Psiholoģe Una Kraukle uzskata, ka nav nepieciešamas drakoniskas diētas, lai atgūtu savu normālo svaru, pietiek vien ar to, ka cilvēks seko savām patiesajām vēlmēm. Jā, ar psiholoģijas palīdzību var notievēt, jo sakārtojot savas emocijas un apzinoties, ko patiesi vēlamies, mēs vairs "nebarojam" tukšuma sajūtu, ko mūsos radījušas kādas emocijas. Izmanto arī unikālo iespēju un uzdod speciālistei jautājumu! Psiholoģe Una Kraukle atbildēs uz jūsu jautājumiem visas nedēļas garumā - līdz pat 23.janvārim. Uzdod jautājumus tepat komentāros.

Uz ko norāda fakts, ka gribas ēst daudz, ka manāmi pieaug liekais svars?
Uz tukšuma izjūtu. Uz lielu, melnu tukšumu kaut kur saules pinuma apvidū vai krūtīs. Man ir kāda kliente ar fantastisku humora izjūtu, viņa tā arī saka: „Vakar es atkal „melno tukšumu" pabaroju ar smalkmaizīti. Īstenībā man to negribējās. To pieprasīja tukšums, jo es jutos slikti..."

Viņa iet apzināšanās ceļu. Un viņa uzvarēs. Risinam situāciju, kas saistās ar šīm emocijām, izstrādājam jaunus uzvedības modeļus.

Pastāv arī uzskats, ka liekais svars ir aizsardzība... Pavisam skaidrs ir viens: tad, kad pazūd tukšums, pazūd arī vajadzība aizsargāties. Cilvēks kļūst stabils, radošs un pašpietiekams, gatavs atrisināt jebkuru radušos situāciju.

Tu uzskati, ka jāēd ir tas, ko vēlas, tad, kad to vēlas un tik, cik to vēlas?
Jā, no liekā svara var atvadīties bez drakoniskām diētām un citiem sevis mocīšanas pasākumiem. Ideālā gadījumā harmonisks cilvēks uzņem ar pārtiku tieši tik, cik nepieciešams, lai atjaunotu enerģiju. Būtībā, lai atgūtu savu normālo svaru, pietiek vien ar to, ka cilvēks seko savām patiesajām vēlmēm. Atsakoties dot sev to, kas patiesībā ir nepieciešams, šī tukšuma izjūta vēlāk tiek aizpildīta ar ēdienu (.. alkoholu, narkotikām, azartspēlēm, iepirkšanos u.c.) 

Lai kādam neliktos, ka es jokoju, aicinu padomāt par to, cik bieži vai reti mēs reaģējam uz organisma pirmo sāta sajūtas signālu... „Ā, bet šķīvī vēl palika!" Vai arī: „Uzēdīšu to kūciņu, jo šodien tāda grūta diena...." Kas apgalvo, ka jāēd kūciņa? Tā ir patiesa vēlme vai „apēdam" slikto emociju radīto tukšumu?

Sekojot savām patiesajām vēlmēm, dabiski palielināsies arī fiziskā aktivitāte, izdzertā ūdens daudzums un mainīsies dzīvesveids kopumā. Liekā svara gadījumā ir izjaukts kontakts ar savu patieso „gribu". Un galvenā nelaime tā, ka cilvēks vairs nedzird pats sevi. Ne tikai ēšanas paradumu ziņā, bet arī citās dzīves sfērās ir izjaukts līdzsvars starp savām patiesajām vēlmēm. Atliek secināt, ka ēšanas paradumi tikai atspoguļo kopējo dzīves pozīciju. Ja cilvēks „it kā grib" sev nepareizās lietas uzturā vai kaitīgu uztura daudzumu, tad,  visticamāk, viņš dzīvē dara daudz ko tādu, ko patiesībā negrib. Un vispār nav aizdomājies, ka drīkstētu to, ko patiesībā vēlas. Bieži vien nākas krietni nopūlēties, lai sasauktu to vājo balstiņu, kurā cilvēka dziļākais „es" runā ar viņu. Bieži vien cilvēks, kas atnācis pie manis, vispār nezin, ko grib. Vai arī domā, ka grib to, kas viņam absolūti nav nepieciešams. Pakāpeniski attīstot radošu pieeju savai dzīvei, attīstās arī radoša pieeja ēšanas paradumiem. Tādējādi, ierodoties risināt ar svaru saistītas problēmas, cilvēks dodas prom, sakārtojis arī citas dzīves situācijas. Liekais svars pazūd viegli un vienkārši.

