Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Sāc nedēļu kopā ar Olafu Bergmani

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Olafs vienmēr sirdī bijis mūziķis. Jaunībā dziedājis grupā C-Stones, bet nu, pēc vairāku gadu pauzes atsācis dziedāt, piedāvājot klausītājiem paša komponētas dziesmas. Pavasarī radīta pirmā dziesma un video „Ko Tu ar mani dari?!”, bet nupat klausītāju vērtējumam nodota otrā – „Nakti nodejot”. Papildus tam visam, Olafs jau vairākus gadus strādā par bārmeni. Viņš ir arī mūsu šodienas īpašo SievietesPasaule.lv kokteiļu autors.


Kāda ir tava laba rīta formula?
Pirmkārt, tam jābūt brīvdienas rītam. Saulainam, nesteidzīgam brīvdienas rītam. Tad jāseko mīļotās bučai un kafijai ar pienu. Vēl man patīk un svarīgi, ja iepriekšējā vakarā ir izdomāts kāds plāns, veicamie darbi, ko dienā varu īstenot. Man patīk, ja zinu, ka priekšā  solās būt pilnvērtīgi pavadīta diena.

Lietas, cilvēki vai vietas, kas tevi iedvesmo?
Mani iedvesmo gudri un pieredzējuši cilvēki ar interesantu redzējumu uz lietām, kas savā pieredzē padalās arī ar citiem. Tas paplašina arī manu redzesloku.
Ja runājam par vietām, tad viennozīmīgi tas ir – augstums. Vienalga, vai tas ir uz mājas jumta, kalna galā, vai kokā. Tad var izbaudīt, ka visa tā kņada, kas ir zemē, pazūd. Tas, protams, nenozīmē, ka man nepatīk kņada un troksnis, ļoti patīk, bet ir brīži, kad gribas pazust. Tad ir sajūta, ka nekā cita nav un tu paliec tikai ar sevi, savām domām…

Tavs pēdējā laika labākais atklājums?
Mans pēdējā laika lielākais atklājums ir tas, cik patiesībā cilvēks daudz spēj. Tad, kad tu redzi mērķi uz ko tiekties, tu vari izdarīt vairāk kā domāji. Arī caur visu – negribu un nevaru. Jā, tas ir mans personīgais, iekšējais atklājums. Visa pamatā ir darīt to, kas ir ’tavs’, atrast to lietu, kas tev patīk, tā no visas sirds. Un tad ir iespējams paveikt to, ko tu varbūt nekad neizdarītu, ja tev būtu jādara kas tāds, ko tev nepatīk darīt.
Ja runājam par citiem atklājumiem, tad mans garšīgākais jaunatklājums ir karsta mango sula ar čilli. Tieši laikā šajā drēgnajā laikā.

Par ko nav vērts uztraukties?
Man ir diezgan „vēss” prāts uz dažādām stresa situācijām. Man ir tāds kā savs iekšējais termometrs un trauksmes sajūta iestājas diezgan pavēlu. Mani, piemēram, nesatrauc kādi ikdienas sīkumi. Satraukums rada tikai papildus stresu un apgrūtina pieņemt pareizos lēmumus, ko darīt par labu šajā situācijā. Es nezinu vai to var iemācīties, bet tāds nu es esmu un noteikti  ieteiktu arī citiem visu uztvert mierīgāk un ar vēsu prātu:)

Pabeidz teikumu: Sievietes pasaule ir…
…skaidrs, ka tas ir kaut kas varen sarežģīts un dažkārt ļoti neizprotams. Bet tajā pašā laikā, kaut kas tāds uhhh!!! Un, kad viņa dalās ar šo savu pasauli un, ka tev ir atvēlēta vieta viņas pasaulē, tā sajūta ir sasodīti laba.

Ko tev nozīmē radīt dziesmu? Kāds ir šis process?
Cilvēka dabā ir kā nebūt izpausties. Katrs to dara pa savam. Man ir dota tāda iespēja, ka es savas emocijas, domas un jūtas varu ielikt dzejolī un pēc tam vēl pievienot melodiju un izdziedāt to. Vai tas ir viegli vai grūti? Kā kuru reizi. Vistrakākais droši vien ir tad, kad tu esi tā atkailinājies, izlicis to visu dziesmā – atrādīt to citiem. Jo tad tu stāvi tāds „pliks” un „neaizsargāts” visu priekšā un gaidi, kas nu būs. Ko tur liegties, atzinība ir svarīga. Un, ja kāds caur manu dziesmu atrod asociācijas arī ar kādiem notikumiem savā dzīvē, spēj just kaut ko – tas ir brīnišķīgi.

Ja tev būtu iespēja uzstāties uz jebkuras skatuves un ar jebkuru mūziķi, kur un ar ko tas būtu?
Ooooo. Nezinu kāpēc, bet pirmais man prātā ienāca Robijs Viljamss.  Runājot par skatuvi (lielu skatuvi)ir tā, ka es gribētu uzstāties ar nosacījumu, ja zinu, ka cilvēki atnākuši klausīties manu mūziku, ka viņi zina dziesmas. Negribētu, lai tas ir tā, ka vienkārši kā esmu ticis uz skatuves un daru to tikai darīšanas pēc. Bet man jau līdz kam tādam vēl jāizaug, uz lielas skatuves neviens tā uzreiz nekāpj. Un nav jau būtiski, vai tas ir stadions vai neliela skatuvīte, galvenais, lai tur ir klausītāji, kas grib tevi dzirdēt.
Bet nu, protams, man nebūtu nekas pretī, ja mēs ar Robiju varētu ko nodziedāt duetā uz skatuves Vemblija stadionā, neskaitāmu tūkstošu priekšā:)

Vai piekrīti tam, ka bārmeņus mēdz dēvēt arī par psihologiem. Vai pats esi piedzīvojis ko tādu?
Tam es noteikti piekrītu. Es, varbūt nevaru apgalvot, ka visi tādi ir, jo to tomēr ietekmē dažādi apstākļi. Man pašam ir sanācis būt tādā situācijā, kad cilvēks atnācis, apsēdies un, dzerot savu dzērienu, izstāsta kādu traģisku stāstu. Pārsvarā tieši tās skumjākās lietas ir tās, ko ir vieglāk izstāstīt svešam cilvēkam, ko tu iespējams vairāk nesatiksi. To jau uzreiz jūt – vai tas nāk no sirds šim cilvēkam, un tad arī tīri cilvēcīgi gribas uzklausīt un pajust līdzi vai kā uzmundrināt. Bet tas ir tikai ar noteikumu, ja tā nav kāda ’tukša’ muldēšana. Spilgtākais piemērs atmiņā, man ir tas, ka atnāca vīrietis, apsēdās, paņēma dzērienu un mani nošokēja sakot, ka šodien viņš piemin savu dēlu, kurš gadu atpakaļ gājis bojā un izstāstīja to visu sīkumos – kā tas notika, kā izmainīja viņa dzīvi. Tas joprojām, pat pēc vairākiem gadiem, palicis man prātā…
Ja par psihologu sauc to, kas uzklausa, tad varam bārmeni saukt arī tā. Neko jau citu daudz viņš izdarīt nevar. Tik vien kā uzklausīt..bet dažreiz jau tieši to arī tikai vajag…

Dalīties.

Atstāt Ziņu