Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

‘Tā ir iespēja baudīt’- par pārvērtību dienu saka Edīte

Pinterest LinkedIn Tumblr +

au tūlīt pēc pāris dienām dosim zaļo gaismu SievietesPasaules skaistākajai tradīcijai – akcijai „Uzplauksti pavasarim!”, kuras ietvaros mēģinām sievietes iedvesmot uz pozitīvām pārmaiņām. Īsi pirms šī pasākuma vēlējāmies iepriecināt un dāvināt pārvērtību un skaistuma dienu kādai no mūsu brīnišķīgajām sievietēm- rakstu autorēm, semināru vadītājām un lieliskiem palīgiem. Edīte Irbe savos vadītajos semināros māca sievietes pasniegt sevi, palīdz atrast „instrumentus”, ar ko dzīvē darboties tālāk, iedvesmo un pārliecina citas sievietes. Šoreiz gribējās uzmundrināt, iedvesmot un vienkārši iepriecināt pašu Edīti.

Kāpēc tu piekriti pārmaiņām? Kāpēc tev tieši šobrīd tas bija vajadzīgs?
Tāpēc, ka es tik bieži esmu klāt kādos skaistos notikumos citu cilvēku dzīvēs. Tā man liekas skaista dāvana – sniegt cilvēkam patīkamas emocijas, ka viņš nezina, kas ar viņu notiks, tā ir iespēja baudīt. Un, arī es visu laiku ko tādu gribēju. Gribēju arī ko mainīt sevī – frizūrā vai apģērbā un visā pārējā, bet visu laiku atradu kādus iemeslus, lai to nedarītu. Un, kad, SievietesPasaule man piedāvāja šo iespēju, nodomāju, ka ir īstais mirklis neatteikt.

Vai tu bieži vizuāli mainies?
Nē. Pārmaiņas parasti notiek tad, ja dzīvē kaut kas sagriežas kājām gaisā. Bet, tas parasti notiek nejauši, man nav kāds noteikts laiks vai datums, kad jāiet uz salonu un kaut kas sevī jāmaina.

Kādas ir bijušas tavas vizuālās pārmaiņas un kā tu esi nonākusi līdz esošajam tēlam? Vai tas ir tas, kā tu sevi šobrīd redzi un pie kā arī paliksi?
Man šķiet, ka man ir bijušas visas iespējamās matu krāsas, nu labi, zaļi nav bijuši. Vidusskolas laikā, man bija piesātināti, tumši zili mati, man ļoti patika. Tolaik es saderēju uz zemeņu kūku, ka es nokrāsošu zilus matus. Kūku es vēl joprojām neesmu saņēmusi, bet mati man patika, arī citi izteica komplimentus.
Tad, vienā brīdī es izdomāju, ka vēlos pamēģināt, kā ir būt blondīnei. Un, ceļā līdz blondajai krāsai, bija vēl citas nokrāsas un jāsaka, ka katra krāsa maina cilvēku. Piemēram, ar blondu matu krāsu nejutos tik atbildīga, tik nopietna.
Matu garumu gan īpaši nevaru īsināt… Tā kā es dejoju deju kolektīvā, tad, es zinu, ja aiziešu ar ‘zēngalviņu’ mani vienkārši „apēdīs dzīvu” (smejas). Bet, patiesībā, īsi mati mani nekad nav īsti uzrunājuši, jo man šķiet, ka tad no rītiem ir ilgs laiks jāpavada pie spoguļa, lai tos kā ieveidotu. Garus tu vari sasiet astē vai sabužināt un nav jāsatraucas.

Vai tu piekrīti tam, ka cilvēka vizuālās pārmaiņas saistītas ar emocionālo stāvokli? Tavuprāt biežāk maināmies modes un intereses pēc, vai tāpēc, ka tā liek emocijas un dzīves situācijas?
Iespējams, ka tām sievietēm, kas ļoti regulāri apmeklē salonus, to tiešām vairāk ietekmē vēlme sekot jaunākajām tendencēm un pamēģināt ko jaunu.
Man noteikti tas saistīts ar kādām emocijām, notikumiem dzīve. Blondīnes periods man bija tad, kad man tiešām gribējās iemācīties dzīvi tvert vieglāk. Atceros jau skolas laikā, kad gāju teātrī, man vienmēr deva nopietnas vai kādu ļauno tēlu lomas. Bet man likās, ka es taču arī varētu kādreiz būt maza, maiga būtne. Un, ar blondo matu krāsu, man tiešām izdevās nedaudz pamainīt savu noskaņojumu, dzīves uztveri.
Pāriet atpakaļ pie tumšajiem matiem mani mudināja kāds ļoti grūts un smags pavērsiens manā dzīvē… Man vajadzēja kardināli izmainīt sevi.
Es ticu tam, ka mati uzkrāj ļoti daudz enerģijas, un, kad tos nogriež, ir vieglāk. Ir sajūta, ka kāds rūpju gabals ir aizgājis prom.

