– Tēti, skaties, tev patīk?
Virtuvē uz galda stāvēja medus kūka.
– Tas man? Sveika, mamm!
Rolands ienākot telpā, kuru pildīja patīkams kafijas aromāts, sasveicinājās un maigi apskāva korpulentu omulīgu sievieti, kura priekā staroja, satiekot dēlu.
– Alise to pati taisīja, recepti izdomāja, vakar visu vakaru pa virtuvi rosījās.
– Man tātad jābūt pirmajam, kas to noprovēs?
– Jā, tikai tev tas gods tiek ļauts.
Alise jau nepacietībā sāka griezt pašas gatavoto kārumu un likt uz šķīvīšiem.
– Ome, kur kafija, tētim noteikti ātrāk jānogaršo un jādod vērtējums.
– Čau, Roli!
Virtuvē ienāca plecīgs jaunietis, 23 gadus vecs, nedaudz īsāka augumā par Rolandu, gaišiem matiem, zilām acīm, sejas pantos līdzinājās mātei, rokas bija nosmērētas ar mašīnas eļļu, ģērbies tikai džinsa biksēs, būdams līdz viduklim kails, ar basām kājām.
– Sīkais! Kāds prieks tevi satikt, nemaz nezināju, ka arī šodien te būsi!
– Es jau vairākas dienas esmu šeit, tētis prasīja palīdzēt saremontēt traktoru.
– Darbā nav jābūt?
– Man kā normālam cilvēkam ir arī atvaļinājumi. Ne tā kā te dažam labam.
Arturs uzsita brālim pa plecu un devās mazgāt rokas. Sarunā iejaucās māte.
– Roland, Arturs tak pārvācas uz Rīgu pavisam. Varbūt viņš var pie tevis padzīvot?
– Mamm!
Arturs pārtrauca mammu, jūtoties neērti brāļa priekšā.
– Artur, bet kāda runa, protams, man ir četru istabu dzīvoklis, vietas pietiks gan tev, gan man ar Alisi!
– Negribu uzbāzties, vēl jau ir laiks, gan paspēšu kaut ko atrast.
– Nerunā muļķības, nāc dzīvot pie manis, ieekonomēsim abi uz komunālajiem maksājumiem, pie tam būs, kas pieskata Alisi, kad būšu nakts dežūrās.
– Mani nevajag pieskatīt!
Alise dusmīgi atcirta.
– Sīce, nesprēgā, tieši tagad tevi jāvaktē vairāk kā jebkad.
Arturs pasmējās, slaukoties dvielī.
– Man jau ir 16 gadi, dažām meitenēm manā vecumā ir pat bērni un vīri.
– Tieši tādēļ arī jāpieskata!
– Sīkais beidz kaitināt manu meitu! Būs savējie bērni varēsi viņus mocīt pēc sirds patikas, manējo liec mierā!
Caur smaidu, brāļa un meitas sarunā iejaucās Rolands, bet klusībā piekrītot Arturam, jo meitas straujais raksturs un pievilcīgā āriene radīja bažas, ka viņa varētu sastrādāt muļķības.
– Dzirdēji?
Alise parādīja Arturam mēli. Viņa ar savu onkuli sapratās lieliski, jo bija kopā uzauguši, kamēr Rolands atradās darbā viņu pieskatīja ome. Starp abiem bija septiņu gadu starpība, kas neradīja šķēršļus dažādu kopīgu nedarbu sastrādāšanai, daudzi, kuri nezināja šo ģimeni pat uzskatīja, ka viņi ir brālis un māsa. Tikai ģimenes draugiem bija zināms, kādēļ meitenei nebija mātes un tēvs ar savas ģimenes palīdzību viņu audzināja viens.
– Nelecies un iedod man lielāku gabalu kūkas!
– Nekā nebija, tev kaitīgi ēst tik daudz!
