Marts ik gadu liek sarosīties pat visrūdītākajiem baltās ziemas mīlētājiem, jo līdz ar izkusušo sniegu, runču ik vakara koncertiem, vāzē izplaukušu lazdas skaru un gaišajiem rītiem, gluži nemanot piezagušās ilgas pēc saules glāstiem, plandošiem meiteņu brunčiem un kaut kā zaļa uz šķīvja. Vēl jāpagaida līdz pašu dārzos un siltumnīcās, zaļos sulīgas salātlapas, sārtosies pirmās zemenes un pēc vasaras tvanos dilles. Tomēr tieši marts ir pirmais no 12 mēnešiem, kas mūsu mielasta galdam piemet zaļo krāsu, ļaujot rokrokā iet rudenim un pavasarim.
KRESSALĀTI
Iepriecinās ikvienu, kam nav pacietības gaidīt līdz izdīgs pirmie lociņi, salāti un dilles. Tie sadīgst un sazaļo tik ātri, ka jau ceturtajā dienā pēc iesēšanas ir liekami uz sviestmaizes, omletes vai salātos. Pie tam, šis dzīvespriecīgais zaļums par vienlīdz labu augšanai atzīst gan mitru zemi, gan samitrinātu vati vai marli. Dārza vietā noderēs lēzens šķīvis. Sēkliņas jāizsēj diezgan blīvi un ik dienas jāmitrina. Atceries! Sēkliņas nedrīkst pārlaistīt, tā var sākt bojāties.
Kressalāti ir bijuši pazīstami jau tālā senatnē. To dzimtene ir Ēģipte. Eiropā tie kļuva pazīstamo Romas impērijas uzplaukuma laikos, kad kressalāti bija vieni no iecienītākajiem garšaugiem. Ne velti, jo tie ir lielisks vitamīnu un enerģijas avots, ko uzturā ieteicams lietot lieliem un maziem gardēžiem. Sevišķi lietderīgi uzturā tos lietot tieši pavasarī, kad ļoti daudzus moka tā sauktais „pavasara nogurums” un organisms pēc ziemas izjūt vitamīnu badu. Jauno salātu lapiņas lielā daudzumā satur proteīnus, kālija, kalcija, joda, dzels un joda savienojumus. Tajos ir ļoti daudz C vitamīna, karotīna, rutīna, kā arī B1, B2, PP un P vitamīnu, folskābe un citas vērtīgas vielas. Tiek uzskatīts, ka kressalāti ir īpaši vērtīgi, lietojot tos kopā kartupeļiem.
Uzturā
Kressalātus var lietot, kad tie izauguši apmēram 5 cm augstumā un ir parādījušās pirmās lapiņas. Zaļās lapiņas pievieno dažādiem salātiem, aukstajām zupām, uzkaisa uz omletes, sviestmaizes, jauc klāt biezpienam, kefīram vai jogurtam. Tos var pievienot kartupeļiem, zupām. Ja kressalāti sadīguši īpaši bagātīgi, var pamieloties ar krešu krēmzupu. Jo jaunākas lapiņas, jo tās pēc garšas ir maigākas. Kressalāti ir daudzveidīgi augi un tiem ir vairākas garšu nianses: cigoriņu kreses ir rūgtas, klasiskās kreses, savukārt, ir pikantas, visizteiktākā garša ir sinepju kresēm, bet redīsu kreses garšas ziņā līdzinās redīsiem. Kressalātu lapiņas garšas ziņā ir maigākas kā kātiņš.
Der zināt!
Kressalāti izaug 4-7 dienās. Pēc tam tos ar visu trauciņu ievieto ledusskapī, apsedzot ar pārtikas plēvi, kurā izdurti caurumiņi, lai augiem tiktu klāt skābeklis. Šādi kressalātus, tos ik pa laikam aplaistot, var uzglabāt apmēram 2 nedēļas.
Dabas aptieka
- Palīdz pazemināt asinsspiedienu un cukura līmeni asinīs.
- Šie agrīnie salāti ieteicami tiem, kuriem zudusi apetīte, kā arī tiem, kurus moka dažādi gremošanas traucējumi.
- Palīdz stiprināt imunitāti, tādēļ ieteicami ļoti mazu bērnu uzturā.
- Pa deserta karotei krešu sulas trīs reizes dienā palīdzēs pret avitaminozi, cingu, mazasinību, gripu un dažādām elpošanas ceļu slimībām.
