Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Romāns Tikai nepadoties! 16.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

–          Sintija ir prom, runā! Ko tad tāda laipnība no tavas puses, ka esi ieradusies? Vispirms dari visu, lai es tevi neatrastu un te – heks, breks, esi klāt!

Jura balss skanēja izsmejoši, viņš ar patiesu baudu noraudzījās meitenes mulsumā.

–          Es …

Liene uz brīdi apklusa, lai sakopotu domas.

–          Saki, kā ir, tu gribēji pārliecināties, vai tā ir taisnība, ka esmu kļuvis par kropli.

–          Nerunā muļķības.

–          Muļķības? Kāds tad vēl var būt iemesls šim pēkšņajam apciemojumam. Mirt nost atšķirībā no tevis netaisos. Tas tev bija jāzina, jo tavs mīļākais tak` šeit strādā.

Vērojot kā mainās Lienes seja, kā viņa saraujas pie viņa vārdiem, vīrietis jutās drošāk un turpināja meiteni sāpināt.

–          Jā, kā tad ir ar tevi? Cik ilgi patiesībā atlicis? Vispār veikli ar savu piegulētāju atrisināji situāciju, es pat vienā brīdī noticēju.

–          Beidz! Rolands nav man nekāds piegulētājs, mīļākais vai vēl kaut kas!

–          Kā, nav? Ak, nabadzīte, viņš saprata, kāda tu maita, un pasūtīja?

–          Tas uz tevi neattiecas, kurš kuru pasūtīja. Esmu šeit, lai atrisinātu visu, kas ar mums saistīts!

–          Kas tad ir ar mums? Ja atmiņa neviļ, tu no manis aizlaidies kā pēdējā gļēvule. Tu jau vienmēr no visa aizbēdz, lai tikai nebūtu problēmu pašai, atstājot citiem ciešanas.

–          Es aizbēgu? Jā, tā bija, bet vai atceries kāpēc?

–          Tādēļ, ka mīlēju tevi.

–          Mīlēji? Otra pazemošana, sišana un krāpšana ir mīlestība?

–          Savādāk neprotu. Ja jau tu tāda balta un nevainīga, varēji man iemācīt!

–          Šaubos, vai tu to būtu gribējis.

–          Vai tu mēģināji, ka tik droši to apgalvo? Vai tu man kaut kādā veidā parādīji, kā ir jāmīl, vai tomēr visu gaidīji gatavu – ziedus, romantiku, uzmanību, sirdssiltumu? Ko no tā visa tu man devi?

–          Vai tad es nebiju mīļa pret tevi?

–          Tā nav atbilde! Tu no dabas esi maiga rakstura. Bet es prasu, ko no tā visa tu devi man?

Liene apjuka, viņa nezināja ko atbildēt. Patiesi, ko gan viņa bija devusi Jurim? Attapusies, ka pakļaujas Jura psiholoģiskajam spiedienam, viņa atsauca atmiņā, kādēļ bija nākusi.

–          Juri, tā visa ir pagātne. Es vēlējos atnākt, lai izrunātu visu, kas starp mums runājams un mēs abi varētu normāli dzīvot tālāk.

–          Kas tad starp mums runājams?

–          Pats teici, ka es aizbēgu prom! Aizbēgu, jo man bija no tevis bail.

–          Bail? Tagad vairs nav?

Juris nicīgi iesmējās.

–          Nē, nav, tādēļ arī esmu šeit.

–          Nemelo! Tev ir bail vēl aizvien, tikai zinot, ka es esmu piesiets gultai, neko nevarēšu tev nodarīt.

–          Labi, nemelošu. Savā ziņa tev ir taisnība. Šeit jūtos drošāk, kā tas būtu jebkur citur, bet pat ja tu šeit nebūtu, es būtu tevi uzmeklējusi, lai izrunātu visu un pieliktu punktu pagātnei.

–          Ko tad tu gribi pielikt? Mēs dzīvojam katrs savu dzīvi!

–          Ja tas tā, tu nebūtu centies mani uzmeklēt un man nebūtu problēmas uzsākt jaunas attiecības.

–          Ak, tad tev ir problēmas?

–          Neņirgājies! Kādēļ gan tev vajadzēja mani meklēt?

Vīrietis paraudzījās Lienē, viņā vairs nebija uztraukuma, meitenes seja bija nopietna, bet ne miņas no bailēm, drīzāk spīts un apņēmība visu noskaidrot.

–          Tu esi mainījusies.

–          Ko? Nē, mēs par to nerunājam. Es jautāju, kādēļ tu mani centies uzmeklēt?

–          Zini, kādēļ mainījusies? Tu esi sākusi domāt par sevi, līdz šim tu nedomāji ne par vienu, tagad vismaz par sevi. Gudra meitene!

–          Neizvairies no tēmas!

–          Tēmas? Liene, izbeidz. Tu tiešām ceri dzirdēt atbildi no manis?

–          Jā!