– Roli, dzirdēji? Nekādas pieklājības un cieņas pret vecākiem cilvēkiem tavai meitai!
Rolands kāri nokoda gabalu kūkas, atmetot brālim ar roku, ka viņam ir vienalga.
– Zaķēn! Tā ir lieliska! Turpmāk man tādu katru svētdienu brokastīs taisīsi!
– Kā tad, lai tu būtu tik resns kā Arturs?
– Sīce, ņem vērā, ka aizskarošu piezīmju izteikšana citai personai ir mazvērtības kompleksu pazīme, kurus tu centies notušēt, izliekoties pārāka par citiem.
– Iebāz savu psihoterapiju zini kur?
– Alise, izbeidz, domā ko runā!
Mazmeitai aizrādīja ome, kura līdz tam klusēdama noraudzījās bērnos, priecājoties visus redzēt kopā.
– Ome, bet tas, ka viņš ir psihologs, nenozīmē, ka savas gudrības var bārstīt man – neesmu viņa paciente.
– Bet es ieteiktu par tādu kļūt, tev kā radiniecei nodrošinu 50 % atlaidi un tikšanu bez pieraksta uz terapiju.
– Redzi, Roland un šitā viņi jau četras dienas savā starpā „rīvējās”, bet kā viens vai otrs nav, tā prasa, kad atbrauks.
Virtuvē ienāca stalts, 66 gadus vecs vīrietis, kurš bija neticami līdzīgs Rolandam un smejoties komentēja jaunākā dēla un mazmeitas strīdus.
– Tēt, kāds prieks tevi satikt!
Rolands piecēlās no galda un cieši apskāva tēvu. Viņu attiecības vienmēr bija tuvas, reizēm māte uz viņiem raudzījās ar nelielu skaudību, jo neviens no abiem bērniem nebija viņai tik ļoti pieķēries kā Rolands viņas vīram, lai gan ar Arturu viņai bija sirsnīgākas attiecības kā ar vecāko dēlu, tomēr tās nebija tik draudzīgas un uzticības pilnas.
– Dēls, kad paēdīsi, es vēlētos ar tevi aprunāties zem četrām acīm.
– Labi.
Jokojoties un smejoties par Artura un Alises savstarpējiem ķīviņiem, par dažnedažādām dzīves situācijām un vienkārši priecājoties, ka visi ir kopā viņi pie galda mielojās ar Alises gatavoto medus kūku un dzēra aromātisku pupiņu kafiju.
Rolands ar tēvu izgāja dārzā. Glīti kopts mauriņš, košumkrūmi, mākslinieciski veidotas puķu dobes priecēja acis. Viņi abi lēnām soļoja pa vienu no akmens celiņiem uz dārza nostūri, kur zem kupla bērza stāvēja galds ar diviem soliņiem.
– Dēls, pastāsti, kā tev iet ārpus darba?
– Viss ir labi, nekas nemainās, tu jau zini, darbs, reizi nedēļā teātris, ik pa laikam noskatos kādu filmu kinoteātrī, ja sakrīt brīvais laiks ar Daiņa brīvdienām, tad ar viņu kopā boulingu uzspēlējam.
– Kā Dainim vispār iet? Sen nav redzēts.
– Viņam viss pa vecam, aizvien tvarsta noziedzniekus pa Rīgu. Vienīgi nesen bija ar ģimeni aizbraucis uz Klaipēdas delfināriju. Vajadzēs man ar Alisi arī turp aizbraukt.
– Skaidrs. Un kā tev ar sievietēm iet?
– Tēt …
– Ko? Cik ilgi domā tā turpināt? Alise var jau teikt liela meitene, drīz atradīs līgavaini un būs pašai sava ģimene un tu būsi viens pats.
– Alisei līdz līgavaiņa atrašanai vēl tālu, vismaz gadi 10.
Tēvs iesmējās par dēla pārliecību un nopietnību, ar kādu viņš to pateica.