Tu vadi seminārus par to kā sievietēm būt pārliecinātām, kā mācēt sevi pasniegt. Kā tu pati ar to tiec galā, kas tev liek būt pārliecinātai?
Es laikam daļēji esmu kurpnieks bez kurpēm. Katrā no mums ir kāda neliela nepārliecinātība, un man tas bieži izlien uz āru. Būtībā, man šķiet, ka pirmajā saskarsmē, es esmu kautrīga, pēc tam jau, protams, atveros. Tās lietas ko es mācu dāmām, nereti neiet roku rokā ar to, kā es pati izturos vai daru. Bet, es domāju, ka tas ir normāli, jo mēs visi esam tikai cilvēki. Ja visi psihologi būtu tik gudri un mācētu rīkoties pēc grāmatas, pasaule būtu daudz skaistāka.
Kad esmu kursos kā vadītāja, tad man ir pārliecība. Un, ja seminārā redzu smaidus un pēc tam dzirdu – paldies un, to, ka sievietes ir guvušas par sevi pārliecību, tad ir gandarījums un tas ir tas, kas dod lielāku pārliecību par sevi. Pārliecību dod apziņa, ka varu iedvesmot, vai „pagrūst” sievieti uz pareizā ceļa, lai viņa justos novērtēta, lai justos labi tāda, kāda viņa ir.

Man patīk redzēt, ka kāda dāma, kas sākumā kautrējās, sāk atvērties, komunicēt.
Būt pārliecinātam par sevi ir labi, bet vēl labāk ir – pieņemt to, ka tu esi tāda vienīgā un, ka tev ir kādi savi mīnusi, bet tā esi TU. Arī sliktās īpašības padara sievieti tādu, kāda tā ir. Tas nenozīmē, ka ar tām jābūt mierā, bet tu esi tāda, kāda esi. Es, savukārt, esmu cilvēks, kurš mirklī, kad tu teiksi – Kāpēc? , jautās – Kāpēc ne? Mēs dzīvojam vienreiz un, kāpēc neizmantot iespējas, ko dzīve piedāvā, protams, saprāta robežās.

Ko tu esi novērojusi semināros, kas ir tas, par ko mums – sievietēm, nepieciešama lielāka pārliecība?
Ļoti jūtama atšķirība starp sievietēm, kas ir mācījušās padomju laikā un jaunākām. Tām, kas skolā ir gājušas padomju laikā ir uzlikts lielāks rāmis, robežas. Tas it kā ir normāli…taču līdz robežai, kamēr cits neiekāpj tavā dvēselē.
Sievietes mūsdienās ir kļuvušas daudz pašpietiekamākas. Vienīgais, viņām pietrūkst kāds, kas to apliecina. Tiklīdz ir kāds, kas to pasaka, tad arī viņām pašām tā sāk likties.

Pastāsti par kāzu organizēšanu un rīkošanu. Ko šī pieredze tev kā personībai ir devusi?
Tas ir ļoti interesants process, jo tu satiec daudz un dažādus cilvēkus. Katru reizi ir pilnīgi citādāk un tu nekad nezini uz ko būt gatavam. Tāpēc es nesaprotu tos vadītājus, kam ir, piemēram, četras spēles un tās vienmēr izmanto. Man šķiet, ka tas ir neiespējami, jo katra publika ir citādāka.

Man ļoti patīk šī pieredze, kad iepazīsti cilvēkus, viņu uzskatus, citu skatījumu uz dzīvi. Tas katru reizi kaut ko iemāca arī man. Ir arī iespēja redzēt dažādus ģimeņu modeļus un novērtēt to, kas man ir.

Kas ir skaistais šajā procesā? Tu redzi laimīgus cilvēkus un laimīgi cilvēki vairo prieku visapkārt. Kad pēc pasākuma aizbraucu mājās, protams, ir pārgurums, bet tajā pašā laikā sejā ir smaids, jo tu esi tā kā pa acs kaktiņu ielūrējusi cita laimītē un viņi ir ļāvuši no tā kaut ko aizņemties. Tāpēc es esmu ļoti priecīga un pateicīga, ka mani izvēlas par kāzu vadītāju, ļauj būt kopā šajā laimīgajā mirklī.

