āpat kā katra nedēļa sākas ar pirmdienu, tāpat, katra diena sākas ar rītu. Tāpēc šonedēļ, vēlējāmies uz sarunu aicināt kādu ‘rīta cilvēku’ un iztaujāt viņu, lai iedvesmotos un gūtu pozitīvas emocijas ne tikai rītam, bet visai nedēļai. Mūsu šīs nedēļas varonis ir Valdis Melderis. Viņš ir radio Skonto rīta balss, raidījuma ‘Galileo’ vadītājs, augstskolas Turība pasniedzējs, pasākumu vadītājs, četru bērnu tēvs un sociālo tīklu fans.
Kāda ir Tava laba rīta formula?
Laba rīta formula ir tad, ja ir kaut kas garšīgs, piemēram, jogurts ar šokolādes sieriņu, saldējums vai augļi, ja ir kāds, kurš izsper ārā no gultas, jo, ja man nebūtu sievas, kura mani izdabū no gultas, es nemaz līdz radio droši vien netiktu.
Laba rīta formula vienmēr saistās ar labām gaidām. Pa dienu jābūt ieplānotam kaut kam foršam, ko tu nevari vien sagaidīt. Viss jau pārsvarā saistās ar gaidām. Vislabākās dienas nav tās dienas, kas ir brīvas, bet tieši diena iepriekš. Vislabāk tu jūties dienā, kad zini, ka rīt ir brīvdiena. Līdz ar to, vislabāk tu jūties no rīta, kad zini, ka diena būs forša, vai vismaz tevi gaida forši cilvēki. Ja tev nekā tāda nav, tad kaut kas ir jāmaina.
Lietas, cilvēki vai vietas, kas Tevi iedvesmo?
Enerģētiski uzlādēti, par sevi pārliecināti, pozitīvi cilvēki. Cilvēki, kuri priecājas mani redzēt. Pēc sekundes desmitdaļas var saprast, vai tas cilvēks priecājas tevi redzēt vai ne. Līdz ar to, mani iedvesmo cilvēki, ar kuriem ne tikai man ir labi, bet kuriem ir labi arī ar mani.
Te noteikti jāmin arī kino, izbrauciens ar riteni, ar moci. Man vajadzīgs kaut kur vienkārši aizbraukt, pasēdēt kopā ar cilvēkiem, ar kuriem man ir labi un iedzert kafiju. Vēlās brokastis, piemēram, Innocent Cafe, palasīt kādu žurnālu.
Lai izturētu šādu darba režīmu, kāds ir man, vismaz divas stundas dienā, jāvelta tikai sev. Viena no lietām, kā piepildu savu laiku ir, piemēram, ūdens atlētika. Saņemties dažreiz ir grūti, bet pēc tam sajūta – lieliska. Pats to daru jau aptuveni četrus gadus.
Tavs pēdējā laika labākais atklājums?
Rīta vingrošana, ko, manā gadījumā, varētu saukt arī par slinko vingrošanu. Ne vienmēr to izdaru, bet, esmu secinājis, ka, ja nav laika skriet vai darīt ko citu, tad arī tas der, pietiek kaut vai ar diviem vingrojumiem un jau ir sajūta, ka tu esi izdarījis kaut ko nopietnu, un svarīgākā jau ir tā sajūta.
Par atklājumiem runājot, mana ikdiena ir tāda, ka es katru dienu tiekos ar daudz un dažādiem cilvēkiem – esmu radio, pasniedzu lekcijas, 3x nedēļā vadu kādu pasākumu, kur visu laiku ir kaut kas jauns. Sanāk vismaz četras jaunas lietas katru dienu. Līdz ar to, katru dienu kaut kas jauns – tas priekš manis ir ikdiena.
Par ko nav vērts uztraukties?
Par to, ko tu nevari izmainīt. Mums tieši nesen radio bija tāds gadījums, kad uz stundu pazuda ēterā skaņa. Un tu saproti, ka ir lietas, ko nevari ietekmēt, jo tu nesaproti neko no tehnikas un tev atliek paļauties uz to, ka blakus ir profesionāļi, kas to lietu atrisinās. Un tad ir pilnīgi bezjēdzīgi stresot. Ir lietas, ko tu nevari ietekmēt, ir vienkārši jāatslābst.
Pirms nopietniem pasākumiem tāpat vienmēr esmu satraucies, tātad 3x nedēļa sanāk stress. Bet, ja tas tā nav, tad ir ziepes. Tas nozīmē, ka tu vairs nespēj sajust ne publiku, ne pasākumu, ne par kaut ko brīnīties vai priecāties.
Pabeidz teikumu: Sievietes pasaule ir…
…mīlestības un rūpju pasaule. Un tad sieviete pati izvēlas, kas viņai dzīvē būs vairāk – mīlestība vai rūpes. Un bieži vien, viņa tomēr pārāk ‘spiež’ uz rūpēm. Iespējams, tas saistīts ar to, ka viņa pati par sevi nejūtas kā vērtība un kāds viņai pārāk reti saka, ka viņa ir laba tāda, kāda viņa ir. Un tad viņa cenšas ar rūpju palīdzību, to mīlestību nopelnīt.
Ja tev būtu iespēja kaut ko izgudrot (jebko), kas tas būtu? Un kas jau no eksistējošām lietām, tev liekas
vislabākais izgudrojums?
Es izgudrotu tableti, kas ļautu pieaugušajiem atkal priecāties, tāpat kā bērniem. Priecāties par sīkumiem, viņi par visu brīnītos un atkal gūtu prieku no ikdienas, no tā, ka viņi vienkārši pieceļas un ierauga sev mīļo cilvēku. Tas būtu Nobela prēmijas cienīgs izgudrojums un es būtu pirmais, kas kaut ko tādu iegādātos.
