Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Neaizmirstamā Merilina Monro

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Nebrīnieties, ja par Merilinu Monro šogad dzirdēsiet un lasīsiet vairāk kā citus gadus. Tikko uz kinoekrāniem parādījusies filma par viņu – 7 dienas un naktis kopā ar Merilinu Monro, un izskanējušas ziņas, ka top vēl pāris kino gabali. Un lai gan šogad 5.augustā apritēs 50 gadu kopš Merilinas Monro nāves, lielā interese par viņu pierāda – Merilina ir neaizmirstama un viņas radītais tēls joprojām ir viens no spēcīgākajiem sievišķības un seksualitātes simboliem.

1926. gada 1. jūnijā tika dots vārds Normai Džīnai Mortensonei, un neviens vēl nenojauta, ka ir dzimusi leģenda, kuras šarma un burvības noslēpumu vēlēsies uzminēt neskaitāmas pasaules sievietes, un kuras dabiskā un nepiespiestā sievišķība valdzinās ne vienu vien vīrieti.

Merilinas fenomens īsā laika sprīdī pāršalca visu pasauli. Bija dzimis tēls, kuru no pašiem pirmsākumiem bija radījusi pati Merilina un turpināja to spodrināt visas savas dzīves laikā. Taču tikai retais zināja, ka aiz aktrises spožuma un žilbinošā smaida, slēpās trausla un vientuļa būtne, kas ilgojās pēc mīlestības un ģimenes. Pēc tā, kas viņas īsās dzīves garumā, nekad tā pa īstam netika dots.

Bērnība, kas ietekmēja visu Merilinas turpmāko dzīvi
Merilinas bērnība pagāja pārceļoties no vienas audžuģimenes pie otras, tajā skaitā, pavadot divus gadus bāreņu namā, jo viņas māte Gledisa, sava nestabilā psihiskā stāvokļa dēļ, nebija spējīga par savu meitu pienācīgi rūpēties. Šī iemesla dēļ, Merilina baidījās no iedzimtas noslieces uz vājprātu. Lai arī tas viņai nedraudēja, viņa tomēr atradās „uz robežas”, balansējot starp psihozi un neirozi.

Vairāki Merilinas biogrāfijas pētnieki, kas kontaktējušies ar psihiatriem, raksta, ka viņas sarežģītā bērnība varētu būt viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tika piedzīvotas dramatiskas garastāvokļa svārstības un kāpēc viņai piemita tendence fantazēt un fantazēto uztvert kā realitātē notikušu.

Fantāziju pasaule bija viņai ļoti tuva. Viņa dievināja grāmatas. Visas dzīves laikā Merilina bija savākusi ap 400 grāmatas par visdažādākajām tēmām, sākot ar psiholoģiju, astroloģiju, politiku un beidzot ar dārzkopību. Kad viņa vēlējas noslēgties no reālās pasaules, viņa iegrima grāmatās.

Merilinai jau tikko piedzimušai, tika liegta tēva mīlestība. Viņas māte Gledisa Monro, tā arī nekad neatklāja, kas ir viņas īstais tēvs. Tāpēc Merilinai vajadzēja vien iztikt ar iedomātu tēvu. Reiz viņa pie sienas redzēja kāda vīrieša fotogrāfiju un Gledisa teica: „Tas ir tavs tēvs.” Lai arī viņa nezināja tēva vārdu, viņa vismaz varēja to savās fantāzijās iztēloties.

Sasteigtā laulība
Būdama vēl pusaudze, 1942. gadā, viņa tika vistiešākajā veidā „savesta kopā” ar Džimu Dohertiju. „Vainīgā” bija Gledisas draudzene Greisa Makija, pie kuras dzīvoja Norma Džīna. Viņa ar jauno vīru plānoja pārcelties uz Austrumkrastu un nebija plānojusi meiteni ņemt līdzi. Tāpēc nolēma jauno dāmu savest kopā ar pievilcīgo un gudro jaunekli, kas tajā laikā bija aizrāvies ar darbu apbedīšanas firmā, bet pēc tam sāka strādāt par atslēdznieku aviācijas rūpnīcā.

