Šonedēļ Latvijas Avīzē publicēta plaša intervija ar Ludmilu Sočņevu - SievietesPasaule.lv lasītājas viņu pazīst kā emocionāli bagātu un dvēselisku blogu autori. Taču Ludmila ir arī profesionāle filoloģe, svešvalodu pasniedzēja. Intervijā Latvijas Avīzei viņa dalās ar savām pārdomām un viedokli par latviešu un krievu valodas problēmu Latvijā. Strādājot krievu skolā, viņa sapratusi: tajās apstākļi nav labvēlīgi, lai jaunieši spētu iesakņoties latviešu tautā, un viņi izaug ar atsvešinātības sindromu pret Latviju.

Lūk, fragmenti no intervijas:

"Šobrīd, kad etniskā spriedze Latvijā pieaug, kad Nacionālās apvienības "Visu Latvijai"/"TB"/LNNK parakstu vākšanas kampaņā dažādu iemeslu dēļ neizdevās savākt vajadzīgo parak
stu skaitu, es vēlos uzsvērt, ka kurss uz latviskām skolām ir jāturpina. Citādi krievu bērni aug ar atsvešinātības sindromu pret Latviju. Latviešu mācību valoda skolās un bērnudārzos palīdzētu cittautiešiem iesakņoties Latvijā."

"Lai bērni kopš vismazākajām dienām saaugtu ar Latviju, kopš bērnības lasītu latviešu pasakas, lai vārdi "Gulbīti, gulbīti, kustini kājiņas, aizved mani uz laimīgo zemi!" viņiem saistītos ar Latviju. Latviešu valoda, kas ir arī valsts valoda, palīdz saprast tautas dvēseli, mentalitāti, kultūru. Pārmetumi būtu vietā, ja teiktu: neparko neļausim krievu bērniem apgūt latviešu valodu, nošķirsim viņus no latviešiem un Latvijas, lai viņiem te nebūtu sakņu!"

"Mana dzimtā valoda ir krievu, un padomju gados nebija uzstādījuma, ka cittautiešiem jāapgūst latviešu valoda. Tomēr tēvs man arvien teica: izrādi cieņu pirmā, un valoda – tas ir cieņas apliecinājums! Latvija ir nacionāla valsts, kur valsts valoda ir latviešu. Latviešu tauta ir neliela, un vajag izmantot visus spēkus, lai valodu sargātu un stiprinātu. To saku kā filoloģe, kas redz, kas notiek ar latviešu valodu. Uzskatu, ka pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas nevajadzēja dalīt skolas: latviešu un krievu. Valsts skolās visiem bērniem vajadzēja dot vienādas iespējas mācīties latviešu valodā."

"Rīgas 21. vidusskola ir ar krievu mācību valodu. Direktore lieliski runā latviski, notika skaisti projekti – "Pilsonības dienas", "Nekur nav tik labi kā mājās". Tomēr katrs projekts reiz beidzas, bet jaunietim jāiesakņojas latviešu tautā. Bez latviešu valodas, bez latviskas vides tas nav iespējams. Man zināmā ģimenē bija konflikts, teju pilsoņu karš par to, kurā skolā laist bērnus, kamēr viens uzsita dūri galdā un abus puikas aizveda uz latviešu skolu – 49. vidusskolu. Pēc tam omīte nevarēja vien nopriecāties: puikas tekoši runā latviski, viņiem ir latviešu draugi. Ja 21. vidusskolā mācības būtu latviešu valodā, viņi, ievērojot ģimenes tradīciju, būtu palikuši skolā, kur mācījies tēvs un vectēvs."

"Es nevaru saprast, kā Latvijā var dzīvot, neprotot latviešu valodu. Liela latviešu kļūda ir neiedomājami vieglais naturalizācijas eksāmens."

Pilnu interviju var izlasīt šeit: www.la.lv