– Lai paliek Alise. Cik ilgi domā pārdzīvot savas izjukušās attiecības?
– Es nepārdzīvoju. Jau sen viss ir aizmirsts un piedots. Ja godīgi, man ir iepatikusies viena jauna meitene, pat ļoti jauna, mums tā kā pat bija ļoti tuvas attiecības.
– It kā? Kā tas jāsaprot?
– Nebijām gluži kā pāris, bet arī par vienkāršu draudzību to nosaukt jau vairs nevarētu.
– Kādēļ runā pagātnes formā?
– Tādēļ, ka viņa vakar pateica, ka nevēlas neko sasteigt un labāk būs, ja nekādas tuvākas attiecības pagaidām neveidosim.
– Tad jau viņai nav nopietni nolūki uz tevi. Tādu liec mierā.
– Nevaru. Viņa man pārāk dziļi ir iekritusi sirdī. Es negrasos tik viegli padoties. Darīšu visu, lai iekarotu Lienes sirdi.
– Ak, tad Liene. Tomēr padomā labi, ka atkal nepārsteidzies, viņa tevi būtībā atraidīja, kādēļ lieki tērēt laiku un enerģiju tai, kurai neesi vajadzīgs, pie tam, kā tu saki, ka viņa ir ļoti jauna. Tās jaunās ir dzīves nepieredzējušas un pārāk nenopietnas. Tev vajag prātīgu dzīvesbiedri pie sāniem, kura spētu pieņemt arī tavu meitu.
– Viņa nav tāda kā citas, Lienē ir kaut kas īpašs un tas liek man justies laimīgam, pat vienkārši viņai esot līdzās. Meitenes dzīve līdz mēs tikāmies bija ļoti smaga, arī tagad viņai ir jāsamierinās ar nopietnām problēmām, tas ir pamatīgi iedragājis viņas pašnovērtējumu un uzticību pasaulei kā tādai, nemaz nerunājot par cilvēkiem. Ir vajadzīgs laiks, līdz viņa sapratīs, ka arī viņa drīkst uzdrīkstēties būt laimīga.
– Ak, dēls, klausoties tevī, saprotu, ka tu viņu no tiesas stipri mīli, man bail, ka viņa neliek tev atkal ciest. Nevieš man uzticību šī meitene.
– Tu tak viņu pat saticis neesi.
– Man pietiek ar taviem vārdiem. Viss ko varu teikt, esi piesardzīgs un nepārsteidzies.
– Varbūt labāk parunājam par ko citu? Pastāsti, kas jums šeit jauns notiek, kā rit zemes darbi?
Rolandam nebija nekādas vēlmes analizēt savas jūtas pret Lieni, vēl jo vairāk minēt par viņas jūtām pret viņu, dziļi zemapziņā baidoties, ka tēvam varētu būt taisnība.
– Traktoram motors nojuka, Arturs kā reiz labo, teicās, ka līdz vakaram pabeigšot. Kartupeļiem lakstus laiks pļaut nost.
– Tik ātri?
– Vai tad? Nākamnedēļ jau septembris.
Rolands uz brīdi aizdomājās.
– Šausmas, patiešām! Neticami, cik laiks ātri skrien. Tad jau rīkosiet arī kartupeļu talku?
– Protams, ceru ar Alisi jūs abus sagaidīt.
– Noteikti būsim.
– Paaicini līdzi arī to savu Lieni, lai varu tā kārtīgi novērtēt, vai vērts tev viņas dēļ laiku tērēt.
– Tēt …
– Nerunā pretī, noteikti paņem līdzi!
Tēva balss skanēja pavēlnieciski.
– Es padomāšu par to.
Rolands nedroši atbildēja, neesot pārliecināts, vai tā ir prātīga doma tik ātri vest Lieni iepazīstināt ar savu ģimeni.
