Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Recenzija: Dailes teātra izrāde Marija Stjuarte

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Šo teātra sezonu es sāku ar Dž. Dž. Džilindžera iestudētās F. Šillera traģēdijas „Marija Stjuarte” noskatīšanos Dailes teātrī.

Uzreiz jāatzīst – šī ir no tām izrādēm, pēc kuras līdzi mājup aiziet krietns pārdomu strēķītis un nepamet vēl tuvākās dienas.

Uz izrādi devos ar patiesu interesi, jo pēc vasaras vienkārši biju izslāpusi pēc emocijām, ko sniedz aktierspēles vērošana un pāris stundu pavadīšana skatuves mākslinieku piedāvātajā realitātē.

Kad pāris dienas esmu staigājusi ar domām par izrādi, secinu, ka labprāt to noskatītos vēlreiz. Pirms tam gan palasot par tālaika vēsturi un galvenajām personām. (Neizlikšos – vēsture nav mani interesējoša joma un uz izrādi devos bez jebkādas fona informācijas). Otrreiz vairāk mēģinātu noķert pirmajā cēlienā notiekošo, bet otro atkal izbaudītu kā savdabīgu desertu. Garšīgi spilgtu, lai arī emocionāli smagu un traģisku.

Neesmu no tiem skatītājiem, kas šo Dailes teātra piedāvāto „Marijas Stjuartes” variantu var salīdzināt ar Valmieras drāmas teātra tāda paša nosaukuma iestudējumu. Pa ausu galam dzirdēju, ka nu gan Daile uzlikusi augstu latiņu, jauno sezonu sākot ar šādu klasikas gabalu. Turklāt Džilindžers pirmo reizi sevi piesaka iestudējot pasaules dramaturģijas klasiku. Bet šī režisora stils, skandalozitāte, plikumi un šoka momenti uz skatuves – tas viss tiek apspriests ikreiz, kad repertuārā tiek iekļauts kāds viņa iestudējums. Kas attiecas uz šo izrādi – ja nezinātu, ka tieši viņš ir režisors, uzminēt to tiešām nevarētu. Jo vismaz pamanāmi nekas no viņa saucamā stila neparādās. Tieši otrādi – uzrunā izrādes gaumīgums, atturīgums, sveša gadsimta elpa gan izrādes scenogrāfijā, tērpos, gan izrādes tēlos un saturā.

Manuprāt, Kārlis Lācis ir viens no talantīgākajiem mūsdienu latviešu komponistiem, tādēļ apzināti pievērsu uzmanību izrādes muzikālajam noformējumam. Patika un jāatzīst – vairākas reizes tieši mūzika noturēja manu uzmanību pirmajā cēlienā. Citādi tā dialogi, brīžam tik izteiktais gausums, varbūt jaunai izrādei raksturīgais neiestrādātais temps, vietām tik uzkrītoši neskaidrā aktieru dikcija mani midzināja patumšās zāles mīkstajā krēslā. Lai gan šajā izrādē scenogrāfijas elementi neļauj nekaunīgi snauduļot, jo skatītāju rindas krietnu izrādes laiku ir diezgan izgaismotas. Aptuveni zāles vidū, uz ejas novietots karalienes Elizabetes (šajā gadījumā arī Rēzijas Kalniņas) tronis. Tuvāksēdošie iespējams var dzirdēt viņu elpojam, bet es biju starp tiem, kam jāgriež galva atpakaļ un jāloka kakls, ja rodas vēlme pavērot karalienes emocijas brīžos, kad viņa atrodas tronī. Manuprāt, šāds skatuves/zāles noformējums ir gan izrādes pluss (tuvums skatītajam, klātbūtnes un plašuma efekts), gan mīnuss (dialogos nav iespējams redzēt abu aktieru emocijas, jo viens stāv uz „parastās” skatuves un – jādīdās krēslā).

Šillera darbu no vācu valodas tulkojis Rainis. Protams, šāda veida teksts liek vairāk iespringt, piedomāt pie saklausītā. Pirmajā cēlienā mani saistīja atsevišķas ainas – spilgtas, aizraujošas, emocijām bagātas, tomēr daudz spraigāk uzmanību saistīja otrais cēliens.

 Ja man vaicātu – par ko ir izrāde, es teiktu, jaunā aktiera Kristapa Rasima vārdiem – par mīlestību. Tā šīs izrādes pagātni saista ar mūsdienām, jo „mīlestība bija pirms simts gadiem un ir arī tagad.” Bet vispār – cilvēciskās kaislības, varas un cilvēcības attiecība, sieviešu – pretpolu dzīves uztvere.

Izrādes tērpu autore ir māksliniece Ilze Vītoliņa. Viņas vārds komentārus neprasa. Tīri sievišķīgi man gribējās, lai parādās vairāk krāšņu kleitu, bet saturiski, tas nebija nepieciešams. Vīriešu tērpiem uzmanību nepievērsu, tur vēroju kustības, manieres. Bet dāmām – skaisti, iederīgi, sevišķi Vitas Vārpiņas sarkanā kleita izrādes noslēgumā. Kas perfekti apzīmēja viņas upura/uzvarētājas tēlu – kaislību, cīņas un uzvaras krāsa. Cēla un sievišķīga līdz galam, pat noliekot galvu sava nāvessoda izpildei.

Vērtējot aktierdarbu, mani favorīti šajā izrādē: Vita Vārpiņa (viņa nav aktrise, kuru uz ielas pazīst katrs garāmgājējs, bet viņas darbu noteikti ir vērts pavērot, jo īpaši šajā izrādē), Rēzija Kalniņa (kārtējā smagā, plosošā, emocionāli krāšņā loma, ar ko viņa tiek galā), Kristaps Rasims (šajā izrādē viņam ir lielākā loma no pārējiem jaunajiem aktieriem; pārliecinošs, brīžam varbūt pat pārāk manāmi centīgs), Pēteris Liepiņš (arī šoreiz, kā parasti, viņa tēlojums man nelika vilties) un Artis Robežnieks (neliela loma, bet tik aizkustinoša un izturēta).

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu