intija Dutka Lapzemē ir jau krietnu laiku. Atbrauca šeit, lai studētu, vēlāk atgriezās Latvijā, bet tad, darba ietvaros, atkal atgriezās atpakaļ. Un tā viņa tur dzīvo joprojām. Tad nu mēģinājām uzzināt, par to, kāda tad ir dzīve Rovaniemi un, kas viņai visvairāk patīk šeit – Lapzemē.
Atbraucu, aizbraucu, atgriezos un paliku
Uz Rovaniemi pirmo reizi devos 2003.gada rudenī, studēt Starptautisko projektu vadību Rovaniemi Tehniskajā Universitātē. Programmu beidzot, strādāju praksi universitātes projektu vadības nodaļā, kuras laikā plānoju vairākus projekta pieteikumus dažādām ES programmām. Tad atgriezos Latvijā, lai strādātu Valsts Reģionālās Attīstības Aģentūrā – lieliska iespēja, lielisks kolektīvs, lieliski izaicinājumi. Un tad manis rakstītais projekts ieguva finansējumu un Lapzemes Universitāte sauca mani palīgā uz projekta koordinatora amatu. No sākuma līgums bija īslaicīgs, taču tā nu sagadījās, ka abi, ar tagadējo vīru, kā aizbraucām, tā arī palikām. Projektu koordinēju trīs gadus pa vidu, studējot Jyväskyläs universitātē maģistra programmā, Starptautiskā sadarbība un attīstības sadarbība.
Joprojām esam šeit, tikai tagad jau kuplākā skaitā, mums ir divi bērniņi (2 un 4 gadi). Vīrs strādā Rovaniemi Tehniskajā Universitātē. Es daudz dzīvoju ar bērniem, strādāju arī Tehniskajā Universitātē un plānoju projektu, pacientu drošības kultūras attīstībai. Esmu dūla un vadu dzemdību atbalsta grupu. Šeit ir mūsu ģimenes mājas.
Mācības kā atvaļinājums
Toreiz, kad atbraucu pirms deviņiem gadiem, mani pārsteidza tas, ka varu visu laiku veltīt mācībām un unikālai komunikācijai starptautisku studentu grupā. Un pat tad, kad studējām daudz,16 stundas dienā, tas likās kā atvaļinājums. Tad vēl neticēju, ka tas tā turpināsies vienmēr.
Ļoti priecājos par to, kā cilvēki jūsmo par dabu un iespējami daudz dotas dabā pavadīt brīvo laiku. Priecājos par to cik vecākiem ir daudz iespēju būt kopā ar bērniņiem, jo darbs beidzas jau 16.00 pēcpusdienā.
Pat sarunā var iegūt mieru un pārliecību par sevi
Dzīvojot tik dažādās vietās un krājot pieredzi ļoti dažādu kultūru vidē, esmu kļuvusi ļoti elastīga, pieņemoša un necenšos vairs kritizēt un salīdzināt. Jā, no sākuma visi iebraucēji ļoti salīdzina, īpaši, ja zina, ka kādreiz atgriezīsies Latvijā. Es cenšos novērtēt un pamanīt lietas, kas mani var pilnveidot un stiprināt. Piemēram, apbrīnot klusumu, un to, ka kaut vai sarunā var iegūt mieru un pārliecību par sevi. Šeit nav svarīgs statuss sabiedrībā un līdz ar to nav svarīgi vai ir kredīts bankā, vai ir dārgs auto un skaistas drebēs. Ir svarīgi, kā tu pats jūties. Šeit ļoti daudz runā par cilvēku labklājību un labsajūtu ikdienā, arī darba vietā.
250 km ceļā ir nieks
Rovaniemi ir tālu no Somijas galvaspilsētas. Taču cilvēki Somijā ir pieraduši pie lieliem attālumiem. Ja kāds atrod darbu, piemēram, dienvidsomijā, tad droši pārdod māju, iedzīvi un pārceļas. Bet tas nenozīmē, ka pavisam pārceļas prom no ģimenes. Nē, viņi padzīvo un, iespējams, pēc kāda laika atkal dodas tālāk vai atgriežas. 250 km doties pie draugiem nav nekāds tālais gabals un arī ceļi ir ļoti labi.
