Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

‘Nekad neesmu sev ļāvusi slinkot’. Atmiņas par Kaucmindi

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Pie grāmatas „Pusdienas katrai dienai” autores Ainas Kļaviņas un viņas dēla Sandra ciemojos īsi pirms viņas deviņdesmitās jubilejas. Našķojoties ar Ainas kundzes gatavotajām gardajām uzkodām, malkojot kafiju un runājot par studiju laiku Kaucmindes Mājturības institūtā, grāmatu, uzturu un dzīvē pieredzēto, laiks paskrien nemanot. Ik pa laikam mūs sarunai ar kādu komentāru pievienojas arī Sandris.

Lai arī Aina Kļaviņas kundzes gadu skaits ir ievērojams, nevaru beigt apbrīnot ar kādu degsmi viņa iepazīst un pieņem visu jauno. Ainas tēvs bijis skolotājs Rundāles pusē un to viņa, visticamāk, mantojusi no tēva. Turklāt mīlestība pret pašmāju produktiem mantota no mātes, kas diendienā galdā likusi maltītes, kas gatavotas no pašu saimniecībā izaudzētiem un saražotiem produktiem.

 

Kaucmindes Mājturības institūta beidzēju slavu var saukt par leģendāru. Par kaucmindietēm parasti tiek runāts ar godbijību. Kā tas ir būt vienai no kaucmindietēm?
Es sevi saucu par muzeja eksponātu. Pirmkārt jau tāpēc, ka esmu beigusi mācību iestādi – Kaucmindes Mājturības institūtu, kuras sen jau vairs nav. Otrkārt – nāku no paaudzes, no kuras gandrīz vairs nav palicis neviena, kas izglītojušies šajā jomā. Mums bija ļoti vispusīga izglītība. Mācību programmā bija iekļautas ļoti daudz lietas, kas bija saistītas ar mājas un sadzīves kultūru, tā teikt no visa pa druskai, jo tajā laikā šajās jomās vēl nebija nekādi milzīgie atklājumi. Te gan jāpiemin, ka uztura mācību mums pasniedza profesors Kirhenšteins, kurš jau tajā laikā ļoti lielu vērību pievērsa tam, lai mēs zinātu visus vitamīnus un kādos pārtikas produktos tie ir sastopami. Tā tajā laikā bija diezgan moderna pieeja, ņemot vērā, ka daudzi no vitamīniem vēl nemaz nebija atklāti.

Tātad Jums bija arī ar medicīnu saistītu priekšmeti?
Jā, tie gan vairāk bija saistīti ar ikdienas higiēnu, diētisku uzturu, protams, arī ar bērnu kopšanu un audzināšanu. Manuprāt, ļoti laba bija tieši šī priekšmetu daudzveidība.

Kā radās Kaucmindes Mājturības institūts?
Sākotnēji tika izveidots Kaucmindes Mājturības seminārs, kas bija kā kursi. To programma tika aizgūta no lielajām sieviešu skolām Krievijā. Kaucmindes Mājturības institūts bija jau nopietnāka un plašāka zināšanu bāze, kuru meitas apguva trīs gadus. Vēlāk radās Latvijas Mājturības institūts. Es esmu pabeigusi institūtu, un mūsu kurss bija pēdējais, kurš pabeidza šo mācību iestādi. Ja jāatceras tos laikus, varu teikt, ka mums gāja ļoti labi un bija interesanti. Vienīgais, kas mums iztrūka, bija vasaras prakse Kaucmindes muižā, jo tā kā tas bija kara laiks, un Kaucmindes muižā bija apmetušies karavīri, mums tur nebija vietas un mēs visus trīs gadu pavadījām Rīgā.

Kāda parasti bija prakse?
Mūsu laikā, ņemot vērā situāciju valstī, prakse bija diezgan sarukusi, bet tad, kad viss bija kārtībā, tieši Kaucmindē tika darināts tautastērps, ko kaucmindietes vilka mugurā savā izlaiduma dienā. Tur bija iekārtotas plašas aušanas telpas. Mums gan šis telpas izmantot nesanāca, jo bija karš, un mēs vispār varējām priecāties, ka skolu pabeidzām un dabūjām beigšanas diplomus. Mums pat nebija tāda īsta izlaiduma.

