Arnis Kaktiņš: Jāskatās uz kandidātu līdzšinējiem darbiem!

iņš zina ļoti daudz un viņa secinājumi ir pamatoti, jo var teju droši apalvot- par jebkuru tematu viņam kabatā ir kāds pētījums. Viņš ir tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS direktors ARNIS KAKTIŅŠ. Tieši viņu aicinājām uz sarunu šonedēļ- pašvaldību vēlēšanu laikā. Runājām gan par pašu Arni, gan par mums visiem – vēlētājiem un izvēli, kura mums sestdien būs jāizdara.

Kāda ir tava laba rīta formula?
Rīts sākas ar to, ka noskan modinātājs, kas uzlikts uz pulksten septiņiem. Ja ļoti nav jāsteidzas kādu brīdi to vēl atlieku, bet tad gan ceļos. Cilvēki dalās cīruļos un pūcēs un es esmu diezgan drošs, ka neesmu cīrulis. Bet rīti atšķiras – ir tādi, kuros viegli piecelties, ir tādi, kuros gribas ilgāk pagulēt.

Lietas, vietas vai cilvēki, kas tevi iedvesmo?
Kas ir iedvesma? Iedvesma ir dzejniekam, kad viņam gribas dzejoļus rakstīt. Iedvesma rodas pēkšņi un, kas galvenais – darot. Iedvesma ir tiem, kas strādā.
Ja runājam par vietām, tad man laiku pa laikam, rodas vajadzība izbraukt kaut kur ārpus Rīgas centra. Es strādāju un dzīvoju centrā, līdz ar to ir periodi, kad var paiet nedēļas, kad neizeju ārpus dažu kvartāla rādiusa. Tad nu dažreiz sagribas sajust dabu. Tad es, piemēram, dodos uz Daugavgrīvu pastaigāt pa mežu. Tas uzlādē un palīdz justies labāk.

Tavs pēdējā laika atklājums?
Es nevarētu teikt, ka man pēdējā laikā ir kādi lieli atklājumi. Aizvien biežāk man šķiet, ka viss ir redzēts, viss ir bijis, nav nekā jauna šajā pasaulē. Pat, ja es neesmu kaut kur vēl bijis, es jau šķietami iepriekš zinu, kam tur būtu jābūt un kā tur apmēram izskatīsies. Lai gan ir lietas un vietas, ko es ļoti gribu redzēt, piemēram – Lielais kanjons ASV, bet es jau tagad zinu, ka man tas patiks, ko es jutīšu, ko redzēšu… Tas nebūs tā – Wow, kas to būtu domājis! Tāpēc man ir grūti kaut ko atklāt… Es nebūt negribu teikt, ka esmu visu redzējis un pieredzējis, te vairāk runa ir par emocijām, ka grūti ar kaut ko pārsteigt.

Bet ja man kaut kas jāiesaka, tad varu minēt Masako – japāņu pianiste. Pirms mēneša iegādājos viņas disku. Nupat, klausījos to trešo reizi un secināju, ka man tas ļoti patīk.

Pabeidz teikumu: Sievietes pasaule ir…
…atšķirīga no vīrieša pasaules. Bet katrā no mums jau ir gan vīrišķais, gan sievišķais aspekts, tikai katram citās proporcijās.
Par to jau vairs neviens nestrīdas – mēs esam atšķirīgi. Atšķiras ne tikai fiziskais veidols, bet arī iekšējā pasaule. To vajadzētu apzināties, pieņemt un nebrīnīties, ka viens vai otrs domā savādāk.

Bez kā nav iedomājama tava vasara? Varbūt ir kādi ieteikumi, ko darīt, redzēt, kur būt?
Manā ikdienā, tikai tāpēc, ka ir vasara nekas stipri nemainās. Jā, laika apstākļi protams, mainās, ir silti, reizēm pat karsti. Es noteikti neesmu no tiem, kam ļoti patīk karstums.