Lai gan man šķiet, ka visforšākā apziņa ir tā, ka tu saproti, ka viss ko tu zini, esi atklājis, kas ir izgudrots, ir tikai kripata no tā, kas vēl var tikt izgudrots un atklāts.
Ja runājam par praktiskām lietām es teikšu – telefons. Man personīgi ir ērti, ka viss ir vienā mazā ierīcē – fotoaparāts, internets, e-pasts, saziņas iespējas, telefons, diktafons utt. Sauciet to par atkarību vai ko citu, bet es to uzskatu par ļoti parocīgu izgudrojumu.
Kā tu tiec galā ar uztraukumiem un neveiklām situācijām, uzstājoties publikas priekšā? Varbūt ir kāds konkrēts piemērs vai padoms?
Pirmkārt – atdzīsties. Ja visi redz, ka tu esi neveiklā situācijā, tad pasaki to pats. Tajā brīdī noņemsi stresu. Pasaki „Re cik stulbi sanāca”. Neizliecies, ka tas nav noticis. Otra lieta – show must go on, jeb – turpini. Ja tu kaut ko esi salaidis grīstē, vienīgais veids, kā to var labot, ir izdarīt labāk visu atlikušo. Tāpēc mani visvairāk baida tādi pasākumi, kur jāpasaka trīs teikumi. Jo, ja tad kaut ko salaid grīstē ar trīs teikumiem, nav iespējas to izlabot. Vēl svarīgs ir humors. Neredzu nevienu tēmu, kas būtu tā vērta, lai pret to izturētos nopietni. Ar nopietnu sejas izteiksmi tiek darītas tikai muļķības. Jebkas sakarīgs, gudrs un prātīgs notiek ar humoru.
Kā piemēru varu minēt jau iepriekš pieminēto gadījumu ar radio pulti. Uzkārās pults un mikrofoni palika ieslēgti. Viss, ko mēs runājām gāja ēterā. Tad nu es to nopublicēju twitter.com, kā ziņu, ka ir iespēja dzirdēt realitātes šovu ar nosaukumu ‘Valdis labo pulti’. Bija dzirdamas apmēram šādas frāzes – „Kur man jāsprauž?, Kur man jāspiež?, Kas man jādara?, Viņi mūs nedzird”. Un ko citu tu tajā brīdi vari darīt? Tu vari to nokomunicēt kā joku.
Kā strādāšana gan TV, gan radio, viens otram palīdz, vai varbūt tieši otrādi – traucē? Kādi plusi/ mīnusi ir darbam TV un radio?
Ir tāds joks –„Ir zināms, kāpēc daži no mums strādā tikai radio – tas ir izskats”. Pa radio tev pietiek ar labu balsi, pozitīvu attieksmi, lai cilvēks varētu piedomāt klāt jebkādu tēlu. Radio ir prāta teātris. Televīzijā, kā ir tā ir. Televīzijā savukārt ir tā priekšrocība, ka tu vari parādīt lietas, kuras ir jāparāda, jo, lai cik meistarīgi tu spētu kādas lietas aprakstīt pa radio, reizēm tās tiešām ir jāredz. Vēl man personīgi patīk, ka radio nav jāiespringst par izskatu, televīzijā ir visa tā grimmēšana, apģērba meklēšana.
Darbs radio un TV nes līdzi atpazīstamību. Tas iemāca būt pašam. Tas pieprasa netēlot, neizliekties par labāku kā tu esi, jo tevi ļoti ātri atkož. Nedod Dievs tu kādam mēģini iestāstīt, ka tu esi, piemēram, labs tēvs vai labsirdīgs cilvēks. Momentāli ir cilvēki, kas ir redzējuši pretējo. Esi tāds kāds esi, jo tevi visu laiku tur pie vārda. Man bija gadījums, kad piedāvāja uzfilmēt sižetu, kā es izņemu bērnus no skolas. Es atbildēju, ka es to nedaru, ka man tam nav laika. Uz to man atbildēja, ka to var saorganizēt, safilmēt tikai šim gadījumam. Bet es teicu, ka tad tā nav taisnība. Galvenais ir būt atklātam pret sevi, tad arī tev nedraud kādi zemūdens akmeņi, ko kāds atklās un teiks „Re, re, ko es uzzināju, īstenībā viņš ir tāds”.
Ko sievietes varētu un viņām vajadzētu iemācīties no vīriešiem un otrādi?
Vīrietis no sievietes varētu mācīties beznosacījuma mīlestību. Mīlēt kādu par to, ka viņš ir, nevis par to ko viņš dara vai kā viņš izturas.
Sieviete, savukārt varētu mācīties baudīt dzīvi. Sievietes bieži vien pašas apkraujas ar kādām nevajadzīgām rūpēm, bez kurām mierīgi varētu iztikt un tad arī viņa atklātu, ka, ja viņa ko neizdarīs, vienmēr atradīsies kāds, kas to izdarīs. Līdz šim vīrietis to nav darījis, jo viņa pati to izdara. Viņai ātrāk beidzas pacietība, viņa nevar izturēt, ka kaut kas nav izdarīts un ķeras klāt pati. Tāpēc jā, sievietei es ieteiktu vairāk baudīt dzīvi, jo viņa ar savu mūžīgo norūpētību nevienam nepalīdz. Un arī tā mūžīgā vēlme vienmēr būt perfektai, liek domāt, ka tā sieviete sevi nodzīvo sīkumos. Viņa, protams, teiks: „Kurš tad cits to darīs?” Bet, ticiet man, atradīsies. Un tad sieviete atklās, ka dzīve bez visām šīm rūpēm arī ir jauka.