Vai Kaucmindes Mājturības institūtā varēja iestāties ikviena, kura vēlējās? Vai arī studentes bija lielākoties saimniekmeitas? Vai bija kādi iestājpārbaudījumi?
Cik atceros, nekādu lielu eksāmenu nebija. Vismaz man tādu nebija, jo man paveicās, ka nācu no tajā laikā vienīgās meiteņu vidusskolas. Bija dažādas angļu, franču un vācu vidusskolas, bet mūsu bija vienīgā meiteņu. Tajā laikā medicīnas vidusskolā arī mācījās tikai meitenes, bet tā tomēr nebija meiteņu skola. Mūsu skola bija pirmā un vienīgā lauksaimniecības vidusskola, kurā pastiprināta uzmanība tika pievērsta tieši sieviešu priekšmetiem, mājas iekārtošanai, mājas saimniecības vadīšanai, apguvām arī dažādas interjera lietas. Tad samērā liels jaunums bija virtuves labiekārtošana, ko mēs arī apguvām. Es, kā visas šīs vidusskolas beidzējas, Kaucmindes Mājturības institūtā tiku uzņemta bez iestājpārbaudījumiem.

Kādi tad bija pasniedzēji Kaucmindē?
S
kolotāji lielākoties bija apguvuši agronomiju. Viena daļa bija beiguši agronomijas institūtus Krievijā vai kur citur. Dažas pasniedzējas bija specializējušas agronomijas jomā, bet galu galā pievērsušās tieši mājturībai. Vēlāk mācību spēku sastāvā iekļāvās arī Kaucmindes Mājturības semināra beidzējas. Krāsu mācību mums pasniedz mākslinieks Bīne, bet filozofiju Jūlijs Aleksandrs Students. (J.A. Students „Vispārīgā paidagoģija”, 1933.)

Vai par mācībām institūtā bija jāmaksā?
Maksa bija ļoti neliela. Tām meitām, kas studēja pirms mums ļoti daudz naudas bija jāiegulda tieši mācību materiālu iegādē, tādēļ teica, ka Kaucmindes Mājturības institūtā var mācīties tikai bagātu vecāku meitas. Tā tas arī bija, bet tad, kad es iestājos institūtā, tas vairs nebija aktuāli, lai gan mūsu vidū bija arī pāris saimniekmeitas. Tajā laikā tas vairs nebija aktuāli, jo tā kā tie bija vācu laiki, viss lielākoties bija vērsts taupību, līdz ar to mums nebija lieli izdevumi. Ekonomija tika ievērota visās jomās, arī kulinārijā. Nebija ārkārtīgi greznu un ēdieniem bagātu galdu klāšana. Viss tika taupīts un normēts, bija noteikti paraugi. Galdam gan bija jābūt skaisti klātam. Tādēļ arī saka, ka tieši vācu laikā Kaucmindes pasniedzējas esot bijušas tādas, kas ļoti lielu uzmanību pievērsušas estētikai. Es esmu lasījusi žurnālos, ka agrāk kaucmindietēm mācīts, piemēram, nokaut vistu vai pat lielāku zvēru, mūsu laikā tā nebija. Tomēr visticamāk tas izpalika, jo mums nebija šīs lauksaimniecības prakses Kaucmindē. Jo tieši tur visas kaucmindiešu apgūtās zināšanas tika nostiprinātas ar praktiskajiem darbiem laukā, dārzā vai virtuvē. Bija jākrāso dzijas, jāvāc dažādi augi dzijas krāsošanai. Tas viss bija ļoti labi jāpārzina. Mums gan tas viss bija daudz mazāk, jo lai mums kaut nedaudz būtu prakses, mūs nosūtīja uz dažādām lauksaimniecības vidusskolām, kur tad mēs šo praksi noteiktu laiku strādājām prakses skolotāja vadībā. Mēs varējām izvēlēties, kur strādāt savu praksi. Es izvēlējos Vestienas lauksaimniecības vidusskolu, kur neviena meitene negribēja strādāt, jo uz turieni kara laikā negāja vilciens. Tā kā netālu atradās manas tēva mājas, es tur varēju diezgan viegli nokļūt. Prakse Kaucmindē parasti notika ik vasaru visus trīs gadus, bet kā jau es teicu, mums tas viss norisinājās mazliet pēc citas programmas.

Mūsu mācību ēka atradās blakus tagadējai viesnīcai „Latvijai”. Telpas nebija ideālas, jo nebija ļoti lielas auditorijas, bijām diezgan saspiesti. Lielākas auditorijas bija tieši rokdarbiem, jo aušanas nodarbībām, piemēram, bija nepieciešams lielāks plašums.

Dzīvojām visas Rīgā, kur nu kura, cita pie radiem, cita īrēja dzīvokli, cita bija dzimusi rīdziniece.

