Vienmēr esmu domājusi, ka man ir veselīga attieksme pret naudu. Uzskatu, ka nauda ir domāta tērēšanai, bet, ja vajag, esmu varējusi to arī iekrāt. Protams, pēdējos pāris gados ir bijuši brīži, kad naudas plūsma maciņā ir krietni pieplakusi, lai neteiktu, ka pilnīgi apstājusies. To gan skaidroju ar tik populāro KRĪZI, bet nekad tā īsti nebiju domājusi, ka arī tas kaut kādā mērā ir iekodēts manā galvā un pieredzē.

Kad Elīna semināra sākumā lūdza definēt, kas tad varētu būt mana problēma, ko gribētu atrisināt vai vismaz sākt šķetināt, teicu: „Es dažkārt nespēju paprasīt par savu darbu naudu. Man tā uznāk un atkārtojas. Te es varu un te atkal nevaru.” Pat nezinu, vai tas ir kauns, mazvērtības komplekss, nepārliecinātība vai vienkārši bailes, ka naudas iesaistīšana var sabojāt attiecības... Izrādās ne es viena tāda – arī citām semināra dalībniecēm līdzīga problēma! Tas jau liek justies labāk.

Sākam runāt par to, kādu attieksmi pret naudu mums mantojumā atstājuši vecāki un bērnībā pieredzētais. Izrādās, mēs katrs savā dzīvē visai spilgti turpinām kādu no bērnībā (ģimenē) redzētajiem modeļiem, tieši, kontekstā ar naudu. Tā nu atmiņā bija jāatsauc, kāda vispār bija vecāku attieksme pret naudu, vai par to ģimenē tika runāts, kā pret naudu attiecās mamma, kā tētis, vai un kad parādījās pirmā nauda un kā to tērējām. Sākumā šķita, ka nekā īpaša jau nav, taču tad atmiņā uzpeldēja dažādas zīmīgas frāzes, gadījumi un situācijas. Mana pieredze bija kopumā pozitīva, taču tad nevainīgi piebildu: „Es vienmēr pratu iekrāt naudu un māsa nāca pie manis aizņemties. Es viņai devu, taču atpakaļ neprasīju. Domāju, ka viņai pašai jāsaprot, ka jāatdod. Tikai tad, ja bija galējas situācijas, teicu, ka viņa man parādā.”

Te pēkšņi pārējās semināra dalībnieces labvēlīgi pasmaidīja un tā, starp citu, noteica: „Interesanti gan, kāpēc tev reizēm uznāk un atkārtojas...” TIEŠĀM! Es par to domāju vēl kādas dienas un sapratu, ka dažkārt tiešām laikam domāju, ka cilvēkiem pašiem jāsaprot, ka mans darbs maksā tik un tik, un ka man nav jālūdzas... Bet aplam! Tagad noteikti pie tā piedomāju un mācos tirgoties, un nebaidos no naudas kā no karsta kartupeļa. Jā, un es noteikti parunāšanu ar māsu – kāpēc viņa man neatdeva uzreiz aizņemto naudu un kāpēc es to neprasīju...

Noslēgumā varu teikt, ka bez šāda semināra, bez domu pagriešanas šādā virzienā, es vēl ilgi nesaprastu, kāpēc man tā „uznāk un atkārtojas” ar to naudas paprasīšanu. Dažkārt ir nepieciešams tikai ļoti precīzi uzdot jautājumus un mēs pašas savās atbildēs jau parādām, kur slēpjas problēma. Citam lielāka, citam mazāka, galu galā – katram sava.

Patika / nepatika

Atmosfēra: Bijām astoņas sievietes. Gaisotne bija ļoti draudzīga. Seminārs norisinājās kā patīkama draudzeņu saruna pie kafijas tases un kāda kāruma. Nekāda stīvuma!

Vadītāja: Patika, ka Elīna darbojās kā „satiksmes regulētājs“, norādot virzienus un uzdodot uzvedinošus jautājumus, līdz atbildēm liekot nonākt pašām. Tiesa, ļaujot katrai dalībniecei izstāstīt savu pieredzi un meklējot problēmu sakni, pasākums iecerēto trīs stundu vietā ievilkās piecās stundās. Bet visas vismaz dabūja izrunāties un tika uzklausītas – arī labi!

Vai attaisnoja mērķi? Uz semināru devos bez milzīga mērķa vai nodefinētas problēmas. Taču beigās arī savā skapī atradu skeletiņu, ko arī ļoti novērtēju!

Pateicoties jūsu aktīvajai interesei, 12.oktobrī plkst. 18:00 piedāvājam iespēju vēlreiz apmeklēt Elīnas Neilandes semināru 'Nauda tavā dzīvē - kurš kuru?' Piesakies un iemācies valdīt pār naudu!

Vairāk informācijas par semināru -> ŠEIT