atjana Stepanova Franciju pazīst ļoti labi. Viņa paspējusi izbaudīt un apskatīt vīna darītavas un lavandu laukus, kā arī studēt un saņemt labu darba piedāvājumu. Tieši darba dēļ Tatjana nu par savām mājām sauc Parīzi. Kāda tad ir viņas ikdiena un kā latviete savām acīm redz Franciju un Parīzi?
Atgriešanās Francijā uz palikšanu
2009. gadā Francija kļuva par manām mājām jau otro reizi. Pirmo reizi es iepazinu Franciju 2005. gadā, kad dzīvoju Normandijas galvaspilsētā Ruānā. Tas bija iespaidiem bagāts periods, kad apceļoju visu Franciju, sākot no Luāras ielejas pilīm, Bordo vīna darītavām un Bretaņas salām, beidzot ar Ēksanprovansas lavandu laukiem un Grassas smaržu ražotavām.
Trīs gadus vēlāk es atgriezos Francijā, lai studētu vienā no Parīzes grande école. Pēc studiju pabeigšanas saņēmu labu darba piedāvājumu no starptautiskas enerģijas konsultāciju kompānijas, kur vēl joprojām strādāju kā naftas produktu tirgu analītiķe.
Jāstrādā ar atdevi, bet dzīvot ir ērti
Profesionālajā ziņā Parīze ir pilsēta ar lielu konkurenci. Lai iegūtu panākumus, jābūt kompetentam savā jomā un jāstrādā ar lielu atdevi. Tajā pašā laikā Francijas darba likums garantē garu atvaļinājumu, kas manā gadījumā ir 6 nedēļas. Līdz ar to dzīvesstils ir samērā sabalansēts salīdzinājumā ar citām galvaspilsētām.
Parīzē ir laba sporta, kultūras un izglītības infrastruktūra, kas, manuprāt, ir daudz vieglāk pieejama nekā Latvijā. Te ir neskaitāmas iespējas veselīgi, interesanti un lietderīgi pavadīt brīvdienas. Mūžizglītības (life-long learning) koncepts šeit ir ieviests praksē.
Izteiktie cieņas apliecinājumi
Tagad jau esmu ‘iegājusi’ Parīzes dzīvē un ir lietas, kas sākumā pārsteidza, bet tagad šķiet normālas. Tā piemēram, ievērot etiķeti Francijā ir ļoti svarīgi. Ieejot jebkurā veikalā, ir noteikti jāpasaka Bonjour Madamme/Monsieur, kas ir svarīgs cieņas apliecinājums. Latvijā šāda sasveicināšanās būtu dīvaina – grūti iedomāties kādu ieejam veikalā un sakām ‘Labdien, kundze!’. Tāpat pastāv noteikta etiķete, kas jāievēro rakstot vēstules. Mani fascinē frāze, kuru ļoti bieži lieto vēstules nobeigumā: Je vous prie d’agréer, Madame, Monsieur, l’expression de mes salutations distinguées *, kas latviešu valodā tiek aizstāta ar mazāk pompozo ‘ar cieņu’ .
Sākumā mani pārsteidza arī franču nesagatavotība ziemai. Tagad es jau zinu, ja ārā snieg, sabiedriskais transports nefunkcionēs (ieskaitot metro un vilcienu). Frančiem vispār ir ļoti izteiktas attiecības ar gadalaikiem. Atvaļinājums visiem ir augustā. Augustā Parīze ir tukša, lielākā daļa veikalu, frizētavu un salonu nestrādā visu mēnesi. Septembris ir rentrée mēnesis, kad ne tikai skolnieki atgriežas skolas solā, bet arī Parīzieši ir atpakaļ uz pilsētas ielām.
*Burtiskā tulkojumā no franču val. ‘Kundze/kungs, es Jūs lūdzu pieņemt manus visdziļākās cieņas apliecinājumus’
Multikulturālā un birokrātiskā Francija
Franciju par savām mājām ir izvēlējušies cilvēki no visas pasaules. Aptuveni 11% no Francijas iedzīvotājiem ir imigranti. Šodienas realitāte ir tāda, ka kunafa ir konditoriju plauktos līdzās kruasāniem.
Grūti pieņemt un sadzīvot ar pārmērīgo birokrātiju. Pat vienkāršas lietas kā, piemēram, bankas konta atvēršana vai dzīvokļa izīrēšana Francijā var aizņemt neticami daudz laika un pūļu.
Francijā dzīve rit pēc noteikumiem. Māksla izprast šos noteikumus, var lielā mērā atvieglot sadzīvi. Franču domāšanas veids tiek veidots jau no agra vecuma. Skolā daudz laika tiek veltīts, lai apgūtu striktos gramatikas likumus un matemātiku, radošās domāšanas attīstīšanai atliek daudz mazāk laika. Universitātē, ir ļoti svarīgi ievērot metodoloģiskos norādījumus. Lielākā daļā gadījumu, tas, kuru universitāti tu pabeidz nosaka, kur tu strādā. Tā piemēram, 2007. gada pirmsvēlēšanu kampaņas laikā plaši tika apspriesta Nikolā Sarkozī izglītība. Sarkozī iegāja vēsturē, kā pirmais Francijas prezidents, kas nav studējis École Nationale d’Administration. Tā vien gribas pajautāt – un kas par to?
Draudzības izveidošana prasa laiku, bet tas ir tā vērts
Esmu bieži dzirdējusi cilvēkus sakām, ka franči ir augstprātīgi. Tik tiešām, franči no sākuma var likties nepieejami, taču tam ir savi iemesli. Vietējiem ir savs draugu loks – vecie skolas biedri, kursa biedri, bijušie kolēģi, ģimenes draugi, utt. Franči īpaši nepūlas atrast jaunus draugus, sevišķi jau ārzemniekus, kas ne tikai runā ar savādu akcentu, bet, kas zina, varbūt pēc gada būs prom uz savu valsti. Mums, iebraucējiem ir pavisam cita izejas pozīcija – mēs esam vieni jaunā valstī un cenšamies izveidot savu sociālo tīklu pēc iespējas ātrāk. Pēc manas pieredzes, izveidot draudzīgas attiecības ar vietējiem prasa daudz laika, taču tas nav iemesls atmest tam ar roku!
Atziņa, kas gūta dzīvojot Parīzē
Atmiņā nāk viena saruna ar kolēģi: mēs apspriedām Fransuā Olanda nodokļu politiku. Mana kolēģe toreiz aizstāvēja prezidenta pretrunīgo lēmumu paaugstināt progresīvo ienākuma nodokļa likmi līdz 75%. No šīs diskusijas spilgti atceros vienu kolēģes frāzi: ‘there are other values than money’. Domāju, ka šī varētu būt mana atziņa, pie kuras esmu nonākusi dzīvojot Francijā. Tik tiešām ir daudz vērtību, kuras ikdienā pienācīgi nenovērtējam, piemēram, brīvais laiks, ģimene, laba izglītība, sakārtota un droša apkārtējā vide, laba pārtika utt.
Starp Franciju un Latviju
Protams, šeit esot, man pietrūkst draugu un ģimenes. Pietrūkst pirts un pēršanās ar bērzu slotām, pietrūkst priežu meža smaržas, pietrūkst rupjmaizes, un biezpiena sieriņu, un tā šo sarakstu var turpināt…
Tomēr šobrīd neplānoju atgriezties Latvijā, taču nevaru izslēgt iespēju, ka vēlāk viss var mainīties.