Ar ko kaucmindietes varēja nodarboties pēc institūta beigšanas?
Mūsu skolas beidzējām bija laba slava, un bija meitas, kas pēc skolas beigšanas strādāja rajonos par mājturības instruktorēm speciālos lauksaimniecības lietām izveidotos centros. Es precīzu nosaukumu vairs neatceros, bet tas varētu būt kas līdzīgs mūsdienu lauksaimniecības konsultantu birojiem. Institūta absolventes galvenokārt tika gatavotas darbam trīs nozarēs. Viņas varēja kļūt pasniedzēju skolā, bez mājturības lietām mēs apguvām arī vispārīgo pedagoģiju. Otrs virziens bija šie lauksaimniecības konsultāciju biroji, kuros institūta beidzējas atbildēja par ar mājturību saistītajiem jautājumiem. Vēl varēja strādāt par kafejnīcu un restorānu vadītājām. Tomēr šīs, protams, nebija vienīgās jomas, kurās kaucmindietes varēja darboties, jo izglītība tiešām bija ļoti daudzpusīga, līdz ar to bija iespējams izvēlēties sev tīkamu profesiju. Tagad, piemēram, vienu laiku bija tā, ka pārtikas tehnologi tiek izglītoti tikai sabiedriskā uztura jomā, bet mūsu institūta beidzēji, piemēram, varēja divgadīgā lauksaimniecības skolā mācīt arī matemātiku, tāpat mums bija zināšanas par lopkopību un piensaimniecību.

Kādas bija Kaucmindes Mājturības institūta studentes?
Es teikšu, ka ļoti draudzīgas. Es savā dzīvē neatceros draudzīgāku kolektīvu par to, kas bija mums institūta laikā. Tas gan vairāk tieši mūsu kursa robežās. Kursā pavisam bijām 25 meitas. Mēs nebijām sadraudzējušās ar citu kursu studentēm. Zinu gan, ka parasti prakses laikā Kaucmindē meitas sadraudzējās vairāk, bet tā mēs nebijām īpaši saistītas, jo mums pat mācības notika atsevišķos stāvos. Man reizēm prasa, vai nepazīstu vienu vai otru kundzi, kad saku, ka nepazīstu, tad seko izbrīns, jo viņa taču esot kaucmindiete.

Vai Jūs ar savām kursabiedrenēm kontaktus uzturējāt arī pēc institūta beigšanas?
Jāsaka, ka mēs visas izšķīdām kur nu kurā. Laiki bija tādi. Dažas emigrēja, vienu daļu izsūtīja. Bet viena laba draudzene man no institūta laikiem ir palikusi – mana kursabiedrene Mirdza. Vēlāk es sadraudzējos ar pulkveža Oskara Kalpaka tuvu radinieci, kura mācījās institūtā vienu kursu augstāk. Skolas laikā es viņu zināju pēc izskata un no sporta nodarbībām, kas institūtā visiem kursiem notika kopā, bet tuvāk mēs iepazināmies vēlāk, kad viņa pēc neatkarības atgūšanas atgriezās Rīgā no Kalifornijas un ķērās pie sava onkuļa piemiņas atdzīvināšanas. Tad arī mums izveidojās tuvāka draudzība. Vēl ar dažām kaucmindietēm mani kopā ir savedusi profesionālā darbība, ar trim kaucmindietēm kopā esam strādājušas lietišķās mākslas skolā. Tad vēl esam tikušās vienā neoficiālā kaucmindiešu salidojumā.

Vai tas bija vienīgais institūts, kur varēja izglītoties meitenes?
Tā gan tas nebija. Varēja mācīties gan medicīnas, gan filoloģijas, gan bioloģijas, gan citās fakultātēs, bet kara dēļ tās visas bija slēgtas. Es gribēju studēt filoloģiju. Fakultāte bija, bet uzņemšanas nebija. Līdzīgi tas bija arī citās fakultātēs. Kā jau tecu, Kaucmindes Mājturības institūtā mūsu meiteņu vidusskolas beidzējām iestājeksāmenu nebija, tādēļ arī izvēle krita par labu institūtam. Tajā laikā svarīgāk bija vispār kaut ko darīt un apgūt. To, vai citām meitenēm bija iestājpārbaudījumi un kādi tie bija teikt nemācēšu.

Padomju laikā mūsu diplomus neatzina, jo uzskatīja, ka šī izglītība ir buržuāzijas palieka, un jaunajā valstī tai nav vietas, bet tās, kas bija beigušas Kaucmindes Mājturības institūtu, varēja iestāties kādā Lauksaimniecības akadēmijas fakultātē. Mēs tie saucamie kaucmindieši ieskaitījāmies Pārtikas tehnologos un turpinājām studijas šajā jomā. Toreiz Jelgava bija izdemolēta, tādēļ mācības notika Rīgā.