Fotografēšanās tradīcija
Šeit ir spēcīgas reliģiskās tradīcijas un baznīca organizē daudz atbalsta pasākumu ģimenēm, jauniešiem, pāriem un vecākiem ļaudīm.
Interesanta ir, piemēram, fotografēšanās tradīcija – ģimene bērniņu fotografē kristībās (2 mēnešu laikā pēc dzemdībām un tikai tad citiem dara zināmu vārdiņu, ko bieži izvēlas tikai ilgi pēc bērniņa dzimšanas). Tad ļoti svarīga ir fotogrāfija gadiņa vecumā, tad iesvētībās, skolas izlaidumā un tamlīdzīgi.
Ir pirmā maija tradīcija, kas ir arī studentu svētki ar bagātām tradīcijām universitātēs.
Universitātēs ir ļoti īpaša maģistrantu un doktorantu “kronēšanas” procedūra un svētki, kas notiek ik 4 gadus ar lauru vainagu pīšanu maģistrantiem un zobenu un cilindru procedūrām doktorantiem.
Latvieši Lapzemē
Lapzeme ir ļoti liela teritorija. Līdz otram Lapzemes galam ir kādi 800km. Dzīvojam Lapzemes “galvaspilsētā” Rovaniemi. Rovaniemi esam kādi 14 latvieši, ieskaitot ģimenes ar bērniem. Satiekamies, jo cits citu labi pazīstam un atbalstām.
Latvieši ir arī citur Lapzemē. Nupat ciemojāmies pie draugiem Kuusamo (es gan īsti neesmu pārliecināta, vai Kuusamo vēl skaitās Lapzemē).
Santa Klauss uz Ziemassvētki
Pie Santa Klausa esam bijuši daudz reizes un viņam ik gadu, pirms svētkiem rakstam vēstules. Šis ir pasakains stāsts par labo, ticību brīnumam un vēlmju piepildījumu. Visi ticam arī rūķiem, kas paveic to darbiņu, lai Santa Klausam izdotos piepildīt lielāku un mazāku bērniņu vēlēšanās.
Te ir skaisti, kad uzsnieg sniegs un sniegs turas kokos kā milzīgas kupenas. Apkārt staigā ziemeļbrieži, lēkā zaķi un vāveres. Ārā varam brīvi iziet slēpot, slidot vai braukt ar ragavām. Ir daudz iespēju arī pārējos gadalaikos.
Jau no novembra beigām, pilsētā jūtama Ziemassvētku noskaņa. Tad pilsētā atklāj Ziemassvētku sezonu. Taču Ziemassvētku laikā te ir ļoti daudz cilvēku. Ieteiktu atbraukt februārī, martā, kad joprojām ir Santa Klauss, taču tad ir saule, sniegs un bezgala iespēju darboties ārā, sākot no sniega golfa līdz ledus skulptūru apjūsmošanas.
Rūpes par savu ķermeni
Sievietes rūpējas par sevi, taču tas nav redzams krāšņā grimmā un augstpapēžu kurpēs. Tās ir rūpes par savu ķermeni, savu un ģimenes labklājību. Es ieteiktu, katru dienu padarīt ko tādu, kas tev liek justies labi, vai nu izlasot rakstu sievietes pasaulē, agrāk aizejot gulēt, vai, aizejot uz baseinu vai pastaigā pa mežu.
Vīrieši ir rāmi, nosvērti, stabili un uzticami. Viņi pavada daudz laika ar bērniem un gādā par ģimenes labklājību.
Uzticība līdzcilvēkiem, arī lēmumu pieņēmējiem
Šeit dzīvojot, man, protams, pietrūkst tuvo cilvēku – mammas, bērniņu vecvecāku un krustvecāku, krustbērniņu, draugu. Ir arī kādas lietas, ko no Latvijas, varētu atvest uz šejieni. Piemēram, dzemdību kultūra Latvijā ir daudz draudzīgāka mazulim un māmiņai.
Taču no šejienes varētu ļoti daudz ko paņemt bagāžā, līdzi uz Latviju. Sākot no ikdienas miera, uzticības vienam otram, ieskaitot uzticību līdzcilvēkiem un lēmumu pieņēmējiem arī valdībai, spēju uzdrošināties un uzsākt jaunas lietas, izglītības sistēmas idejas utt.
