Sāc nedēļu kopā ar Ilzi Lipsku

ūsu šīs nedēļas personība ir ļoti iedvesmojoša, darbīga un gaiša sieviete – Ilze Lipska. Nupat klajā nākusi viņas recepšu grāmata “pH receptes”. Vēlējāmies uzzināt, kas viņai palīdz vienmēr būt tik rosīgai un kas galu galā ir brīnumainais pH?

Kāda ir Tava laba rīta formula?
Nesteidzīga. Tas ir galvenais atslēgas vārds. Man kā cīrulim to nav grūti īstenot. Cik vien sevi atceros, vienmēr esmu cēlusies pat stundu pirms modinātāja, lai nesteidzīgi saģērbtos, ieslēgtu mūziku un pozitīvi uzlādētos, sakārtotu lietas, pārbaudītu darāmo darbu sarakstu. Steiga rada nevajadzīgu stresu. Dienas ritmu jau veidojam mēs paši, jā, varbūt dažreiz ir grūtāk piecelties, bet vai tad nav tā, ka tad, kad esi piecēlusies, tad vairs miegs nenāk? Vismaz man tā vienmēr bijis, ka, lai kā nāktu miegs, visu dienu daudz labāka sajūta ir tad, ja no rīta esmu piecēlusies agrāk un lēnām pamodusies, nevis aizmigusi izeju no mājas.

Jau skolas laikā lasīju ieteikumu rītu sākt ar glāzi ūdens. Steidzīgos rītos to vienkārši nav iespējams izdarīt, jo tad tā ūdens glāze jāizdzer steigā, un no tā nekādas baudas nav. Bet šajos rītos, kad esmu piecēlusies agrāk, lēnām pirms brokastīm izdzeru pat puslitru viegla citronūdens, un pašsajūta ir fantastiska, kā arī tiek izslēgta pārēšanās.

Man patīk ziemas tumšie rīti, kad redzi, kā palēnām paliek gaišāks, bet man patīk arī agrie vasaras rīti, kad ar glāzi ūdens izej ārā vēsumā, bet jau jūti, ka saules stari silda ādu. Rīts ir visfantastiskākā dienas daļa!

Lietas, cilvēki vai vietas, kas Tevi iedvesmo?
Iedvesmot mani spēj pilnīgi jebkas, tikai ir viens priekšnosacījums – jābūt atvēram. Cik daudz izdevību mūs gaida aiz ikkatra stūra, cik daudz jauna katru dienu var uzzināt, ja vien acis ir atvērtas. Dienās, kad nogurums gūst virsroku, iedvesmu nedos nekas. Gadās jau brīžiem tādas dienas, no tā neizbēgt, bet pārsvarā taču ir tā – ja vien pats smaidi, pasaule smaidīs pretī un smaids ir tas, kas iedvesmo. Mani iedvesmo cilvēki, labi vārdi un labas domas. Dzīvība iedvesmo!

Tavs pēdējā laika labākais atklājums?
Katru dienu ir kāds jauns atklājums! Aizvakar, piemēram, atklāju, kādas olīvas var nopirkt Centrāltirgus sakņu paviljonā – lielveikalā bundžās vai burkās nemaz vairs roka necelsies pirkt, un nemaz nav tik dārgi! Vēlāk atklāju, ka mums te vietējā gaļas veikalā tirgo jau tīkliņā iesietu speķi priekš zīlītēm. Atliek iesiet kokā vai kur citur, un viss. Bērni priecīgi, ka var vērot, kā vesels bars ar zīlītēm mielojas.

Pirms pāris vakariem noskatījos filmu The Notebook, jo pēdējā laikā likās, ka vai uz katra stūra dzirdu, ka tā visiem ir mīļākā filma, bet es tādu nebiju redzējusi, un patiešām, lai arī noraudājos, filma ir fantastiska.

Vēl viens no atklājumiem – kviešu zelmeņa sula. Varbūt tīrā veidā neteiktu, ka tas ir baudāms atklājums, bet kokteiļos, izjūtot enerģiju, kas rodas domāju- kāpēc mēs tik maz izmantojam to, ko daba sniedz? Es jau pāris gadus ik pavasari ēdu visus zaļumus, ko mums labpatīk dēvēt par nezālēm. Un, ja kādreiz man asinsanalīzes nebija perfektas, vienmēr trūka dzelzs un vēl kaut kas, tad tagad, pēdējos gadus, analīzes ir perfektas. Un ne es aptiekā vitamīnus pērku vai citus dārgus uztura bagātinātājus. Es saku paldies Mātei Dabai, jo viņa nenogurstoši sniedz mums tieši to, kas dabiski ir paredzēts.