–          Aizmirsti. Vienu gan tev pateikšu. Vari droši dzīvot,  likšu tevi mierā. Man ir citi plāni attiecībā uz savu dzīvi. Tev tur vairs nav vietas.

Palātā ienāca Sintija, nesot Jurim sulu. Viņa ziņkāri paraudzījās abos, cenšoties uzminēt, par ko šeit ticis runāts.

–          Es tad iešu. Mums vairs nav ko runāt!

–          Liene, pagaidi!

–          Jā?

–          Tādēļ, ka jutos labi, man tas bija vajadzīgs un man tā pietrūkst, tādēļ, ka sāpēja un gribēju atriebties.

–          Ko?

–          Tā tev atbilde, lai vari normāli dzīvot tālāk!

–          Ā, paldies. Tad atā! Sintija, izturību bērniņu gaidot un atā!

–          Paldies, Liene, varbūt vēl kādreiz satiksimies.

–          Varbūt. Man tagad jāiet.

Jau aizverot durvis, viņa izdzirdēja Jura saucienu.

–          Liene! Neaizmirsti, ka tu labi zīmē, to vērts izmantot!

Viņa atskatījās uz Juri, bet viņš jau bija pievērsies Sintijai un viņai kaut ko klusām stāstīja. Liene pasmaidīja un aizvēra durvis. Ejot pa gaiteni prom  uz izeju, viņa jutās atvieglota, lai arī neko īsti ar Juri izrunājuši nebija, tomēr tas bija apliecinājums, ka viss ir beidzies – ar to pietika.

Atskanēja telefona zvans, Liene izklaidīgi pacēla, lai atbildētu.

–          Ar visu savu uzmanību jūsos klausos!

–          Ko tur muldi! Te Evita!

–          Zinu, ko gribēji teikt?

–          Es rīt braucu prom, vēlējos tev ko piedāvāt.

–          Paga, paga, paga! Tu teici, ka paliksi Latvijā nedēļu.

–          Jā, zinu, bet viss mainījās.

–          Evita …

–          Tu vari noklausīties līdz galam?

–          Jā, labi, kas tev sakāms?

Liene jutās vīlusies, jo bija cerējusi ar Evitu pavadīt visu brīvo laiku, lai kārtīgi izrunātos par visām interesējošām lietām.

–          Brauc man līdzi!

Evita gandrīz vai kliegšus izteica piedāvājumu.

–          Ko, tu galīgi traka? Man tak ir darbs!

–          Ej prom! Atradīsi labāku.

–          Man patīk esošais.

–          Tas nav priekš tevis!

–          Evita, piedod, es tā nevaru.

–          Labi, tad saslimsti un braucam uz Holandi.

–          Saslimt?

–          Tev jau nu nevajadzētu būt grūtībām dabūt uz kādu mēnesi slimības lapu.

–          Es nezinu, varbūt satiekamies un visu pārrunājam mierīgā vidē.

–          Labi. Pie Origo pēc stundas?

–          Labāk pēc divām, esmu slimnīcā. Rolands piespieda iziet pārbaudes, gribu vēl satikt viņu pašu, lai pārmītu dažus vārdus.

–          Jā, jā – protams, pārmīt dažus vārdus. Tad pēc divām stundām! Čau!

Evita smejoties pārtrauca sarunu, bet Liene labsirdīgi pasmaidīja. Izgājusi uz ielas, viņa pie sevis jautri dungoja nejauši prātā ienākušu meldiņu. Viss pēkšņi likās tik viegls, skaists un brīvs.

„Ar Rolandu sazināšos vakarā, labāk jāaiziet pastaigāt drusku pa veikaliem, kamēr ir laiks” .

***

–          Roli, tā man ir vienreizēja iespēja!

–          Saprotu, bet finansiāli tu to nepavelc!

–          Tādēļ jau arī lūdzu tavu palīdzību. Aizdod man trūkstošo summu.

–          Sīkais, bet tie ir 2000 eiro.

–          Es zinu, ka tu vari to atļauties.

–          Jā, es varu, bet tu nē.

–          Toties tā man ir ideāla iespēja apgūt pieredzi un zināšanas psihoterapijā, kuras nekad neiegūšu tepat Latvijā.

–          Varbūt, bet vai tiešām domā, ka tādas apmācības nebūs arī vēlāk. Varu saderēt, ka pēc pusgada visu tur pasniegto informāciju varēs izlasīt internetā.

–          Roli, tu ņirgājies?

Arturs jutās aizvainots par brāļa nostāju.

–          Nē, man vienkārši tas liekas nevajadzīgi. Lai gan … Izstāsti vēlreiz, kas tev tur paredzēts.

–          Kā jau teicu, viena mēneša garumā iespējams iziet praksi Roterdamas labākajā psihoterapijas klīnikā. Aizbraukšana, dzīvošana, pati apmācība kopā izmaksā ap 2000 eiro. Man tādas naudas dotajā mirklī nav, bet iespēju palaist garām negribu.

–          Bet kur tu biji agrāk?