Džims Normu Džīnu jau mazliet pazina, jo atcerējās, kā agrāk abi bija ballēs dejojuši, un bija pārsteigts, kad Gledisa izteica priekšlikumu abiem apprecēties. Bet sapratis, ka atteikuma gadījumā meitene nonāks atpakaļ bāreņu namā, viņš nolēma rīkoties un apņēma Normu Džīnu par sievu. Pirmie divi laulības gadi bija salīdzinoši mierīgi. Džims daudz laika pavadīja tirdzniecības flotē atklātā jūrā, savukārt Norma Džīna viņam rakstīja mīlestības vēstules.

Norma Džīna ir pamanīta
Viss mainījās, kad radiorūpnīcā, kurā viņa katru dienu pavadīja desmit stundas, ieradās karavīrs Deivids Konovers, lai nofotogrāfētu, kā sievietes strādā frontei. Vēlāk viņš stāstīja, ka uzreiz ir pamanījis Normu Džīnu, kura darba kombinezonā, kas izcēlis viņas sievišķīgās formas, izskatījusies vienreizēji labi. Nākamajās nedēļās viņa tika uzaicināta fotografēties – tika uzņemtas neskaitāmas bildes bikini un vairāki attēli pat nokļuva „Blue Book” modeļu aģentūrā. Tā gluži īsā laikā Norma Džīna kļuva par meiteni no žurnāla vāka.

Viņas profesionālā karjera kā modelei sāka attīstīties arvien straujāk, bet privātajā dzīvē iestājās vēsums. Divi gadi bija tā robeža, ar ko Normai Džīnai pietika, lai viņa Džimu sāktu krāpt. ‘”(..) tas notika vienīgi tāpēc, ka jutos tik šausmīgi vientuļa, man vajadzēja saieties ar cilvēkiem, tā nu es šad un tad piekāpos, jo negribēju palikt viena.”

Pēc četriem laulībā pavadītiem gadiem, viņi izšķīrās.

Merilina Monro ir dzimusi
Kad vienā no pēdējām reizēm, kad abi tikās, Džims bija atbraucis pie Normas Džīnas, lai nodotu šķiršanās dokumentus, viņa aiz prieka staroja. Bija noticis kas vēsturisks, ar ko šī jaunā sieviete vēlāk paliks visas pasaules atmiņā. Viņa bija noslēgusi līgumu uz gadu ar kinostudiju Twentieth Century – Fox un viņai tika dots jauns vārds. Šis vārds bija Merilina Monro.

Turpmākajos gados viņas profesionālā dzīve piedzīvoja gan kāpumus, gan kritumus. Nofilmējusies mazā lomiņā filmā „Nū, ātrāk! Aidā, ātrāk!” (‘’Scudda Hoo! Scudda Hay!’’), Fox pēc gada viņu atlaida, bet viņa neatlaidīgi turpināja apmeklēt teātra skolu, tajā pašā laikā turpinot modeles darbu, fotografējoties dažādiem žurnāliem un kalendāriem. Šajā laikā viņa savus brūnos matus nokrāsoja blondus, un tas raisīja vēl lielāku interesi par viņu kā sievieti un modeli.

Teiciens „Labs nāk ar gaidīšanu”, un Merilinas gadījumā, – „labs nāk ar darbu un milzu aizrautību”, – atmaksājās, jo viņu pieņēma darbā kinostudija Columbia Pictures. Studijas vadītāji redzēja, ka Merilinai nav nekāds sevišķais talants, bet nez kāpēc tomēr bija gatavi viņā ieguldīt lielu naudu un milzīgu darbu. „Es zināju, kāda viduvējība esmu. Es patiesi apjautu, ka man trūkst talanta, šķita, ka mana iekšējā būtība ir tērpusies lētās drānās. Bet, ak, Dievs, kā gribēju mācīties! Mainīties, pilnveidoties! Neko citu nevēlējos. Ne iegūt vīriešus, ne naudu, ne mīlestību, tikai prasmi tēlot.”