Par ko nav vērts uztraukties?
Ak, ja jūs zinātu, kā man patīk tāda stoiska pieeja dzīvei – kad nav nekā, par ko ir vērts uztraukties. Uztraukties varam tikai par to, ko spējam mainīt. Par to, ko ietekmēt nav mūsu varā – kāda jēga uztraukties? Ja nu vienīgi uztraukšanās palīdz justies labi…

Nu noēd zaķi man daļu iestādīto kāpostu, nu sagrauza peles man visas dzeltenās bietes uz lauka… Šo faktu vairs mainīt nevaru. Bet tas viss var kalpot kā iedvesma, ko varbūt nākamgad darīt savādāk, lai šāds rezultāts nebūtu.

Man vēl ir tāls ceļš ejams, lai spētu nesatraukties par sīkumiem, bet palēnām, palēnām es uz to eju, jo saprotu, ka satraukums risinājumu nesniegs. Ir mierīgi jāieelpo un jādomā, ko darīt tagad.

Pabeidz teikumu: Sievietes pasaule ir…
.. tieši tāda, kādu viņa to rada.

Ne vairāk, ne mazāk. Mēs dzīvojam tādu dzīvi, kādu paši esam izvēlējušies, un, ja kaut kas neapmierina, tad vajadzētu vienkārši klusi apsēsties un padomāt, kāpēc notiek tā, kā notiek, jo viss jau notiek ar mūsu ziņu.

Kāpēc tu raksti blogu tieši par ēdienu? No kurienes tāda aizraušanās pret to?
Ticat horoskopiem? Tāda slidena tēma, bet atceros – vienā aprakstā vērši un vēži tika nosaukti par lielākajiem gardēžiem, kuriem viena no dzīves lielākajām baudām ir ēdiens. Un, lai kā tur būtu ar citiem raksturojumiem, attiecībā uz sevi un ēdienu, es varu tikai piekrītoši māt ar galvu. Nav tā, ka mēs gluži dzīvojam, lai ēstu, bet… Ēdiens ir svarīgs, man patīk atklāt ko jaunu, un ir tik daudz ko atklāt! Jāsāk tik papētīt citu tautu virtuve, kādas kombinācijas viņi izmanto… Es ēdu tikpat kā visu, vien ar sēnēm mācos draudzēties, un, ja dzīvē tāda iespēja būtu, ļoti gribētu nogaršot čūsku.

Būt gardēdim gan nozīmē arī… būt izlutinātam. Tā nu tas ir. Tas nenozīmē, ka nepieciešamas dārgas lietas, produkti, ēdieni, nē nepavisam. Patiesībā, ir pat azarts labi un garšīgi paēst, iztērējot minimālu naudas summu. Pēdējā laikā pārliecinos, ka labāk ir izlaist ēdienreizi, nekā ēst pusfabrikātus.

Ēdiens, tā ir mūsu organisma degviela. Tik daudzas skolas mūsdienās uzsver, ka ēdienkartes maiņa ir visvienkāršākais ceļš uz veselību. Jā, man patīk gatavot arī saldos, kas nav veselīgi, kaut gan pēdējā laikā pie tā īpaši piedomāju, mēģinot atrast veidus, kā iecienītus desertus izveidot veselīgākus. Esmu ‘izaugusi’ līdzi blogam, un ar to vēlos iedvesmot kādu izmēģināt jaunas lietas un atklāt, ka veselīgs uzturs nemaz nav tik sarežģīts, iedvesmot diedzēt graudus, plūkt jaunās gārsu un pieneņu lapiņas, vairāk ēst dārzeņus un zaļumus. Ir miljons veidu, kā tos pagatavot un katrs noteikti var atrast tādu recepti, kādā viņam konkrētais dārzenis garšo. Es ticu, ka mēs ēdam visu, tikai varbūt daudzi vēl nav atraduši īsto veidu, KĀ ēst.
Pirmais piemērs, kas ienāca prātā – ķirbis. Es agrāk to neēdu, jo vienīgais veids, kā man bērnībā mājās to gatavoja – marinēja un deva klāt pie kartupeļiem un gaļas. Es tiešām nespēju šo salkano ķirbi šajā kombinācijā ieēst un nevaru vēl joprojām. Bet pirms 4 gadiem atklāju, ka ķirbi var pagatavot tūkstots veidos, un tas ir viens no visfantastiskākajiem dārzeņiem – es tiešām neticu, ka tas var negaršot. Ir tikai jāatrod īstais veids kā to ēst. Vienam tie ir marinēti ķirbji, citam garšo tikai ķirbju zupa, un viņš neēd ķirbju kūku. Ir tikai jāeksperimentē.

Kas ir ph diēta? Ko tu pēc savas pieredzes vispār saki par diētām?
Agrāk es biju diezgan kategoriska diētu pretiniece, pāris izmēģinājusi uz savas ādas un neizjutusi nekādu efektu, tikai iegrožoju sevi, tāpēc uzskatīju to visu par muļķībām un sevis mocīšanu. Taču tad saskāros ar pH diētu, iedziļinājos faktā – galvenais nav nomest kilogramus, bet gan būt veselam. Nekas nenotika piespiedu kārtā, izjutu efektu, kāds ir, kad vairāk ēd sārmainu vidi veidojošus produktus, pagātnē palika smaguma sajūta. Man tas likās kaut kas fantastisks! Un arī to kilogramu skaits, kas man pazuda paši no sevis, ir iespaidīgs.