Kāda bija tava kāzu diena un, vai tagad nevēlētos to savādāku?
Pirms kāzām pieņēmu lēmumu, ka paļaušos uz vedējiem. Es visu dienu nejaucos un ļāvos. Kāzu dienu atceros ar lielu prieku. Tas tāpēc, ka es biju otrā pusē, ka es varēju izbaudīt (tāpat kā šajās pārvērtībās), nedomāt par to, kas var noiet greizi, kas var būt labāk  vai sliktāk. Un, es biju pārsteigta par sevi, jo man likās, ka es domāšu līdzi, bet tā nebija. Tā bija skaista un piepildīta diena!

Šogad „Uzplauksti pavasarim” devīze ietver sapņu īstenošanu. Pastāsti, kā piepildīt savus sapņus? Vai tu esi sapņotāja?
Es esmu sapņotāja, man patīk sapņot un es cenšos sapņus piepildīt. Bieži man nepietiek iedvesmas, gribasspēka vai mērķtiecības to izdarīt, bet es cenšos. Ja mēs runājam par to, kā piepildīt sapņus, man liekas, ka katram, pirmkārt ir jāsaprot, vai viņš ir cīnītājs pats par sevi, vai viņam vajag palīgus, sabiedrotos. Es laikam esmu no tiem otrajiem, kuriem vajag komandu, tad ir vieglāk iet uz mērķiem.
Patiesībā jau viss pats no sevis sakārtojas kā vajag un, jo vairāk tu dari, jo vairāk viss notiek.

Vai tev ir kāds konkrēts sapnis, kas ir realizējies?
Es vienmēr esmu gribējusi vadīt pasākumus un šobrīd to daru.
Bet vispār, tas ir tāpat kā ar kāzām. Visa burvība ir mazos nieciņos, detaļās un it kā pat sīkumos. Un, man liekas, ka ar sapņiem ir tāpat – tādi mazi sapnīši, mazas lietiņas ir tas, kas padara dzīvi vēl skaistāku. Pēdējais tāds skaistais piedzīvojums bija brauciens slēpot, kopā ar ģimeni. Likās, ka varbūt šogad netiksim, bet prieks, ka viss izdevās. Laiku, ko tu pavadi ar ģimeni, nekas nevar atsvērt. Ģimene ir pamatu pamats, tas ir tas, kas dod iedvesmu, kas ir tava būtība.

Vai tev ir arī kāds nepiepildītais sapnis?
Mēs nesen ar draudzenēm runājām par to, ka, mēs tuvojamies 30 gadu slieksnim…un, kādreiz skolā likās, ka tas ir ļoti nopietni. Šobrīd tam esmu jau tikusi pāri, bet sākumā bija “kultūršoks” par to, ka tā nemaz nav. Nav tāda punkta, kad tu pēkšņi kļūsti nopietns. Kādreiz likās, ka tev šajā vecumā ir noteikti jau jāsasniedz kas liels. Mirklī, kad tu nonāc pie secinājuma, ka gaidas nav sakritušas ar īstenību(bet tas nenozīmē, ka īstenība ir slikta, īstenība ir superīga), apjausma ir dīvaina, ka tu esi gaidījis ko citu, bet tā nav.

Atgriežoties pie tavām šodienas pārmaiņām… vai tevi nekas nebaida?
Protams, ka es baidos. Bet tā vairāk ir mana iekšējā nepārliecinātība, kas grib izlauzties uz āru, kaut kādas domas, ka es varbūt zinu labāk. Braucot uz salonu, iezagās neliels šaubu velniņš, bet tas ir tikai tāpēc, ka tu pie kaut kā esi pieradis un pieradums ņem virsroku pār visu pārējo. Es to mācu arī savām dāmām – ir jāmāk uzdrošināties un nebaidīties. Jā, ne vienmēr to ir viegli izdarīt, bet šoreiz man gribas.

Ko tu novēlētu vai ieteiktu citām sievietēm?
Man gribas vienkārši teikt to, ko es parasti saku sievietēm savos semināros: „Biežāk paskaties spogulī un tā no visas sirds pasaki – es esmu forša”!

 

Pavasarīgo pārvērtību video skaties šeit>>

Dalīties.

1 komentārs

Atstāt Ziņu