Viņi abi ar tēvu pārrunāja gaidāmos rudens darbus un tuvākos māju saimnieku plānus, līdz viņus pārtrauca Arturs, aicinot nedaudz piepalīdzēt pie traktora remontēšanas.
Vakars pienāca nemanot un bija laiks atvadīties, Alise mašīnas bagāžniekā centās iespiest savas mantas.
– Ome, tu esi pārliecināta, ka mēs to visu spēsim apēst?
Meitene, ar lielām pūlēm iestūmusi savas somas, sašutusi raudzījās uz daudzajiem maisiem un kastēm ar āboliem, dārzeņiem, dažādām konservu un ievārījumu burkām.
– Protams, tak’ neiesiet pirkt visus tos draņķus veikalā, ja varat šeit visu dabūt par brīvu un pilnīgi droši, ka nekaitīgu.
Alise, nevēlējās strīdēties ar viņu, labsirdīgi uzsmaidīja un cieši apskāva savu mīļoto omīti.
– Atā, gaidi mūs pēc nedēļas uz kartupeļu talku!
– Atā maziņā, ļoti gaidīšu. Lai veiksmīgs skolas gada sākums! Es vēl tev pirmajā septembra vakarā piezvanīšu!
Sievietes acīs sariesās asaras. Pie viņas pienāca Arturs un apķēra plecus.
– Mamm, ko tu? Padomā, kāds tagad būs miers un klusums un tāpat pēc nedēļas visi būsim klāt!
– Kam man tas miers, ja tieši tai kņadā slēpās mana laime. Būs tik neierasti, ka mēs te divatā ar tēvu…
– Māt, nesatrauc bērnus un ļauj viņiem braukt, kamēr nav pilnīgi satumsis.
Draudzīgi aizrādījis sievai, tēvs paspieda dēliem rokas un pamāja Alisei, kura jau bija paspējusi iekārtoties mašīnas aizmugurējā sēdeklī.
***
Juris apmierināts raudzījās strādnieku paveiktajā darbā. Viss ritēja pēc plāna, atlika tik iekšdarbi, bet lai tos varētu uzsāktu vajadzēja īstenot ieceri ar Sintiju.
– Laidiet mani iekšā!
Pie apsardzes atskanēja skaļa, barga balss. Juris pārsteigts satrūkās, tā bija viņa tēva balss, tomēr viņš cerēja, ka ir kļūdījies un devās pārbaudīt, kas īsti notiek pie kluba durvīm. Apsargs bija aizturējis Jura tēvu un centās apskaidrot, ka klubā bez īpašnieka atļaujas nav ļauts ieiet remontdarbu laikā.
– Viss kārtībā, viņu drīkstat ielaist.
Juris uzsauca apsardzes darbiniekiem pamāja tēvam ar roku kā aicinājumu nākt iekšā.
– Juri, paskaidro, ko tas viss nozīmē?
– Vai tad neredzi? Norit pārbūve.
Juris atbildēja, cik vienaldzīgi vien viņš spēja, lai gan iekšā valdīja īsts uztraukums, baidoties, ka tēvs varētu sarīkot pamatīgu skandālu par to, ka viņš viltojis viņa parakstu uz dokumentiem.
– Es neesmu devis atļauju! Kā tu vispār uzdrīkstējies ko tādu darīt!
– Nekļūsti smieklīgs, šis ūķis sen bija jāpārtaisa, tagad tas vismaz izskatās pēc normālas atpūtas vietas, kura spēs nest peļņu. Tu savā vecuma vājprātā nekādi nespēj saprast, ka līdz šim klubs nesa pavisam niecīgus ienākumus, kurus bija neērti pat dēvēt par ienākumiem.
– Ienākumi mums abiem nodrošināja pārtikušu dzīvi un ar to pilnībā pietika! Tev nebija nekādas tiesības šeit neko pārmainīt!
Tēvs kliedza uz Juri, kas darīja jauno vīrieti tramīgu, viņš nervozi raudzījās uz izejas pusi cerot, ka ne apsardze ne kāds cits nedzird šo sarunu.