–          Es jau nezināju, ka es varēšu braukt, tur ir ierobežots vietu skaits, vakar man tik piedāvāja. Un es gribu braukt.

–          Es padomāšu.

–          Vispār nav laika padomāt, man pēc divām stundām jādod atbilde, vai braukšu. Ja nē, lai var brīvo vietu piedāvāt kādam citam.

–          Kad tad brauc prom, ja gadījumā es tev iedodu naudu?

–          Svētdien. Pirmdien jau jābūt tur.

–          Ko lai saku? Labi, aizdošu, bet tev viss būs jāatdod atpakaļ.

–          Nav problēmu. Atdošu. Paldies, Roli.

–          Lai tā būtu, ka atdotu. Man jau šķiet, ka tieši tādu summu kā reiz esi parādā, ja saskaitītu visu to, ko esmu tev aizdevis.

Rolands iesmējās, bet Arturs saīga.

–          Nekļūsti sīkumains.  Pabeigšu studijas un sākšu normāli strādāt, tad visu atdošu.

–          Labi, labi. Pusdienlaikā tev pārskaitīšu uz kontu. Tagad gan tinies, pie manis Lienei drīz jāatnāk.

–          Ja? Super! Jūs salabāt?

–          It kā. Šodien man paredzēts ar viņu kārtīgi izrunāties. Negrasos viņu tik viegli palaist vaļā.

–          Pareizi, man prieks par tevi! Viss, es tinos. Čau!

Rolands pasmējās par brāli un paskatījās pulkstenī, jau bija pusdienlaiks. Lienei jau vajadzēja būt pie viņa.

„Kur viņa kavējas? Jāpiezvana, jāpajautā, varbūt kaut kas atgadījies.”

Liene ilgi necēla klausuli, līdz beidzot viņš izdzirdēja aizelsušos un mazliet neapmierinātu balsi.

–          Sveiks, man telefons bija somiņā iejucis starp mantām, nevarēju uzreiz atrast.

–          Sievietes!

Rolands iesmējās un turpināja.

–          Kur tu esi?

–          Centrā, pēc dažām minūtēm man jātiekas ar Evitu.

–          Mazā, bet mēs bijām norunājuši kopā iet pusdienās.

–          Piedod, Evita piezvanīja, vēlējās ar mani nopietni parunāt. Tu tak zini, ka viņa drīz brauc prom.

–          Bet tu varēji man to laicīgi pateikt. Es tevi speciāli gaidīju.

–          Roland, nu piedod, es aizmirsu tev piezvanīt. Satiksimies vakarā. Labi?

–          Tev vakarā bija darbs.

–          Tad rīt. Es tagad nevaru runāt, Evita nāk. Viss, atā, pēc tam sazvanīsimies.

Rolands apjucis nolika telefonu sev uz galda. Kas bija mainījies kopš rīta? Kādēļ viņa atkal pret viņu izturējās tik noraidoši?

 

Evita, ieraudzījusi Lieni jau gaidām, pasteidzināja soli.

–          Čau! Beidzot varēsim normāli parunāties.

–          Kur ejam?

–          Ko teiksi par „Vērmanīti”?

–          Nebūs tur pārāk daudz cilvēku šai laikā?

–          Gan jau mums kāds stūrītis atradīsies.

–          Labāk stāsti, ko tu man gribēji piedāvāt saistībā ar Holandi. Es pa ceļam visu pārdomāju.

–          Un?

–          Izlēmu, ka tā man varētu būt laba atpūta no visa. Tikai tad es varētu braukt svētdien vakarā, jo man svētdien no rīta ir vizīte pie dziednieces.

–          Dziednieces?

–          Jā, es pie viņas ārstējos. Nezinu, vai viņas vai kā cita dēļ, bet galvassāpes mani vairs tā nemoka.

–          Tad varēsi tā uz mēnesi atļauties braukt prom?

–          Jā, jo viņa man iedos kārtējo zāļu uzlējumu, kas jādzer katru dienu un viss.

–          Tad labi. Vispār, tu vari arī braukt svētdien, bet tad tev būs jābrauc ar autobusu.

–          Biļetei naudu aizdosi?

–          Protams.

–          Labi, bet tad viens pavisam savāds jautājums. Saprotu, ka braukšu uz Holandi, bet uz kuru pilsētu?

Meitenes iesmējās par Lienes jautājumu.

–          Ka tik braukt, vai nē? Kur tad es dzīvoju? Nezini?

–          Amsterdamā?

–          Nē! Roterdamā.

–          Ak, jā, pareizi, atcerējos.

–          Nu, vai zini!

Evita izlikās aizvainota un tad iesmējās.

–          Vispār man ir doma tevi izvazāt pa visām labākajām gleznu galerijām un izstādēm, lai tu tiktu pie iedvesmas un beidzot sāktu lietderīgi izmantot savu talantu.

–          Savādi, tieši to pašu man šodien teica Juris.

–          Juris? Tu tikies ar Juri?

–          Jā. Klausies, izstāstīšu tev visu…

Dalīties.

Atstāt Ziņu