Savā laikā kaucmindietes darba tirgu bija kas līdzīgs sava laika zīmolam. Kā Jums liekas, vai kaucmindietes vārdam līdzīgs skanējums arī mūsdienās?
Ar interesi noskatos, ka tagad cilvēki uztura jomā no jauna mācās pieticību, dzīvot veselīgi. Tagad – mūsdienās kaucmindietēm būtu laba dzīve, jo tā jau ir valsts lieta – veselība. Institūtā tika iedotas zināšanas par to, kas jālieto uzturā, lai saglabātu vai uzlabotu veselību. Toreiz tām meitām, kas strādāja lauksaimniecības konsultāciju punktos bija jāizcīna diezgan daudz cīņu, jo gan sabalansēts uzturs, gan lietas, kas atviegloja saimnieču ikdienu, piemēram, ūdenssūknis, veļas mašīna bija kas jauns un nepierasts. Lielākā daļa saimniecību nebija gatavas šādiem jauninājumiem, pie tam tas arī maksāja diezgan lielu naudu.

Lai arī sens romiešu teiciens vēsta, ka mēs ēdam, lai dzīvotu, nevis dzīvojam, lai ēstu, ēdiens un tā baudīšana ir būtiska cilvēka dzīves sastāvdaļa. Visos laikos ir bijuši pavāri, kas centušies atrast ideālo ēdiena recepti. Mūsdienu pavāri ar neko neatšķiras. Ko Jūs domājat par jauno pavāru paaudzi, kas cenšas vaigu sviedros, lai palutinātu un iedvesmotu ēdienu gatavošanai lielus un mazus?
Tagad es varu apskaust visus, kas var apmeklēt dažādas ēstuves, jo cik es jūtu, Rīgā iespējams nobaudīt dažādu tautu virtuves. Institūtā mēs tikai nedaudz iepazināmies ar dažādu tautu nacionālo virtuvju galvenajām līnijām. Pirms gadiem 20, kad es strādāju akadēmijā, arī man nācās meklēt informāciju dažādos katalogos un žurnālos, lai es varētu mācīt meitenes. Tomēr tādu iespēju kā tagad, gatavot dažādu tautu nacionālos ēdienus, vēl nebija. Nebija pieejama tādu augļu un dārzeņu bagātība. Kaut gan atceros, ka jau tolaik veikalos parādījās iepriekš neredzētas lietas. Es toreiz uz katru nodarbību nesu kādu jaunu augli vai dārzeni, un devu meitenēm nogaršot. Šo jaunā iepazīšanu turpinu vēl arvien, jo tagad mans dēls ir tas, kas man atnes nogaršot ko jaunu, līdz šim nezināmu. Tagad arī pavāriem ir lielāka iespēja. Ar interesi skatos raidījumu „Kulta ēdieni”. Redzēt dažādas valstis un iepazīties ar to nacionālo virtuvi – tas ir kaut kas vienreizējs, par ko es savā laikā varēju tikai sapņot. Labi, ka cilvēkiem tagad ir tādas iespējas.

„Pusdienas katrai dienai”, lai arī populārākā no Jūsu grāmatām (Ainas Kļaviņas grāmata „Pusdienas katrai dienai” vairākkārt izdota Krievijā un Ukrainā, savukārt grāmata”444 kartupeļu ēdieni” izdota vācu un poļu valodā), nav vienīgais darbs, ko Jūs esat sarakstījusi. Jūs abi ar dēlu Sandri esat sarakstījušu grāmatu „Atmiņu skices. Mirdza Ķempe”, kas ir pavisam cita veida darbs. Tās ir Jūsu un Jūsu dēla atmiņas par cienījamo rakstnieci. Kā jūs iepazināties ar rakstnieci?
Mēs iepazināmies Jūrmalā. Mēs ar dēlu dzīvojām Jūrmalas vasarnīcā, arī ziemā. Visos veselības jautājumos vienmēr vērsāmies pie manas draudzenes, kas bija daktere un draudzējās ar Mirdzu Ķempi. Šī draudzene mūs arī saveda kopā un mēs sadraudzējāmies