– Kāpēc nebija? Es te visu darīju viens pats, uzturēju kārtību, regulēju piegādes, kārtoju visus dokumentus, rūpējos par apmeklētājiem. Es viens pats! Kamēr tu pārdzīvoji Jāņa bojāeju, es viens pats te visu kārtoju. Dzirdēji? Viens pats!
– Tas tev nedeva nekādas tiesības, jo klubs pieder man un Jānim!
– Jānis ir miris!
Vecais vīrs pēkšņi satvēra ar roku pie sirds un ar otru centās sniegties pēc Jura, kurš nedaudz izbrīnīti nolūkojās tēva centienos noturēt līdzsvaru un cīņu pēc elpas. Atgājis pāris soļus atpakaļ, viņš vēroja notiekošo.
– Juri, izsauc ār – st- – u.
Tik tikko dzirdami viņš čukstēja, bet Juris nepakustējās no savas vietas, raugoties tēva sāpju izmocītajā sejā.
„Izskatās, vecajam sirdslēkme, nav jau tik slikts pavērsiens, liekus izdevumus gan sagadās, bet tai pat laikā, tas daudz ko atrisina.”
Tēvs saļima bezsamaņā uz grīdas, Juris lēni piegāja klāt, pielika roku pie pulsa, to pārbaudot, paņēma no kabatas telefonu, vienaldzīgi paskatījās uz saļimušo tēva augumu, uzspieda 112 un cik vien spēja tēlotā uztraukumā ziņoja par notikušo. Tad uzreiz piezvanīja arī Sintijai, izstāstīja notikušo, sagrozot faktus sev par labu un lūdza viņu cik vien ātri iespējams ierasties pie viņa.
– Kaspar!
Skaļi nokliedzies, viņš pasauca vienu no apsardzes puišiem, kad bija beidzis runāt pa telefonu;
– Kaspar, tūlīt ieradīsies ātrā palīdzība, ielaidīsi viņus iekšā.
– Saimniek, kas noticis?
Puisis satraukti raudzījās guļošajā ķermenī .
– Tēvam slikti ar sirdi palika un tagad ej!
Drīz vien ieradās ātrā palīdzība un bezpalīdzīgi tikai secināja, ka vecais vīrs ir miris un izteica līdzjūtību Jurim.
– Tas nevar būt! Ak, Dievs tā ir mana vaina, mēs sastrīdējāmies, es nezināju, ka viņam ir slima sirds. Tā ir mana vaina …
Juris izmisis sauca ātrās palīdzības feldšerim, kurš līdzjūtīgi raudzījās vīrietī, nezinot, ko īsti teikt.
– Nevainojiet sevi, nevarat būt atbildīgs par notikušo, jūsu tēvs bija cienījama vecuma
Juris satvēra galvu un apsēdās uz vienu no soliņiem murminot vienu frāzi, ka tā bija viņa vaina. Feldšeris jau vēlējās piedāvāt vīrietim ko nomierinošu, kad klubā satraukta ieskrēja Sintija.
– Juri, mīļumiņ, turies!
Cieši apskāvusi savu mīļoto viņa centās to mierināt, noticot viņa veiksmīgi nospēlētajam teātrim.
Bērēs ieradās pavisam maz cilvēku, pāris aizgājēju tuvākie draugi un daži radinieki. Juris raudzījās, kā tēva zārkam virsū kaprači ber smiltis, pie viņa elkoņa turējās Sintija, kura, ticot sava vīrieša skumjām, to ciešāk saspieda, lai viņš justu, ka nav viens savās bēdās.