Jūtu, ka man ļoti garšo saldumi un domājot, ka tādā veidā sevi mīlu, atļaujos tos daudz. Kā man būtu jārīkojas? Jo sajūtas, kas seko pēc tam, ir sliktas...
Jautājums, kādas ir šīs sliktās sajūtas? Vai slikti ir fiziski? Vai tie ir pašpārmetumi par liekajiem kilogramiem, kas tūlīt sekos? Ja ir fiziski slikti vai ēsts tiek brīdī, kad patiesībā vairs negribas, tad atgriežamies pie jau runātā par pazaudētu izjūtu „es šobrīd to gribu vai negribu?" Ir nepieciešama apzināšanās, kas tad ir tā emocija, kas rada tukšuma izjūtu, ko tiecamies aizpildīt ar ēdienu. Kāda situācija patiesībā slēpjas aiz vēlmes sevi mierināt ar kārumiem? Galu galā jāatbild uz jautājumu: kā vēl es varu sevi mīlēt? Kā es gribu, bet neļauju sevi mīlēt?

Ja personiskā „gribu" robeža nav pārkāpta un tiek ēsts brīdī, kad to patiešām kārojas, un tik, cik kārojas, tas ir rādītājs, ka šobrīd tas organismam ir nepieciešams. Kas notiek, ja tomēr ēdam gan tos saldumus un ar katru kumosu domās sev to aizliedzam? Liekais svars būs klāt kā likts! JO AIZLIEGUMA ENERĢIJA RADA LIEKO SVARU. Un bez iemesla aizliedzot sev konfekti, kas kadā brīdī kārojas, pastāv risks lieko svaru dabūt, kompensējot neapēsto saldumu, piemēram, ar lieku sviestmaizīti, ko organisms patiesībā nemaz neprasīja... Der arī pavērot, ko vispār dzīvē sev nepieciešamu aizliedzam? Atceros gadījumu, kad jauna 3 bērnu māmiņa patiesībā ļoti vēlējās dejot, bet rezultātā ēda kūkas. Pienākuma apziņa un rūpes par bērniem un ģimeni bija pilnībā izstūmušas no apziņas domu par dejošanu. Tā, ka apzināšanās pati par sevi dara brīnumu lietas... Ja vēl vakar Tev šķita, ka gribi putukrējumu, tad šodien Tu jau zini, ka patiesībā gribi kustēties, sportot, dejot, nomainīt darbu, uzsākt attiecības vai veikt radikālas izmaiņas savā dzīvesveidā...

Pastāsti, kas rada manu viedokli: „esmu resna, tieva..."? TV, mana pieredze, iekšējās „balsis"? Jo redzu, ka viedokļi ir ievērojami atšķirīgi.
Laikam jau viss kopā. Visa cilvēka dzīves pieredze, kas sevī ietver gan ģimeni- pirmos cilvēkus, saskarsmē ar kuriem veidojas priekšstats par sevi, protams, TV, skola, draugi, sabiedrība kopumā. Tas viss kopā arī veido to „balsu kori" galvā. Gadījumā, kad cilvēkam pašam ir grūti tikt skaidrībā ar to, kāds viņš īsti ir, un kāds gribētu būt, „galvā skanošās balsis" ir jāatdala viena no otras. Jāsameklē balss īpašnieks un jāpiešķir šai balsij seja. Piemēram, tēvs saka: „Resnas sievietes ir neglītas!" Vai bērnībā brālis ķīviņa laikā dusmās izmet: „Tu esi stulba un resna!" Jāapzinās, ka tas ir tikai šo konkrēto cilveku viedoklis, kam, visticamāk, nav nekādas saistības ar realitāti, un jāvēršas pie savas dziļākās būtības, lai noskaidrotu, ko (un kādēļ?!) Tu pats patiesībā vēlies.

Šeit es gribētu pieminēt kādu gadījumu, kad pie manis atnāca 19 gadus veca meitene ar lieko svaru. Tā iemeslu mēs atradām bērnībā, kad viņai nozīmīgi cilvēki laiku pa laikam bija izmetuši piezīmes par to, ka viņa ir resna. Kad lūdzu meitenei atnest fotogrāfijas no šī laika posma, nevarēja tajās samanīt nekādas liekā svara pazīmes. Izrādās, viņa tikusi salīdzināta ar dvīņubrāli, kas bijis ļoti slaids un garš. Apziņa, ka viņa ir resna, pamatīgi bija iesēdusies meitenes galvā. Pieaugot viņa sevi nosodīja pie katra apēstā salduma. Brīžiem aizliedza sev normāli ēst, brīžiem atkal „norāvās" un aiz žēluma pret sevi pārēdās. Rezultātā ieguva samērā nopietnu lieko svaru.