Freds Kārgers. Pirmā īstā mīlestība
Lai gan Merilina apgalvoja, ka mīlestība viņai nebija vajadzīga, liktenis tomēr domāja savādāk un iepazīstināja viņu ar cilvēku, kas viņas turpmākajā dzīvē atstāja neizdzēšamas pēdas. Vienmēr īsos aprakstos tiek pieminētas tikai trīs Merilinas laulības, taču nekad netiek pieminēts vīrietis, kuru viņa tik ļoti mīlēja un, kurš tik nežēlīgi salauza viņas sirdi. Tas bija Freds Kārgers.

Viņš bija mūzikas režisors kinostudijā Columbia Pictures. Merilina pie viņa apguva dziedāšanas prasmi, jo filmas „Dāmas no kordebaleta” režisors uzskatīja, ka viņas balss ir griezīga un neizkopta. Viņa daudz laika pavadīja ciemojoties pie Freda ģimenes un dziedāja. Te Merilina sajutās piederīga, pirmo reizi baudot īstu ģimenisku atmosfēru. Bieži tiekoties un strādājot kopā, ilgi nebija jāgaida līdz Freds un Merilina viens otrā ieskatījās. „(..)Kad viņš man teica: – Es tevi mīlu, – tas bija labāk nekā tūkstoš kritiķu atzinums, ka esmu izcila kinozvaigzne.”

Freds Merilinas dēļ pameta savu sievu, taču līdz galam tā arī nekad nebija viņas. Vīrieša mīlestība pret Merilinu bija pavisam savādāka nekā viņa gaidīja. Viņš teica, ka viņu mīl, bet tajā pašā laikā viņu nepārtraukti nopēla. „Ar mani viņš lielākoties runāja nopēluma formā. Kritizēja manu prātu. Nepārtraukti aizrādīja, cik maz es zinu un cik slikti pazīstu dzīvi… viņa cinisms mani gaužām sāpināja…”
Viņi šķīrās četras reizes, līdz beidzot Freds apprecējās ar citu sievieti. Taču pateicoties Fredam viņa iemācījās dziedāt un filmā „Dāmas no korbaleta” sniedza atzīstamu debiju.

Džo Di Madžo. Pretrunīgākās attiecības
1952. gadā notika liktenīgā satikšanās ar Džo Di Madžo. Pasaules vēsturē abu mīlas stāsts iegājis kā viens no romantiskākajiem, lai arī pašā būtībā, tas nemaz tāds nebija.

Džo Di Madžo bija karstasinīgs itālietis, kas tikko bija beidzis savu slaveno beisbolista karjeru, kad Merilinas profesionālie panākumi tikai sāka augt. Abu attiecības uzplauka negaidot. Šķita, ka tā ir iemīlēšanās no pirmā acu skatiena! Taču attiecības oficiālas kļuva tikai pēc daudziem gadiem. Līdz tam abi tikai periodiski satikās, lai gan Di Madžo uzskatīja Merilinu par savu sievieti. Merilina gan tā nedomāja, jo šo gadu laikā itālietim aiz muguras viņai bija virkne mīļāko. Iespējams, viņš to nojauta, jo izrādīja slimīgu greizsirdību. Viņš necieta ne Merilinas dižošanos ar savu ķermeni, ne citu vīriešu uzmanību, ne pat pielūdzēju lūgumus pēc autogrāfa. Viņš bija tik apmāts, ka pat nespēja novērtēt Merilinas panākumus.

1952. gadā, pēc piedalīšanās filmā „Džentelmeņi dod priekšroku blondīnēm” (‘’Genttlemen Prefer Blondes’’), viņa tika atzīta par pilntiesīgu kinozvaigzni. Bet jau pēc gada, Holivudas Slavas alejā viņai tika piešķirta zvaigzne.

