Esmu 19 gadus veca. Man vienmēr bijis smagi jācīnās par saviem mēķiem, jo man nepieder nekas. Uzaugusi nelielā ciematiņā un pēc vidusskolas beidzot tikusi prom no turienes. Dzīve galvaspilsētā vienmēr mani ir vilinājusi. Salīdzinot ar laukiem, šī ir lielāku iespēju vieta. Es izmantoju visu, ko man piedāvā šī pilsēta, ceļot savu mēķu pilis un cenšoties sasniegt visu, par ko sapņoju. Tomēr veselības problēmas mani nometa līdz zemākajiem sajūtu dziļumiem.

Viss sākās vasarā, kad nejauši sataustīju tādu kā bumbuli sev krūtī. Biju pārbijusies. Vēzis. Manā ģimenē tētis jau slimoja ar smagu vēzi, līdz ārstu vai arī likteņa vainas pēc viņš nomira. Palikām es, brālis un mamma, kas vienmēr bija slēpusies aiz tēva muguras, taču tagad viņai bija jāuztur ģimene. Saka, ka sievietes spēj visu. Es to redzēju, mamma mainījās par 180 grādiem, kļūstot par balstu mūsu ģimenei.

Asarām acīs pateicu mammai, ko atradu. Viņa nekrita panikā, ieteica doties pie ārsta un pārliecināties, par to kas tas īsti ir. Pie ārsta rindā sēdēju nošļukusi, aizsūtīja mani uz sonogrāfiju vietējā slimnīcā, bet tur pilns ar jaunajām māmiņām. Kā es gribēju bērnu, gribēju nākotni, kurā sasniegtu visu, par ko sapņoju. Tomēr tas bumbulis.

Ārste bija laipna, teica, lai neutraucos, apskatīja. Izrādās viena no labākajām šajā nozarē. Un tad es atgriezos realitātē, tā ir cista. Izrakstīja zāles, lai dzeru. Pateica, ka pie vainas mani sievišķie hormoni.

Dzīve turpinājās, iestājos skolā, atradu dzīvokli, piepildīju savu sapni. Tomēr "cista" kļuva arvien lielāka. Tas bija novembris. Bumbulis bija kļuvis divreiz lielāks un es atkal sāku uztraukties. Ilgi vilcinājos, lai dotos pie ārsta, tomēr saņēmos un braucu pie savas dakterītes. Fobroadenoma. Labdabīgs audzējs, tomēr ar dīvainu raksturu, tendēts uz augšanu. Nosūtīja uz tālākiem izmeklējumiem uz Stradiņu slimnīcu pie ķirurga uz konsultāciju. Ko darīt?

Ārsts bija pārsteigts, manuprāt, redzēt tik jaunu meiteni ar tādu bumbuli. Diametrā aptuveni 3 cm. Un to var pamanīt ar neapbruņotu aci, jo man ir mazas krūtis.

Tika veikta biopsija, paņēma paraugu no audzēja. Jāgaida 3 nedēļas. Tas bija gada aukstākais laiks un manas dzīves garākās 3 nedēļas. Gulēju mājās, neko nevēloties darīt, jo pastāvēja liela iespēja, ka tas ir VĒZIS. Raudāju naktīs, mans mīļais centās mierināt, bet es raudāju vēl vairāk. Es tik ļoti mīlu viņu, nespēju iedomāties, cik ļoti viņš pārdzīvotu, ja ar mani notiktu kaut kas slikts. Esmu viņa mūža mīlestība un viņš manis dēļ darītu visu. Asaras acīs.

Klāt bija datums, kad jādodas pēc rezultātiem. Februāris. Auksti. Un trīcēdama es ienācu ārsta kabinetā, sagatavojusies uz visu ļaunāko. 100 reizes pārdomāts un izciests, es bailīgi klausījos ārsta vārdos. FIBROADENMA! Bet griežama ārā, jo šis ir neparasts gadījumus. Ārsts nesaprot, kāpēc tā tik ātri aug. Nu jau 4 cm diametrā. Jautā kā es jūtos. Jā, man sāp. Naktīs nevaru iekārtoties, lai gulētu. Un dienā arī nav labi. Nogurums, stress un bailes. Operēsim. Kad? Martā. Cik? Man mazliet par dārgu, jo esmu bez patstāvīga darba, mamma arī nepelna pietiekami un citiem radiem ar nav tik daudz. Tomēr pa visiem, lats pie lata, un martā es tikšu operēta.

Liekas, ka viss ir atrisināts, tomēr nē... Ārsts man dod 2 gadus, līdz iespējams tas varētu augt. Un sekas nav zināmas. Pamatīgs gabals no manas krūts tiks izgriests, (līdz 5 cm diametrā), tās vairs nekad nebūs tādas kā agrāk. Tomēr galvenais, ka man vēl ir laiks. Laiks padarīt, piepildīt sapņus, varbūt dāvāt dzīvību kādam bērnam. Šajā laikā esmu sapratusi daudz svarīgas lietas un man ir plāns tuvākajiem 2 gadiem. Laikam vajag šādus pārdzīvojumus, lai saprastu, cik svarīga ir dzīvība un laiks, kas mums ir dots.

Jaunās dāmas, es uzrunāju jūs, esiet prātīgas, saudzējiet savas krūtis, pārbaudiet un, ja ir kaut kas nelāgs, dodieties pie ārsta. Man paveicās! Pagaidām.
Skatos uz draudzeņu dabas dotumiem, bieži viņas mani ķircina par manām mazajām krūtīm, jo pašām samērā lielas. Un vienmēr es viņām atbildu, esiet laimīgas, ka jūsējās ir veselas un lieciet mierā manējās. Viņas neapvainojas, viņas saprot.