Strādājot vienlaikus gan ar pagātnes, gan šodienas situācijām, viņas svars normalizējās, vienlaikus atgūstot mieru, pašpaļāvību un pašapziņu.  

Cik tālu no neapmierinatības ar savu svaru „Ai, žēl, ka nevaru nēsāt tādas apspīlētas baltas bikses!" ir līdz anoreksijai un bulīmijai?
Tas ir dziļi individuāli. Pamats ir viens, bet anoreksijai un bulīmijai pievienojas pārlieku liels prasīgums pret sevi, perfekcionisms un smags nosodījums pret sevi. Nespēja pieņemt kaut ko vai atteikšanās no kaut kā būtiska un nepieciešama.

Citi saka, es izskatoties labi, bet man pašai šķiet, ka tā nav. Es tik ļoti gribu sev patikt, jo zinu, ka tikai tādā gadījumā varu patikt arī citiem! Pa soļiem! - kas man būtu jādara?
Te nu man jāsaka: vispirms noskaidro pats, kas tad ir tas ideālais stāvoklis, ko vēlies sasniegt? Kādēļ? Un vai Tev tas patiesi nāks par labu? (Tavai veselībai, pašsajūtai, attīstībai.)

Ar kādām metodēm Tu to gatavojies panākt? Sevi mīlot, vai gluži otrādi - nepārtraukti kritizējot, nosodot un kaut ko nepieciešamu aizliedzot. Pa ceļam der arī padomāt, vai iecerētais mērķis patiešām darīs Tevi apmierinātu un laimīgu? Ja visas atbildes ir skaidras, un vari droši apgalvot, ka tas nāks Tev par labu, tad var tiekties uz savu iecerēto mērķi.

Kas attiecas uz patikt... Patikt Tu vari jau šobrīd („citi saka, es izskatoties labi")!

Bet vispār. Tev jāsāk sevi mīlēt! Jau šobrīd pat. Un tad, ja tas Tev patiesi būs nepieciešams, Tu pavisam viegli sasniegsi arī sevis nosprausto mērķi arējā tēla veidošanā. Ārējais tikai atspoguļo iekšējo dvēseles stāvokli. Un, kamēr Tu sev atkārto „es neesmu gana laba, lai sevi mīlētu, lai sev patiktu", tikmēr atradīsies kāds no ārējās pasaules, kas atspoguļos šīs tavas domas. Un vēl. Sevi nemīlot un nepieņemot jau tagad, Tu taču spītīgi atsakies ieraudzīt, ka TU PATĪC! Jau tagad.

Man ir meita. Baidos, ka manu nepareizo domāšanu svara jautājumos var pārņemt arī mans bērns.
Baidīties nav produktīvi. Labo savu domāšanu, ja Tev tā šķiet nepareiza, un izmaiņas noteikti nāks par labu gan Tev, gan Tavai meitai.

Kā tu komentē situāciju, kad vīrietis aizrāda vai diezgan konkrēti norāda savai sievietei, ka viņam nepatīk kaut kas viņas augumā. „Pārāk tieva!" „Pārāk resna!"
Bet viņš taču šo sievieti izvēlējās!!!
Ja izmaiņas notiek kopdzīves laikā, tad labāk, nevis noklusēt, bet darīt to sievietei zināmu - kas viņam patīk vai nepatīk. Tas būs tikai godīgi. Protams pie nosacījuma, ka tā domāta kā draudzīga kritika, un  sievietei ir pietiekams psiholoģisks briedums, lai izvērtētu, kas viņai pašai patīk un ir nepieciešams. Šeit situācija jāskata kontekstā ar attiecībām kopumā. Vai attiecības ir tādas, kurās abi partneri atbalsta viens otru un rūpējas, vai pretēji... Šādu situāciju nevar komentēt viennozīmīgi.

Aiz tāda veida izteikumiem var slēpties gan vīrieša tieksme manipulēt un kontrolēt, gan paša aizvainojums vai neapmierinātība ar sevi. Var būt, ka vīrietis nav apmierināts ar attiecībām kopumā un šis ir tikai iemesls, lai „zāģētu". Tas ir kā apburtais loks:  attiecībās būtībā slēpjas kādas neatrisinātas problēmas un abi partneri jūtas neapmierināti. Iespējams, ka sieviete šo tukšumu aizpilda ēdot, un vīrietim tad ir iemesls pārmetumiem. Situācijas var būt ļoti dažādas. Katra būtu jāskata un jārisina individuāli.

Ja rodas papildu jautājumi, droši raksti - una.777@inbox.lv vai zvani pa tālruni 20391001