Merilinas karjera attīstījas un šķita, ka arī viņas privātajā dzīvē beidzot ir iestājies miers, jo 1954. gada 14. janvārī viņa apprecējās ar Di Madžo. Taču drīz vien sāka izplatīties ziņas, ka vīrietis fiziski iespaidojot Merilinu un uz viņas rokām arvien biežāk bija redzami zilumi. Viņš sāka viņu apvainot neuzticībā un nespēja vairs kontrolēt, ko dara kaislīgajos greizsirdības uzplūdos. „Man bija aizliegts uzņemt viesus. Mūsu laulības deviņos mēnešos pie mums tikai trīs reizes atnāca ciemiņi. Starp mums valdīja vēsums un vienaldzība.” Pēc deviņiem mēnešiem Merilina viņu pameta. Nākotnē viņš ar Merilinu satiksies daudzkārt, kļūs slavens ar to, ka bezgala mīlēs viņu līdz pat viņas nāvei un arī pēc tās. Merilina saradīs ar viņa apsēstību, būs viņam pateicīga par palīdzību, bet nekad vairs neatdos savu sirdi.

Arturs Millers. Tēva un meitas attiecības
Neskatoties uz pārdzīvojumiem, ko sagādāja smagā laulība, Merilinas karjera plauktin plauka. Tomēr pēc šķiršanās viņa nolēma uz kādu laiku aizbēgt no Holivudas. Viņa patvērās Ņujorkā. Reiz agrā jaunībā viņa ar savu draudzeni kopmītņu istabiņā bija rakstījusi sarakstu ar slavenībām, ar kurām gribētu satikties. Viens no tiem bija Arturs Millers. Šķiet, liktenim patika pajokot, jo kādās Ņujorkas viesībās, Merilina satika tieši viņu. Tā aizsākās jauns mīlas stāsts. Viņiem izdevās slepus satikties veselu gadu, un neviens – ne žurnālisti, pat ne draugi, neko nenojauta. Protams, Merilina šī gada laikā nezaudēja veco niķi satikties arī ar citiem vīriešiem. Pēc gada viņi nolēma nākt ar savām attiecībām atklātībā. „Arturs Millers kas mani tā savaldzināja, ir sirsnīgs un draudzīgs. Arturs man palīdzēja sakārtot sevi. Es vienmēr sirdī esmu jutusies nedroši. Arturs man palīdzēja pārvarēt šo sajūtu.”

Šajā laikā Merilina jau sāka aizrauties ar nomierinošajiem medikamentiem. Viņa tos sāka lietot jau laulībā ar Di Madžo un turpināja periodiski lietot arī tagad, paralēli apmeklējot psihoanalītiķi, lai izprastu sevi. Merilina mēdza arī aizrauties ar alkoholu, bieži sajaucot to ar tabletēm. Iespējams, tādā veidā viņa mēģināja remdēt vainas apziņu pēc daudzajiem abortiem, ko viņa bija veikusi jau kopš pusaudzes gadiem un turpināja darīt.

1956. gadā Millers un Merilina apprecējās. Millers bija nopircis zelta gredzenu. Tajā bija iegravēts teksts: „A. velte M., 1956., jūn. Tagad un mūžīgi.’’ Savukārt, Merilina abu kāzu fotogrāfijai aizmugurē uzrakstīja: „Cerība, cerība, cerība.”

Pēc kāzām abi daudz laika pavadīja Millera lauku mājās. Šķita, ka Millers no visiem viņas vīriešiem, ir labākais, kāds viņai jebkad bijis. Viņš mīlēja un rūpējās par viņu un pacieta viņas bērnišķīgos izgājienus. Viņa bija sajūsmā par putniem un visiem mājdzīvniekiem, kas bija lauku mājās. Viņa raudāja, ja atrada uz ceļa nobrauktu suni. Un, ja redzēja nopļautas puķes, viņa skrēja un stādīja tās atpakaļ zemē, cerībā, ka tās atkal dzīvos.

Kā jau visas Merilinas attiecības, sākumā viss gāja labi, līdz kārtējam lūzuma punktam. Šoreiz tas bija brīdis, kad Arturs saprata – Merilina ir tieši tāds pats cilvēks kā visi pārējie. Un visvairāk viņu satrieca secinājums, ka viņa ļoti atgādina viņa pirmo sievu, kuru viņš ienīda. Merilinas laulības saites ar Arturu ilga četrarpus gadus un tās bija visilgstošākās attiecības, kādas Merilinai jebkad bijušas. Šo gadu laikā Arturs uzrakstīja lugu par abu attiecībām – „Pēc grēkā krišanas”.