„Nemaz necerēju, ka viss tik vienkārši atrisināsies. Vairs nekas nevar man traucēt paveikt visu ieplānoto.” Juris pārdomāja notikušo, pārlaida paviršu skatienu pār tuvējo apkārtni, prātā atausa pēdējā tikšanās ar Lieni. „Interesanti, Liene jau arī ir mirusi, vai vēl mokās. Pēc viņas ārsta teiktā, vajadzētu šai būt arī sešas pēdas zem zemes. Kāpēc ir tāda sajūta, ka tai visā lietā, kaut kas īsti nesaiet kopā? Būs kādu dienu jāaizbrauc uz slimnīcu painteresēties”.
– Mīļais ejam.
No pārdomām Juri iztraucēja klusi Sintijas čuksti, šo pavelkot līdzi, lai dotos uz bēru mielastu, lai vēl pēdējo reizi pieminētu aizgājēju.
Juris beidzot bija ticis cauri visiem Rīgas centra sastrēgumiem, kurus izraisīja nebeidzamie satiksmes ierobežojumi pirmā septembra dēļ, viņš novietoja mašīnu autostāvietā un devās uz Neiroloģijas klīniku pārliecināties, vai viņa aizdomām ir kāds pamats. Bēru rīkošana bija viņu nogurdinājusi un apmierināts, ka tas viss ir aiz muguras, viņš līksmi devās pa slimnīcas teritoriju, pie sevis smejoties par savām muļķīgajām šaubām.
– Labdien, es vēlējos uzzināt par pacienti, kas ārstējas jūsu nodaļā.
– Jūs viņai kas esat?
Nodaļas vecākā māsa aizdomīgi pajautāja. Juris viņai uzsmaidīja un draudzīgi atbildēja;.
– Saņēmu kādu laiku atpakaļ no māsīcas e-pastu – Lienes Šmites, ka nokļuvusi slimnīcā, diemžēl šo vēstuli izlasīju tikai dažas dienas atpakaļ, bet viņas telefona numuru nezinu un uz manu e-pastu neatbild.
– Skaidrs. Kā jūs teicāt viņu sauc?
– Liene Šmite.
– Uzgaidiet mirklīti.
Pārbaudījusi dokumentus, māsiņa papurināja galvu;
– Nē, viņa vairs nav mūsu nodaļā.
– Skaidrs, paldies. Bet varbūt jūs zināt, kas viņai kaitēja, ļoti uztraucos par Lieni. Bet galīgi nezinu, kā ar viņu sazināties.
– Droši zināt, ka viņa bija mūsu nodaļā?
– Jā, vismaz viņa man tā rakstīja.
– Mirkli uzgaidiet, paskatīšos datorā.
Juris vēroja apkārtni jau būdams pārliecināts, ka viņam tūlīt tiks paziņots, ka meitene mirusi un bija jau gatavs tēlot kārtējo teātri, ka pārdzīvo notikušo.
– Atradu. Viņai bija operācija, tā noritēja veiksmīgi un tika izrakstīta ārā.
– Operācija? Ar viņu viss ir kārtībā?
– Spriežot pēc šeit veiktajiem ierakstiem, viņai bija smadzeņu audzējs, kurš ir veiksmīgi izoperēts, turpmāk ir rekomendēts turpināt ārstēšanos pie neiroķirurga, bet tas ir normāli pēc tādām operācijām.
– Paldies, jūs mani nomierinājāt. Būs vien Lienei jāaizsūta vēl kāda vēstule uz e-pastu un jācer, ka drīz atbildēs. Ļoti vēlos viņu satikt.
Laipni atvadījies no medmāsas viņš tikko valdīja dusmas, ka ir pamatīgi apvests ap stūri. „Nolādēts, kā es neiedomājos to visu pārbaudīt ātrāk, jau todien man tas ārsts likās pārāk aizdomīgs, bet neienāca prātā, ka tas viss ir blefs. Es noskaidrošu visu, gan kur ir Liene, gan visus tos, kas šai palīdzēja un tad katram parādīšu , ko nozīmē man melot, sākšu ar to pielaizīto ārstu.”