SPARĢEĻI
Senajā Ēģiptē tie bijuši iecienīts kulta priekšmets, to ēšana bijusi vislielākā apgrēcība un nosodāma rīcība. Šie augi tikuši nēsāti ap kaklu kā amuleti. Pie tam valdījis uzskats, ka sparģeļi pasargā no nevēlamas grūtniecības. Mūsdienās šo augu uzskata par izcilu delikatesi, neviens, kurš uzskata sevi par gardēdi, neatteiksies to nobaudīt, un nav noslēpums, ka sparģelis tiek uzskatīts par erotiskās apetītes rosinātāju. Lai arī veikalu plauktos sparģeli var atrast visu cauru gadu, sparģeļu sezona ilgst no februāra līdz jūnijam. Sezonas „ziedu laiks” ir aprīlī un maijā, kad nobaudāmi ne tikai svešās zemēs audzētie sparģeļi, bet arī pašmāju. Šajā laikā šo dārzeņu cena arī ir maciņam visdraudzīgākā.
Pavasarī sparģeļi ir vēl viens no retajiem dārzeņiem, kas palīdz organismu nodrošināt ar vitamīniem un minerālvielām. Visvairāk šajā zīmuļveidīgajā dārzenī ir A, B1, B2, B6, C, E un K vitamīni. Tie ir bagātīgs niacīna, folskābes, patoteēnskābes, biotīna, kalcija, magnēzija, dzelzs, mangāna un vara avots. Sparģeļos ir liels daudzums organismam nepieciešamo balstvielu. Tie satur olbaltumvielas, flavonīdus, ēteriskās eļļas un antioksidantus.
Uzturā
Uzturā tiek lietoti sparģeļu neizaugušie dzinumi. Ir pieejami zaļie sparģeļi – izauguši dabīgā procesā, baltie – pēc asnu izdzīšanas tie tiek apbērti ar zemi un audzēti bez saules gaismas, violetie – zeme no asniem tiek noņemta un tie ir pakļauti tiešiem saules stariem. Visiecienītākie ir tieši baltie sparģeļi, jo tie ir mīksti un nav tiek šķiedraini, kā zaļie un violetie. Pavāri un gardēži iesaka izvēlēties sparģeļus, kas nav resnāki par zīmuli. Jālūko, lai kātiņi ir stingri un galiņi cieši sakļāvušies, nav „izziedējuši”. Pārauguši sparģeļi ir pārkoksnējušies un, pat izvārīti, būs cieti un bezgaršīgi.
Sparģeļus var ēst vienus pašus bez piedevām – vārītus ar sviestu. Pirms vārīšanas ierasts sparģeļus mizot. Sparģeļiem ir ļoti maiga garša, tāpēc, tos gatavojot, dažādos ēdienos tiek izmantoti komponenti, kas nenomāc, bet izceļ sparģeļu garšas īpašības. Maigās garšas dēļ sparģeļi ir iecienīti dažādu salātu un desertu gatavošanā. Tradicionāli dažādās zemēs sparģeļi tiek pasniegti atšķirīgi. Francijā tos varēsiet nobaudīt kā uzkodu ar olīveļļu, Itālijā ar parmezāna sieru, Amerikā ar šķiņķi, bet Holandē ar olu. Sparģeļus cep, grillē, ēd ar mērci vai liek zupā, izmanto dažādos sacepumos, lazanjā, pasniedz ar pankūkām. Lai arī vislabāk uzturā lietot sparģeļus, kas tikko nākuši no dobes, konservēti sparģeli ir līdzvērtīgi svaigajiem.
Der zināt:
- Sparģeļus nedrīkst pārvārīt, jo tad tie kļūst ļengani.
- Lai izceltu sparģeļu garšu, vārīšanas ūdenim ieteicam pievienot nedaudz sviesta.
- Baltos sparģeļus mizo no augšas uz leju, jo tie ir nedaudz rūgteni un, šādā veidā tos mizojot, rūgtums tiek mazināts.
- Sparģeļus jāmizo ar asu nazi, cenšoties nesalauzt dzinumu galu, kas ir visgaršīgākā šī auga daļa.
- Zaļos sparģeļus nav jāmizo.
- Ledusskapī sparģeļus uzglabā ietītus mitrā audumā 1-2 dienas.
