Pirms nedēļas saņēmu lielisku dzimšanas dienas dāvanu- milzīgu stikla burku, pilnu ar krāsainām konfektēm, pie katras piestiprināta lapiņa ar kādu citātu. Man tika dots uzdevums - lai visa gada garumā pa reizei izvelku pa kādai „saldai iedvesmai". Sakritība vai ne, taču līdz šim sanācis no burkas izmakšķerēt tieši tos vārdus, kurus tajā dienā gribas dzirdēt.
Taču vakardienas izvilktās lapiņas citāts bija tik jauks, ka nespēju nepadalīties tajā arī ar jums visām.
Pie gardas ābolu konfektes bija piesprausta lapiņa ar uzrakstu:

„Cik veca tu būtu, ja tu nezinātu, cik tev ir gadu?"

Skaitot kalendāros gadus, man šogad apritēja 26. Un katrs raugoties no sava redzespunkta nospriedīs citādi- „ai, cik maz, vēl nav nekādas pieredzes!" vai gluži otrādi- „ūja, jau tuvojas 30, ko esi sasniegusi?"
Varētu sarakstīt veselus likuma pantus par to, kas sabiedrībā it kā ir izvirzīts par pieņemamu vai nepieņemamu, kam jābūt sasniegtam un izdarītam konkrētajā vecuma posmā.
Taču svarīgāk par to, kam it kā jābūt sasniegtam, ir tas, kā tu jūties pati.
Dažbrīd atpazīstu sevī pat to 8gadīgo meiteni, kas spēj sajūsmināties par sudraboto sniega mirdzumu un ķer uz cimdiem sniegpārsliņas. Citreiz savukārt šķiet, ka tā bagāža un pieredze, kam iets cauri ir tik liela, ka esmu krietni, krietni vecāka.

Par šo dīvaino sakarību – gadu neatbilstību manai pašsajūtai, domāju katru gadu ap dzimšanas dienas laiku. It kā gadi nomainās, dzīve piesātināta notikumiem un dažādām pieredzēm, bet tur iekšā tā sajūta nemainās- esmu tā pati ES. Un šim ES nav noteiktu vecuma rāmju, kurā to ielikt, un kalendāra gadskaitļu maiņa jau nu to nespēj ietekmēt.

Kā ir Tev- vai domājot par saviem gadiem, Tu jūties tiem atbilstoši vai gluži otrādi – tie ir tikai cipari?