Vai es esmu laimīga? Šis eksistenciālais jautājums mani nogāza no kātiem šorīt, krāsojot skropstas, kad laikam ieskatījos sev acīs dziļāk, nekā citreiz. Tas bija tik ļoti negaidīti un neparasti, it kā kāds manī skaļi izrunātu šos četrus vārdus. Un gaidītu, kad es sniegšu atbildi.

Un tad es sāku prātot:

Ir neaprakstāmi skaista otrdiena. Dabas māte kārtējo reizi uzbūrusi tik skaistu pasauli, ka var pat raudāt no aizgrābtības. Un man ir dota iespēja to visu redzēt, izsmaržot un izbaudīt.

Matiem šodien ir labā diena. Tie izskatās tā neko un arī acīs tāds dzidrs mirdzums.

Radio viļņos pēc kārtas skanēja trīs manas mīļdziesmas. Paldies, paldies, Jums, radio labie gari!

Šodien nav ļoti, ļoti daudz darba. Ir tikai daudz. (Darba samaksa, protams, ir cits jautājums).

Vīrietis, kurš apstājās pie gājēju pārejas, lai pagaidītu manu pārslidināšanos tai pāri, man uzsmaidīja. Tā silti un vienkārši. Kā kaut ko labu teikdams. Un lai gan es nezinu, vai viņam tāda ir, tajā brīdī es iedomājos – viņš noteikti ļoti mīl savu sievieti.

Man ir vesels iepakojums mežrozīšu tējas un draudzenes dāvinātā šokolāde "I love you" papīrā. Lieki piebilst, ka lielāks prieks šoreiz ir par iesaiņojumu nevis pašu kārumu.

Tu mani rīta telefona sarunā nosauci par savu mīlestībiņu. Vai vēl var būt kādi jautājumi? Es nezinu, uz cik ilgu laiku, bet, jā, jā, jā – es sajutu laimes sajūtu. Un varbūt rīt es saskumšu, varbūt parīt laimes sajūtu manī izplaucēs pavisam citi notikumi, varbūt aizparīt es uz mirkli nemācēšu priecāties par tādiem sīkumiem kā "Coldplay" radio ēterā vai lāsteku krellēm pie jumtu korēm. Bet šodien es to varu.

Un šodien es varu arī būt Tava mīlestībiņa. Par spīti visam.