Dace Rukšāne-Ščipčinska: No bioloģes līdz rakstniecei

r ko mums asociējas rudens? Droši vien katram ar ko savu, bet ir kaut kas, ko mēs par rudeni zinām visi. Tas ir ražas laiks un laiks, kad omulīgi ieritināmies zem segas, lai lasītu kādu grāmatu. Rakstniece Dace Rukšāne-Ščipčinska tieši tādēļ arī mīl rudeni- viņa ir īsts dabas bērns, kas tieši šobrīd ir ļoti aizņemta ar rudens darbiem un, protams, viņa ļoti daudz lasa un raksta arī pati.

Kāda ir tava laba rīta formula?
Mani rīti nav tādi, ka mierīgi un laicīgi pieceļos, sāku rītu lēnām, izdzerot ūdens vai sulas glāzi. Man patīk pagulēt, parasti ceļos pēdējā brīdī. Viens no maniem rīta rituāliem ir pastaiga ar suņiem. Bet, protams, rīts atkarīgs arī no tā, kādi darbi gaidāmi turpmākajā dienā. Ne vienmēr var ilgāk pagulēt.

Lietas, cilvēki vai vietas, kas Tevi iedvesmo?
Noteikti daba un visvairāk mežs. Iedvesmo dzīvnieki, sēnes, augi, pļava, viss, kas saistīts ar dabu. Tas ir tas, kas dod spēku un man ir vajadzīgs. Es noteikti nevarētu dzīvot bez dabas.
Mani iedvesmo arī grāmatas. Īpaši iedvesmo rakstnieki, kas sāk rakstīt vēlu. Tas nozīmē, ka viss vēl nav zaudēts, ka viss vēl var būt priekšā.
Un, protams, bērni un vīrs, bez tā jau nekā. Svarīgi no vīra dzirdēt, to, ka viņš saka, ka esmu labākā.
Vēl ikdienā nepieciešams un iedvesmu sniedz arī tikšanās ar draugiem. Tās ir tādas nelielas „klačiņas” ar draudzenēm, kas vienkārši ik pa brīdim ir vajadzīgas.

Tavs pēdējā laika labākais atklājums?
Es teiktu, ka tā vairāk ir atziņa, par ko atkal esmu pārliecinājusies – nekas nemainīsies, ja pati neko nedarīsi. Ja konkrētāk – ja nevingrošu, mugura pati no sevis nepārstās sāpēt. Man ir 44 gadi un ir jāsāk kaut kas darīt. Vingrošana ir kas tāds, kas ir jādara regulāri un jāievieš kā rituāls, nu es esmu sapratusi, ka nevaru to vairs atlikt.

Pabeidz teikumu: Sievietes pasaule ir…
…brīnišķīga un priviliģēta.

Par rudeni cilvēkiem domas dalās – vieniem tas ļoti patīk, otriem -nē. Kā ir ar tevi? Kā tu ieteiktu priecāties un baudīt rudeni?
Man ļoti patīk visi gadalaiki, tāpēc arī rudens. Rudenī nav karsti un ir ļoti skaisti. Rudens ir ražas laiks, daba piedāvā īstu bagātību.
Un vēl, rudenī vislabākais ir tas, ka var attaisnoti slinkot! Ārā ir vēsi, līst lietus…un ko mēs darām? Ieritināmies zem segas, palasām, paskatāmies kādu filmu, vārdu sakot – paslinkojam. Var vairāk atpūsties.

Pastāsti, ar ko tu šobrīd nodarbojies un kam velti savu laiku?
Ja runājam par personisko jomu, tad – ar sevis uzmundrināšanu, pilnveidošanu. Ja par darba jomu – strādāju pie izpētes vēsturiskajam romānam. Projekta ietveros, plānots izdot 13 romānus, ir noteikti laiki, kad jāizdara savs darbs, tāpēc nevar slinkot. Pie tā tad arī pašlaik strādāju.

Pēc profesijas Tu esi bioloģe kā no bioloģes nonāci līdz rakstniecei? Vai šīs zināšanas kā noder un dzīvē vēl izmanto?
Protams, ka izmantoju. Es domāju, ka daļēji arī mana sajūsma par dabu ir tieši no bioloģijas. Arī manos romānos ir pietiekami daudz runāts par to. Ziemeļnieku autoriem vispār ir raksturīgi tas, ka daudz tiek runāts par dabu.
Biologu beigšanas laiks sakrita ar PSRS beigšanos un manā profesijā nebija darba. Sāku mācīties mediķos, bet tad gaidīju bērnu un kaut kā viss izmainījās. Sāku atklāt sevī šo vēlmi rakstīt, mēģināju un… tā arī to turpināju darīt.

Rudens noteikti ir laiks, kad labprāt meklējam kādu lasāmvielu, ko lasīt. Kādi varētu būt tavi ieteikumi?
Ir daudz labu grāmatu. Tā kā žurnālā Lilit regulāri rakstu grāmatu apskatus, un izlasu ļoti daudz, ir grūti minēt ko konkrētu.
Tomēr no pēdējā laika grāmatām varu minēt – Katja Ketu „Vecmāte”. Tā ir apbrīnojama grāmata, tāda kā mūsdienu „Vējiem līdzi” – par 2. pasaules kara laiku Somijā.
Otra grāmata – Džūljens Bārnss „Beigu izjūta”. Ļoti jauki uzrakstīta grāmata.
Labprāt lasu arī latviešu autoru darbus un dzeju.

Mūsu portāls šodien piedzīvo pārmaiņas un esam patīkami satrauktas. Kā tev šķiet, kas liek veikt kādas pārmaiņas un, kā spert šo soli, pat ja ir bailes no nezināmā? Kā tu parasti uztver pārmaiņas?
Protams, arī man ir no kaut kā bail, par kaut ko māc šaubas. Un, pirms pārmaiņām jau bez šīm sajūtām neiztikt. Tomēr es esmu tāds cilvēks, kas ātri māk pielāgoties jaunajam.
Bieži vien sākumā uz pārmaiņām reaģējam negatīvi, jo šķiet, ka vecais, bijušais, bija labāks, kā ir jaunais. Tomēr, ir jāpaiet laikam, ir jāpierod. Pārmaiņas jau nekad nenotiek tāpat vien, pārsvarā tās nozīmē augšupeju. Pārmaiņas ir jāpieņem, jo ir jāiet uz priekšu!