpat ļoti kavējos.

- Kādēļ tu man nepateici, ka vajag tevi pamodināt? Biju pārliecināta, ka ir modinātājs vai kas tamlīdzīgs.

- Es jau nezināju, ka tik ilgi gulēšu! Labi, bet nu man ir jāskrien! - viņa iesaucās un pamāja tētim, lai tas kustas.

Taksometrs jau gaidīja.

- Mums, lūdzu, uz autoostu, bet cik vien iespējams ātri! - viņa, iesēžoties taksometrā, ātri noskaitīja.

- Es gan domāju, ka uz lidostu! - tētis pārlaboja.

- Nu, jā, uz lidostu, bet ātri, - Agneta nokomandēja.

- Nu, sāksim ar to, ka esmu informēts par galamērķi un to, ka kavējaties, bet es gan nezinu, cik mums ātri izdosies, jo šis nav tas brīvākais laiks, tomēr es pacentīšos, ja uz mani neviens nebļaus! - taksometra vadītājs pasmējās un uzdeva gāzi. Varbūt, ja būtu trāpījies kāds vecāks večuks, būtu citādāk, bet tā kā vadītājs bija gados jauns puisis, ar ātrumu nebija nekādu problēmu. - Darīšu, ko vien varu izdarīt! - šoferis apsolīja un turpināja ātri braukt. - Es tikai ceru, ka no pārgalvīgas braukšanas nav bail, jo citādi cauri sastrēgumiem nu nekādi nevarēsim tikt!

- Nav man bail, galvenais, ir paspēt! - Agneta noskaldīja, bet tētis, redzot, cik kareivīgi Agneta komandē parādi, nemaz nevēlējās iejaukties.

Renāts piecas minūtes pirms pus divpadsmitiem jau bija lidostā. Agnetu nekur nemanīja. Viņš lēnām staigāja pa uzgaidāmo telpu šurpu turpu. Neviens nenāca. Pēkšņi viņš atcerējās, ka piemirsa viņai piezvanīt, lai pārliecinātos, ka viņa ir pamodusies. Paņēmis telefonu, viņš nolēma zvanīt tagad, bet neveiksmīgi. Neviens necēla klausuli.

- Velns! - viņš nolamājās pie sevis, jo nebija iedomājies pajautāt Agnetas tēta telefona numuru. Viņš paskatījās pulkstenī, tas jau rādija 11:38, viņš vēlreiz mēģināja sazvanīt Agnetu, bet atkal neveiksmīgi, jo vēl joprojām neviens necēla klausuli. - Nu kam gan ir domāti telefoni! - viņš turpināja pie sevis lamāties.

Renāts turpināja drudžaini staigāt šurpu turpu un raudzīties riņķī pēc sievas. Lūkojoties sev riņķī viņš ik pa laikam redzēja kādu pazīstamu seju, bet, neviena no tām nebija sieva. Viņa acu skatienam iznira vēl kāda pazīstama seja, bet sākumā viņš nespēja atcerēties, kur viņu ir redzējis. Tik cieši lūkojoties uz kādu, tas sāk lūkoties pretī. Tā viņi sastinguši raudzījās viens uz otru, līdz sieviete pienāca klāt un viņu uzrunāja:

- Renāt?! - viņa nedroši pajautāja un kādu brīdi nepārliecināti vēroja Renāta seju, it kā gaidot apstiprinājumu vai noraidījumu.

- Jā, esmu gan Renāts, bet īsti neatceros, kur esmu redzējis Jūs. - Viņš tikpat nedroši atbildēja, stingri raugoties sievietes sejā. Cauri prātam tika pārtīta visa dēku filmiņa, bet šī sieviete nebija no tās, viņas acis, viņas seja. Pēkšņi viņš sastinga.- Vai tu esi... - bet neko tālāk viņš nepateica, jo nespēja skaļi pat izrunāt šo vārdu. Viņš lūdzoši, pat aicinoši skatījās sievietes sejā, it kā bez vārdiem prasīdams: pasaki man pati, kas esi! Likās, ka sieviete šo klusējošo jautājumu uztvēra.

- Vai tiešām neatceries mani? Es esmu Dorisa, - viņa apstiprināja Renāta aizdomas. - Brīnums, ka pēc visiem šiem gadiem, mēs vēl varam viens otru atpazīt. Ir pagājuši tik daudz gadu. Es nedomāju, ka tevi vēl kādreiz satikšu. Renāts tik sen nebija izrunājis šo vārdu un arī dzirdējis to. Viņam uzmetās zosāda uz muguras un tad, šķita, pārklāja visu ķermeni. Tas bija kā rēgs no pagātnes.