- Sparģeļu apakšējā daļa parasti ir pārkoksnējusies, tādēļ to jānolauž vietā kur sākas svaigais dzinums.
- Sparģeļus var vārīt gan aukstā, gan karstā ūdenī.
- Sparģeļu mizas var izžāvēt un izmantot dārzeņu buljona pagatavošanā.
- Sparģeļus vāra sasietus saišķītī, jo tā tos vieglāk izņemt no katla.
- Sparģeļus jāpasniedz uz sakarsētiem šķīvjiem, jo tie ātri atdziest un nav garšīgi.
Dabas aptieka
Sparģeļi ieteicami nieru, podagras, cukura diabēta slimniekiem, kā arī tiem, kas cieš no tūskas.Šiem dārzeņiem piemīt urīndzenošas, vēdera izeju veicinošas un asinsvadus paplašinošas īpašības.
- Uzlējums tiem, ko moka nieru slimības, nierakmeņi, urīnpūšļa iekaisumi, tūska un sirds aritmija: 3 tējkarotes sparģeļu jauno dzinumu vai sakneņu pārlej ar glāzi verdoša ūdens un ļauj 2 stundas iestāvēties. Lietot pa ¼ glāzei 3-4 reizes dienā.
- Šis sparģeļu uzlējums līdzēs arī kā asins tīrītājs pret pinnēm un citiem ādas izsitumiem, palīdzēs tik galā ar plaušu slimībām, garo klepu un epilepsiju.
- Reimatisma, locītavu sāpju un podagras gadījumā līdzēs sparģeļu sīrups. Uz ½ glāzes sparģeļu jauno dzinumu sulas ņem glāzi cukura un izvāra sīrupu, ko lieto pa 2-3 tējkarotēm 3 reizes dienā.
- Sparģeļu augļi vai to tinktūra līdzēs pret dzelteno kaiti, dažādām aknu slimībām, diabētu un impotenci.
Atceries! Sparģeļus nav ieteicams lietot tiem, kam ir paaugstināta jūtība pret jodu, kā arī nav ieteicam dienā dzert vairāk kā ½ sparģeļu sulas.
FENHELIS
Tas mūsu lielveikalos parasti nav ātri ieraugāms. Tomēr palūkojoties vērīgāk plauktos pamanāms arī šis dārzenis, pa pusei sīpols, pa pusei dille. Pēc smaržas un garšas fenhelis līdzinās anīsam. Sastopams lapu un sakņu fenhelis. Senajā Romā un Grieķijā šis dārzenis uzturā ticis lietots visai plaši, bet Kārlis Lielais fenheli licis ierakstīt kā klosteru dārzos audzējamo augu sarakstā. Senatnē uzskatīja, ka fenheļa lietošana uzturā nodrošina ilgu mieru, ļauj iegūt sirdsmieru un laimes sajūtu. Bēdīgiem cilvēkiem tikušas izrakstītas fenheļu kūres vai arī zem spilvena likuši fenheļa buntītes.
Fenhelis satur vismaz divas reizes vairāk C vitamīna nekā apelsīni. Tas ir bagātīgs E vitamīna un beta karotīna avots. Tā sastāvā ir organismam tik nepieciešamā folskābe, kālijs, dzelzs, kalcijs un magnijs, dažādas ēteriskās eļļas un flavonīdi, kam ir ļoti spēcīga antioksidantu aktivitāte. Fenhelis ir labs šķiedrvielu avots.
Uzturā
Fenheli izmanto pilnībā – gan sakņu bumbuli, gan lakstus, lapas un sēklas. Fenheli var ēst zaļu, pievienot sakņu sacepumiem, sautējumiem, zupām, salātiem, gaļas un zivju ēdieniem. Fenhelis ēdienam piešķir pikantu garšu un specifisku aromātu. No fenheļu sēklām tiek gatavota tēja. Fenheļa lapas un sēklas tiek izmatotas ēdiena izgreznošanā un aromatizēšanā. Fenheli var saldēt.
Ieteikumi:
- Lai saglabātu fenhelī esošas, bet viegli gaistošās ēteriskās eļļas, to pirms pievienošanas ēdienam jāizkarsē taukvielā.
- Notīrītu fenheli uzglabā ledusskapī ne ilgāk kā 1 dienu, taukos apceptu 2-3 dienas.
