Katrs no mums ir individuāla persona, arī es. Es ar kaut ko atšķiros no citiem. Varbūt to nevar pamanīt, bet atšķirības ir neizbēgamas. Atšķirības ir katrā cilvēkā, vienā vairāk, otrā mazāk.

Man patīk iedomāties, cik skaista būtu pasaule, ja tajā būtu trakie. Un ne jau tie, kuriem ir problēmas ar psihi, bet gan tie, kuri ir brīvi no kompleksiem, citu aizspriedumiem. Viņu rīcības ir tikpat brīvas kā putnu lidojums. Viņi var atļauties visu. Protams, ne to, kas ir postošs vai aizskarošs citai personai, savādāk tas vairs nebūtu skaisti. Visi būtu tik dažādi, viņu dažādībai nebūtu robežu, neviens nelīdzinātos citam, bet tajos būtu arī kopīgie punkti, kuri tos saista, kad atšķirība būs pievilkusi. Diemžēl, vai arī uz labu, manai fantāzijai aptrūkās ceļa vēja, jo tā atdūrās pret pelēkumu, jo visi būs vienādi savā atšķirīgumā un vēlāk tā jau būs rutīna.

Mūsu personības pirmsākumos jeb bērnībā, mūs veido vienādus, pēc vieniem un tiem pašiem heteronomiem ieradumiem. Un tiešām mūs nevis tikai audzina, bet veido, kā mākslinieks veido skulptūru, tā vecāki un sabiedrība mūs veido kā cilvēku. Ja visa mūsu dzīve bija saistīta uz šiem neapzinātiem ieradumiem, tad mēs pēkšņi nevarēsim rast savus.

Cik dīvaini neliktos, bet visi mūsu pieņēmumi, domas ir jau sen radītas ar citiem cilvēkiem. Mēs paši pie tām varam nonākt un ceļš tam ir dažāds. Mēs varam atdurties pret vārdu un domāt par to, grozīt, pārkārtot burtus un tikt pie savas jaunās idejas. Mēs varam izlasīt grāmatu un no tās atcerēties domu, kas mums seko, liekot atgriezties pagātnē un apzināties, ka tā doma ir patiesa un pieder mums, nevis citam autoram. Mēs pieņemam citu domas, pārveidojot tās. Tās veido un attīsta mūs. Bet tikai tad, ja tās tiešām ir mūsu, nevis citu. Nevis citu doma, kuru mēs pieņemam, ļaujoties tai, lai mēs „būtu" citādi, labāki, zinošāki, pieredzējošāki, bet gan tāpēc, ka tiešam tādi kļūstam.

Es atduros pret to, ka visi esam konservatīvi cits vairāk, cits mazāk. Jo vienkāršāks darbs mūsu garīgajai pasaulei, jo pelēkāki kļūstam. Un visas mūsu domas ir jau sen izdomātas, bet mēs varam tas pārveidot un atdzīvināt citā gaismā. Nav nozīmes, ka mēs esam pelēki indivīdi, galvenais, lai mūsu pelēkums būtu koši uzliesmojumi vai tumšas traģēdijas, kuras izdzēsīs pelēkumu.