Daudz saskāros ar jautājumiem – ko tad vispār var ēst? Daudziem šķita, ka, ja izslēdz maizi, miltu produktus, saldumus, nekas nepaliek pāri. Un tas ir arī iemesls, kāpēc mums ar Zelmu tapa recepšu grāmata, ko tikko izdevusi Zvaigzne ABC – „pH receptes”. Uzreiz arī teikšu – tiem, kuri pieraduši ikdienā ēst maizi rīta vakarā,  pH uztura principi liksies kaut kas šausmīgs, jo te no maizes, bulciņām, kūciņām būtu jāizvairās. Tomēr pluss ir tas, ka nav jau universālas diētas, kas derētu visiem. No katras mēs varam kaut ko gūt sev, un tas, kas pH diētā ir pārņemams – ēst vairāk sārmainus produktus, ēst zaļumus, dārzeņus, dzert sārmainu ūdeni, t.i., vienkārši citronūdeni, jo citrons, lai arī visiem uzreiz liekas skābs, mūsu organismā rada sārmainu vidi.

Pastāsti, kāda dzīve ir laukos, vadot savu saimniecību? Ko tas tev dod un kāpēc to mīli?
Lai gan bez Rīgas nespētu dzīvot, tomēr nekad neesmu vēlējusies tur pavadīt 24 stundas diennaktī. Tāpēc studiju laikos, katru dienu braukāju ar vilcienu, lai vakarā atgrieztos klusajās mājās. Kad ar vīru pirms kāzām domājām, kur un kā dzīvot, nebija īsti nekādas dilemmas, jo bija skaidrs – mums ir jādzīvo laukos. Un ko tad laukos darīsi? Protams, baudīsi klusumu un tīro dabu, bet nevar arī tā vienkārši nosēdēt mierā, tāpēc savs zemes pleķītis jāizmanto, un, ja pēc gadiem ar to pietiks, lai uzturētu ģimeni – sapnis būs piepildījies. Saņemties lika arī tas, ka nebija viegli atrast normālu darbu, lai atliktu laiks arī ģimenei. Jā, pirmos gadus nav tik viegli, kā strādājot algotu darbu, jo peļņas nav nekādas, un šobrīd papildus nodarbošanās ir nepieciešamas, bet ticu, ka darot tas mainīsies. Zinu, ka tas ir smags darbs, bet es arī apzinos uz ko parakstos. Un, man ir lieliskākais partneris – mans vīrs. Šobrīd ir arī divi mazi palīgi, kas labprāt iesaistās dažādos lauku darbiņos.

Pirmie gadi bija tāda kā taustīšanās, kamēr sapratām, ko vispār atmaksātos audzēt. Es kā jau ikviena meitene, kurai bērnībā šis tas ir bijis jāravē reiz solījos, ka NEKAD MŪŽĀ NERAVĒŠU. Toreiz man teica: „Pagaidi, pienāks vecums…” Bet, re kā, nemaz vecums nebija jāgaida, man bija 26 gadi, kad atklāju, cik relaksējoša īstenībā var būt ravēšana, gluži vai kā maza meditācija ikdienā, kad visas raizes atslēdzas un nododies darbam. Kad vēro, kā no tevis iesētās sēkliņas izaug mazs stādiņš, kā no stādiņa – piemēram, varens ķirbis. Es nevaru aprakstīt to sajūtu, ja man izdodas kādu iepazīstināt ar kādu ķirbja šķirni, īpaši, ja šis kāds ir bijis ķirbju neēdājs, bet nu saprot, ka ķirbji ir tik dažādi un garšīgi.

Lai arī ne mirkli neesmu domājusi, ka savulaik izvēloties studiju virzienu – filozofiju, būtu kļūdījusies, jo tas man ir tuvs vēl joprojām, esmu ieguvusi arī papildu diplomu lauksaimniecībā. Un, kad man prasa, kāda ir mana profesija, smejoties atbildu – esmu filozofs-traktorists. Esmu atklājusi to sfēru, kur darbs nav pienākums, bet darbs rada prieku – mēs audzējam un piedāvājam dārzeņus un zaļumus, arī tādus, ko parastā tirgū atrast nevar. Un tas taču tik lieliski sader kopā arī ar manu aizraušanos – ēst gatavošanu. Īstenībā, doma audzēt dārzeņus, kas Latvijas tirgū nav pieejami, tieši tā arī sākās – lasīju receptes, bet nevarēju atrast sastāvdaļas. Tāpēc bija jāaudzē pašam.