Ceļa sākums nebūtībā
Savukārt Merilinas psihiskais stāvoklis kļuva arvien bēdīgāks. Aiz muguras bija jau vairāki pašnāvības mēģinājumi. Izlietotie medikamenti un alkohols sasniedza prātam neaptveramus daudzumus. Pēc filmas „Izstumtie” uzņemšanas, kas viņas dzīvē bija arī pēdējā, viņu ievietoja psihiatriskajā slimnīcā. Par laimi, viņai blakus bija Džo Di Madžo, kas padzirdējis par viņas laulības šķiršanu, metās pie Merilinas, lai viņai palīdzētu. Viņš izdarīja visu, lai viņa tiktu laukā no slimnīcas. Viņas psihiatrs Dr. Grīnsons izdarīja slēdzienu par viņas psihisko stāvokli un teica: „Galvenais ierocis, ko viņa izmantoja, lai radītu stabilitātes un nozīmības sajūtu, bija viņas auguma daiļums. Izturēdamies kā bārene, kā pamests bērns, tīksminādamās ap savām ciešanām, viņa citus izprovocē būt ļauniem pret viņu un darīt viņai pāri.” Grīnsons saprata, ka trīsdesmit četrus gadus vecā sieviete joprojām sevi uzskata par „trauslu pamestu bērnu”.

1961. gada beigās Merilina bija patstāvīga Grīnsona paciente, un nāca pie viņa gandrīz katru dienu.

1962. gadā Merilina nopirka vienkāršu vienstāvu māju netālu no Grīnsona. Tas bija daktera ierosinājums, lai tas viņai dotu drošības sajūtu un pamudinātu sev vairs nejusties par bezpajumtes bāreni. Parakstot mājas dokumentus, Merilina gan izplūda asarās un vēlāk teica: „ Es slikti jutos, jo viena pati pirku māju.”

Neskatoties uz to, Grīnsons vēroja Merilinu un uzskatīja, ka narkotiku lietošana ir apturēta, un cerēja, ka viņa beidzot sāks atveseļoties. Taču, šķiet, neviens nepievērsa uzmanību nelielajam ģērbonim, kas bija pielikts pie mājas ārējās sienas. Uz tā latīņu valodā bija rakstīts: „Cursum Perficio”. Tas nozīmēja: „Es beidzu savu ceļojumu.”

Turpmākajos dzīves mēnešos viņa paspēja aizlidot līdz Meksikai un noziedot Bērnu aizsardzības nacionālajam institūtam, kas rūpējās par bāreņiem un trūcīgiem jauniešiem tūkstoš dolāru, bet pēc tam impulsīvi saplēsa čeku, un izrakstīja jaunu – par desmit tūkstošiem dolāru…

Ceļa pēdējā taisne
Merilina atgriezās no Meksikas martā un atsāka filmēties. Taču viņas mūžīgā kavēšana nebija mainījusies. No trīsdesmit sešām reizēm, kad bija jāierodas darbā, viņa ieradās uz divpadsmit. Visi bija noraizējušies un izjuta šausmas, vērojot, par ko Merilina Monro ir kļuvusi. Bieži viņa tika atrasta mājās pilnīgā bardakā, ar nedēļām neķemmētiem matiem, saplēstā halātā un izmisušu skatienu. Grīnsonu dažreiz pārņēma bezspēcības sajūta, jo pat viņam šķita, ka viņš vairs nespēj viņai palīdzēt. Merilinas frizieris stāsta, ka viņu pārņēma neticības tirpas, kad viņš redzēja, kā viņu gatavojot kādam pasākumam, viņa lēnam pārvēršas no noplukušās un bezcerīgās Normas Džīnas par spožo un valdzinošo Merilinu Monro.

19. maijā Merilina pamatīgi noreibusi no šampanieša, pārbijusies, tikai pēc vairākiem uzaicinājumiem kāpa uz skatuves Medisonskvērgārdenā, lai ar dziesmu „Daudz laimes, Mister prezident!”, sveiktu Kenediju. Video var noskatīties šeit: http://www.youtube.com/watch?v=EqolSvoWNck

Neilgi pēc 36. dzimšanas dienas, mūžīgās slimošanas un kavēšanas dēļ, kinostudija viņu atlaida. Tas Merilinu pamudināja sākt sevi neadekvāti reklamēt pašai. Viņa sāka sniegt intervijas pašiem populārākajiem žurnāliem, atklāti stāstot par sevi un demonstrējot savu skaisto augumu.