Kā varētu raksturot Latvijas vēlētāju? Kādi ir viņa paradumi?
Politiķi bieži domā, ka vēlētāji ir viegli manipulējama masa. Bet īstenībā tā nav. Kas tad ir vēlētāji? Tie ir cilvēki, un mēs taču esam ļoti dažādi. Atšķiras gan tas, kā pasauli redz vīrieši un sievietes, gan jaunie un vecie, gan dažādās valodās runājošie. Mums ir latviski runājošā un krieviski runājošā publika, kas turklāt katra dzīvo ļoti atšķirīgā informatīvajā laukā. Atšķiras raksturs, domāšanas veids un citas lietas. Visas šīs atšķirības ietekmē to, kā katrs pieņem lēmumu.

Viena iezīme, kas Latvijai raksturīga – mums ir grūti runāt par partiju elektorātu tādā izpratnē, ka partijām būtu daudz, stabili un lojāli atbalstītāji. Vēlēšanu pieredze rāda, ka partijām ir maz vai pavisam nav lojālu vēlētāju. Varbūt etniskajā līmenī atsevišķām partijām vēl ir atbalsts, bet arī tad politiķi šo atbalstu bieži vien pārvērtē.

Esdomāju, ka valsts ļoti cieš no šī etniskā dalījumā. Kāpēc? Jo daudz enerģijas aiziet, abām politiskajām grupām, apkarojot vienam otru. Un tā ir neproduktīvi izmantota enerģija, jo dienas beigās jau nekas no tā netiek iegūts. Šī enerģija varētu iet kādā produktīvākā gultnē.
Domāju, ka tam noteikti kaut kad ir jāmainās, jo tas nevar nemainīties. Ja tā nav, tad mēs vienkārši izjūkam kā valsts, kā nācija. Tā ir lieta, kas vienkārši nevar ilgstoši pastāvēt. Ļoti daudziem būtu jāmaina sava domāšana, skatījums uz pasauli. Tas, kas šeit varētu palīdzēt – vajag pamanīt, ka kopīgā mums ir daudz vairāk kā atšķirīgā. Jā, atsevišķi jautājumi, kur latviski un krieviski runājošajiem ir atšķirīgs skatījums: tas ir stāsts par vēsturi, par valodu, par attieksmi pret Krieviju. Bet, ja ņem visus pārējos jautājumus, kļūst redzams, ka būtisku atšķirību nav. Domāju, ka arī mūs šķeļošajos jautājumos, ja vien būtu vēlēšanās, tad itin viegli varētu atrast sapratni.

Kā pieņem lēmumu par ko balsot? Lielākā daļa ir atvērti pārdomāt, mainīt izvēles un uzskatus. Liela daļa lēmumu pieņem pēdējā brīdī. Tā gan nav, ka aiziet uz vēlēšanu iecirkni kā balta lapa, neliels saraksts galvā ir izveidots, bet tomēr, galīgo lēmumu pieņem pašā balsošanas brīdī.

Kā vēlētājam neapjukt un izdarīt savu izvēli?
Mans padoms būtu vairāk skatīties uz kandidātu līdzšinējiem darbiem, nekā klausīties viņu vārdos un lasīt programmas. Lai kāds medus neskanētu vārdos, lai cik saldas nebūtu programmas, man šķiet, desmitkārt vērtīgāks ir tas, ko tu zini par to cilvēku un ko tu zini par viņa līdzšinējo darbību. Vai šie cilvēki ir paveikuši ko tādu, kas ir bijis vērsts uz visu sabiedrību, vai visai sabiedrībai, vai vismaz kādai lielai tās daļai, ir bijis kāds labums? Vai tiešām šī cilvēka līdzšinējai darbībai ir bijis kāds rezultāts, kas ir redzams? Un, ja cilvēkam ir pārliecība, ka kandidāts ir krietns cilvēks, ka viņš līdz šim ir labi strādājis, tad ir jābalso par viņu.