Tā kā rudens ir laiks, kad teātros sākas sezona un tie piedāvā jaunas izrādes, gribējām šajā nedēļā tikties ar kādu aktieri. Rihards Lepers ir Mihaila Čehova krievu drāmas teātra aktieris. Viņam priekšā krievu priestera loma, kas pašu ir ļoti ieinteresējusi un, ko viņš gaida ar nepacietību. Taču tikmēr, atradām laiku, nedaudz parunāt…
Kāda ir tava laba rīta formula?
Laba rīta formula ir pamosties, saprast, ka ar tevi viss ir kārtībā un darīt tos darbus, ko tu esi iecerējis. Un galvenais, ar smaidu sejā jau no rīta. Arī pats cenšos to ievērot. Galvenais ir smaidīt, jo, ja dienu uzsāksi ar smaidu, tad arī visa diena tāda būs.
Lietas, cilvēki vai vietas, kas tevi iedvesmo?
Mani iedvesmo saule, reliģija un tie cilvēki, kas man ir blakus tieši tad, kad man viņi visvairāk ir nepieciešami. Šīs lietas iedvesmo visam – gan ikdienai, gan darbam.
Tavs pēdējā laika labākais atklājums?
Ola Onobule – mākslinieks, ko dzirdēju Saulkrastu džeza festivālā. Šis tiešām ir pēdējā laika atklājums un tagad jau kādu laiku klausos viņa disku, braucot mašīnā. Man ļoti patīk atklāt kādu jaunu mūziku. Jā, starp citu, arī mūzika ir tā, kas mani iedvesmo. Man patīk dažāda pasaules mūzika, kaut kas jauns, kas nav dzirdēts. Kaut kas, kas raisa emocijas, un emocijas nevar būt ne labas, ne sliktas, ja viņas ir, tas nozīmē, ka tu dzīvo.
Par ko nav vērts uztraukties?
Noteikti par sīkumiem. Mēs bieži uztraucamies par sīkumiem, un aizmirstam par cilvēkiem. Mēs jau visi esam cilvēki, mums kaut kas sanāk un kaut kas nesanāk, arī man, protams. Bet ir labi, ja tu zini, kā tu gribētu, lai kaut kas notiek.
Pabeidz teikumu: Sievietes pasaule ir…
Tā ir pasaule, kurā tās krāsas, kuras mēs redzam, noteikti izskatās citādākas… Grūti to kā izskaidrot un atrast, ar ko to salīdzināt… Ar nebeidzamu lidojumu? Ar krāsu gammu spektru? Vai varbūt ziedu dārzu? Visvienkāršākā atbilde, protams, būtu, ka sievietes pasaule ir pasaule, bez kuras nevar iztikt vīrietis… bet es teikšu, ka tas ir nebeidzamais stāsts, jā, ar to es to salīdzināšu.
Kādas ir tavas aizraušanās ārpus teātra?
Man ļoti patīk teniss, esmu apņēmības pilns nopietnāk pievērsties arī golfam. Viss pārējais lielākā vai mazākā mērā saistīts ar profesiju – ģitāra, saksofons, tā jau arī ir māksla. Bet ārpus mākslas, tas noteikti ir sports.
Ko uz skatuves notēlot ir visgrūtāk, kāpēc?
Ja runājam par lomām, kas man ir bijušas, tad noteikti jāsaka, ka viss ir sarežģīti, nekas nav viegli. Un pie visa ir grūti jāstrādā. Pie katras lomas ir kaut kas sevi jāpārlauž. Vienā brīdī tev šķiet, ka šī ir sarežģītākā loma pasaulē, bet tad nāk nākamā un tad jau tā liekas sarežģītākā. Pie visa ir jāpiepūlas, ja grib rezultātu.
Taču, manuprāt, visgrūtāk ir nospēlēt sevi. Viegli ir ‘izkost’ ko ir darījis cits, bet pret sevi jau ir kādi aizspriedumi, ir jālauž sevi. Tāpat kā, piemēram, ja prasa, nosaukt savas piecas labākās un piecas sliktākās īpašības, tas ir grūtāk kā nosaukt Kārļa šīs pašas īpašības.
Kāpēc cilvēkiem būtu jāiet uz teātri?
Bet kāpēc gan nebūtu? Tā ir katra paša izvēle, iet uz teātri vai nē.
Katrs no mākslas iegūst ko citu. Aktiera uzdevums ir nodod ziņu, lai skatītājs varētu kaut ko paņemt sev. Katrs izrādi skatās citādāk, jo redz tieši uz sevi attiecināmo, sev aktuālo jautājumu, atrod līdzības ar savu dzīvi. Un pēc tam, katrs arī aiziet ar savām sajūtām, un tieši tāpēc jau arī cilvēki iet – lai kaut ko atstātu un kaut ko paņemtu.
Arī es pats, protams, eju un skatos kolēģu darbus. Es gribētu aizbraukt uz Angliju un tur aiziet uz kādu teātri, kur ir ļoti labas monoizrādes.