Pēdējās savas dzīves dienas viņa pavadīja lietojot alkoholu, medikamentus, apmeklējot mīklainas ballītes pie Taho ezera, daudz zvanot saviem draugiem, tajā skaitā Kenedijam, ar ko viņai bija mīlas sakars, kā arī neliedzot Džo sevi satikt.

Atvadoties no Merilinas Monro
Nakts no 4. uz 5. augustu bija liktenīga. Grīnsonu uzmodināja mājkalpotājas zvans, lai viņš ātri braucot uz Merilinas māju. Atbraucis pēc piecām minūtēm, un pieskrējis pie viņas istabas durvīm, viņš saprata, ka tās ir aizslēgtas. Pēc brīža, uzlauzis restoto logu un iekļuvis istabā, viņš ieraudzīja viņu guļam gultā ar klausuli rokā. Uz naktsgaldiņa stāvēja kaudze zāļu pudelīšu. Viena no tām bija tukša. Grīnsons saprata, kas ir noticis. Viņa bija mirusi. Merilinas Monro vairs nebija.

Vēlāk par viņas īstajiem nāves iemesliem tika daudz un plaši runāts. Oficiālā versija bija zāļu pārdozēšana, taču versijas ir daudz, un īstie iemesli tā arī palikuši miglā tīti. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pēc ekspertīzes, rezultāti un bildes tika iznīcināti, tā arī nenonākot atklātībā.

Di Madžo bija pirmais un patiesībā arī vienīgais, kurš pieprasīja Merilinas mirstīgās atliekas. Viņš sarīkoja vienkāršas bēres, kurās bija ļauts piedalīties tikai 24 cilvēkiem, kamēr laukā gaidīja simtiem viņas pielūdzēju. Merilina tika apģērbta zaļā kleitā, atgādinot skaistu lelli. Brīdi pirms zārkam uzlika vāku, Di Madžo nebeidza atkārtot “Es mīlu tevi!’’ un sniedza viņai pēdējo skūpstu.

Pierādot savu uzticību Merilinai, divdesmit gadu garumā, Džo Di Madžo uzdevumā trīs reizes nedēļā pie Merilinas nišas tika noliktas divas sarkanas rozes. 1982. gadā, nenosaucot iemeslu, šo pasūtījumu anulēja. Merilinas tuvākais draugs Slecers turpina šo tradīciju un arvien sūta baltas rozes.

Šķiet, tikai retais zināja, kādas ir Merilinas Monro patiesās dzīves aizkulises, jo viņa bija izveidojusi rūpīgi izstrādātu tēlu, kas radīja iespaidu par to, ka viņas dzīve dzirkstī kā viņas mīļākais dzēriens – šampanietis. Es nešaubos, ka viņas dzīvē bija daudz brīži, kuri būtu tam pielīdzināmi.

Merilina Monro bija spilgta personība, kas bēga no savas bērnības, tajā pašā laikā cenšoties spīdēt prožektoru gaismās, un izjūtot stindzinošas bailes kāpjot uz skatuves. Taču viņa spēja izraisīt cilvēkos viskrāsaināko sajūtu gammu – sākot ar vēlmi smieties līdzi viņas skanīgajiem un ilgajiem smiekliem, vēlmi pārmantot viņas šarmu, iedvesmoties no viņas apbrīnojamās mērķtiecības, un beidzot ar vēlmi viņu kā mazu bērnu pasargāt, samīļot un paslēpt gan no skumjās bērnības, gan no nelaimīgajām attiecībām, gan no plašās pasaules, klusi viņai ausī iečukstot: „Merilina, tici man, tu esi jauka.”

 

Raksta tapšanā izmantotie materiāli: Antonijs Sammers. “Dieviete. Merilinas Monro dzīves noslēpumi.”; mākslas filma “Blondīne”

Dalīties.

Atstāt Ziņu