- Pirms sasaldēšanas fenheli griež gabaliņos un blanšē, nosusina lieko mitrumu, liek termoizturīgos traukos un nekavējoties sasaldē. Šādi sasaldētus tos var uzglabāt 10-12 mēnešus, 18 grādu temperatūrā.
Dabas aptieka
Jau daudzus gadu simtus atpakaļ cilvēki bijuši pārliecināti par fenheļa dziednieciskajām īpašībām. Tas uzskatīts par spēcīgu augu, kas nomierina nervozos un raudošus bērnus, atdod acu gaismu neredzīgajiem un uzmundrina bailīgos. Fenhelis izmantots klepus, vēdergraižu un daudzu citu kaišu ārstēšanā. Mūsdienu zinātnieki fenheļa ārstnieciskās īpašības ir tikai apstiprinājuši.
- Fenheļa sulu vai tēju iesaka lietot jaunajām māmiņām, lai veicinātu laktāciju – piena daudzumu.
- No fenheļa pagatavotu uzlējumu ārīgi lieto acs gļotādu iekaisuma – konjunktivīta ārstēšanā.
- Fenhelis labi palīdz pret klepu un uzlabo redzi
SĪPOLLOKI
Ziemā un agrā pavasarī tie tiek uzskatīti par vienu no visvieglāk pieejamajiem veidiem kā spēcināt organismu. Senie grieķi lociņus uzskatījuši par svētiem un dziednieciskiem, tomēr bagātiem un dižciltīgiem cilvēkiem labais tonis liedzis ost pēc sīpoliem. Savukārt romiešus tas nemaz nav satraucis un lociņus lietojuši visu sabiedrības slāņu pārstāvji, jo īpaši karavīri, jo uzskatīja, ka tie piešķir spēku, vīrišķību un drosmi.
Dienā apēdot 70 g lociņu, cilvēks tiek nodrošināts ar C vitamīna dienas normu, organisms uzņem karotīnu, no kura rodas A vitamīns, cinku, dzelzi kalciju, magniju, fosforu, fluoru un sēru. Loki ir bagāti ar dažādiem fitoncīdiem, tie satur askorbīnskābi.
Atceries! Lociņus var iegādāties veikalā, bet tikpat labi izaudzēt uz savas palodzes. Ja nav pieejama augsne, sīpolu var ievietot traukā ar ūdeni. Lai loku raža izaugtu nopietnāka, sīpoliem nogriež augšiņu un tos vienu dienu izmērcē zilo graudiņu šķīdumā.
Uzturā
Lokus izmanto sautējumos, gaļas ēdienos, pīrādziņos, pankūkās, marinādēs, pelmeņos, makaronu ēdienos. Lociņus svaigā veidā lieto uz sviestmaizēm, salātos, ar biezpienu, jogurtu vai kefīru. Lociņus var žāvēt. Interesanti ir skābēti lociņi: lociņus sagriež 1-2 cm garos gabaliņos, kārtām pilda stikla burkā, uzkaisot sāli un uzliekot slogu.
Dabas aptieka
- Lokus iesaka lietot avitaminozes gadījumos, nespēkam, miegainībai, reiboņiem, pavasara nogurumam.
- Tie ir labs līdzeklis pret gripu un saaukstēšanos, jo lokos esošie fitoncīdi nogalina mikrobus.
- Kā askorbīnskābi saturoši dārzeņus, sīpollokus nepieciešams iekļaut to cilvēku uzturā, kas pārcietuši traumas, kam ir ādas bojājumi, kaulu lūzumi, jo askorbīnskābe ietekmē brūču sadziedēšanu, normālu ādas struktūras atjaunošanu.
- Loki nedaudz veicina ēstgribu, uzlabo gremošanu un palīdz pazemināt „sliktā” holesterīna līmeni.
Marts nes sev līdzi plaukstošus pumpurus, zaļus asnus un bezgalīgu dzīvesprieku. Vēl jau gan jāpaciešas pavisam mazliet, bet tieši marts ir laiks, kad kā sveicienu pavasarim uz savas palodzes ierīkot mazu zaļu dārziņu ar spriganajām kresēm un ņiprajiem lociņiem. Ik rītu, sveicot šos pavasara vēstnešus un baudot tos uz savas mēles, laba oma garantēta, neskatoties uz ziemeļvēju, kas solās nests līdzi cīruļputeni un bargu salu. Jo pavasaris teju ir klāt.