Man ļoti imponēja laiks, kad Ziedonis bija jauns dzejnieks, literāts. Es tolaik draudzējos ar Mirdzu Ķempi. Viņa arī man ieteica nodarboties ar rakstniecību. Toreiz mans veikums bija dažas bērnu grāmatiņas, piemēram, Jaunā pavāra ABC. Tomēr es izvairījos, ko tad es te dzejā rakstīšu, ja raksta Ziedonis. Ja viņš raksta tik svaigi… Toreiz jau students būdams. Mirdza bija viņa konsultante, oficiāli piešķirta no rakstniecības savienības. Ziedonis viņai rakstīja vēstules un sūtīja dzejoļus. Mirdzai Ķempei viņš drusku nepatika, jo Ziedonis bija nedaudz lecīgs. Tāds viņš vienmēr bijis. Toreiz es viņai teicu: „Nē, Mirdza, viņš būs labākais dzejnieks, kāds mums latviešiem ir bijis.” Un man izrādījās taisnība.

Vēlāk ar Sandri savas atmiņas par rakstnieci apkopojām grāmatā „Atmiņu skices. Mirdza Ķempe”. 

Sandris bilst: „Mamm, tu taču arī raksti dzejoļus.” Ainas kundze met ar roku, ka tā vien esot tāda niekošanās. Manās rokās nonāks mapīte ar Ainas kundzes dzejoļiem. Izsaku savu viedokli, ka deviņdesmitgadniece velti „slēpj sveci zem pūra”.. Uz ko Sandris bilst, ka aiznesis mamma dzejoļa krājumu uz izdevniecību, un ka visticamāk, ka dzejoļi tiks izdoti.

Jūs esat sasniegusi ļoti cienījamu vecumu. Kāda ir Jūsu ilgā mūža recepte?
Es domāju, ka tas varētu būt mans savā ziņā disciplinētais dzīves veids. Es nekad neesmu ļāvusi sev vaļoties un slinkot. Otrs varētu būt patika kustēties. Vienmēr, kamēr varēju, esmu kustējusies un darbojusies. Jaunība radinieki smējās, ka es nemaz neprotu mierīgi paiet, vienmēr skriešus un ar skubu.

Vai dēlam viegli turēt līdzi tik darbīgai mammai?
Dēls man ir pavisam citāds. Viņam patīk miers. (Sandris bilst: Jo lēnāk, jo labāk!) Šī atšķirīgā dzīves uztvere mūsu attiecībās reizēm ienes diskomfortu.

Vai dēls arī aizraujas ar ēdienu gatavošanu?
Sandris atzīstas, ka savā mūžā ir pagatavojis trīs ēdienus.

Viņam vienkārši nav bijusi nepieciešamība gatavot ēst.

Ko Jūs novēlētu portāla sievietespasaule.lv lasītājām?
Mēģināt visā saskatīt labo, veicināt to. Nepastāvēt uz kaut kādām savām iedomām, pašu izdomātiem principiem, bet gan, kad nepieciešams, būt pielaidīgākām un harmoniskākām, spēt pieņemt arī otra viedokli. Būt harmoniskākām, saprotošākām, gaišākām un smaidīgākām.

Daži Ainas Kļaviņas ieteikumi:
Nelūgtu viesi jāuzņem un jāsagaida ar tikpat lielu godu kā lūgtu. Īsta namamāte ikvienam viesim liks sajusties īpašam. Tīri un skaisti trauki, garšīga tēja vai kafija, ir minimums, kam jābūt ikvienas labas saimnieces mājā.
Rīkojot viesības, parūpējieties, lai viesi savā starpā vairāk vai mazāk būtu pazīstami, jo, nepazīstot nevienu no ielūgtās sabiedrības, viņš jutīsies neomulīgi. Laba namamāte rūpēsies par to, lai neviens viņas rīkotajās viesībās nejustos neveikli.
Uzņemot viesus, neizvēlieties pasniegt tādus ēdienus, par kuriem nezināt, vai viesiem šādi ēdieni vai ēdienu pagatavošanas ir zināmi un pieņemami.
Viesībās izvairieties runāt ar viesiem par viņiem nepazīstamām lietām un tēmām.
Uzņemot viesus un tiekoties ar cilvēkiem, lielu uzmanību pievērsiet savam ārējam izskatam un frizūrai, lai nejustos neveikli un neliktu neveikli justies citiem.
Lai vienmēr justos ērti savās kurpītēs, pērkot apavus, izvēlieties pusizmēru vai izmēru lielākus.
Klājot viesību galdu, nevajag īpaši aizrauties ar galda un ēdiena dekorēšanu, jo tiem pašiem ir atbilstoša konsistence, krāsa un lieliska garša.
Radoša saimniece no ēdamlietām neko ārā nemetīs, bet visam atradīs pielietojumu.

Dalīties.

Atstāt Ziņu