– Šaubos vai Liene būs savā vecajā dzīvoklī, redzams, ka te viss ir smalki izplānots. Iespējams, ka viņa ir devusies prom uz ārzemēm. Lai gan, tad nebūtu uzskaitē pie tā Priedes. Tomēr jāapskatās, kas ir ar viņas dzīvokli.
Juris piestājis pie ēkas, kur agrāk dzīvoja meitene un ātri uzskrēja pa kāpnēm augšā. Aiz durvīm skanēja balsis un skaļa mūzika.
– Tur noteikti nav Lienes.
Viņš klusi pie sevis noteica un nospieda zvana pogu. Durvis atvēra jauna sieviete uz rokām turot divgadīgu puisēnu.
– Labdien! Kaut ko vēlējāties?
– Jā, šeit agrāk dzīvoja jauna meitene vārdā Liene. Es vēlētos viņu satikt.
– Mēs nepazīstam nekādu Lieni, šo dzīvokli īrējam no Ilzes Šmites, sievietes gados, kura nemaz nedzīvo Latvijā.
– Skaidrs, paldies par informāciju. Visu labu!
Viņš pieklājīgi atvadījās un devās atpakaļ uz mašīnu. „ Tā jau domāju, ka dzīvoklis būs izīrēts. Lienei ir labi palīdzēts, skaidrs, ka pati to neizdarīja. Ja pareizi atceros, tad tā Ilze bija Lienes tēva māsa, kura bija atdāvinājusi dzīvokli Lienei. Varbūt Liene pie viņas aizbrauca? Jāpiezvana būs uz slimnīcu un jānoskaidro Priedes darba laiks. Būs ar viņu jāaprunājas.”
***
Liene nevēlējās neko, tikai gulēt, patiesībā arī to negribēja, bet nebija motivācijas celties no gultas un kaut ko darīt. Jau vairākas dienas aizritēja dzīvoklī, ik pa brīdim tik aizstaigājot līdz virtuvei, lai kaut ko apēstu. Ledusskapja saturs nebija mūžīgs, tas bija tukšs, tagad pat nebija iemesla celties, lai paēstu. Zvanīja telefons.
„Laikam atkal Rolands. Viņš varētu reiz mani likt mierā, lai skrien izklaidēties ar savu Alisi!” Viņa nikni domāja. Telefons turpināja zvanīt, atskaņojot ritmisku melodiju.
– Atbildēt jau nedrīkstu, savādāk atskries uz šejieni, tēlos savas rūpes. Es viņu nesaprotu, kam tas viss Rolandam vajadzīgs?
Pati sev uzdevusi sjautājumu, uz kuru nezināja atbildi, viņa raudzījās vibrējošajā telefonā, tad neizturēja un paņēma to, lai atbildētu:
– Čau.
– Sveika! Gribēju paziņot, ka tūlīt būšu pie tevis! Šoreiz nekādas atrunas nelīdzēs. Pārāk sen neesmu tevi redzējis!
– Roland, manis nav mājās.
– Melo! Ej atver durvis!
Rolanda balss skanēja cieti un pavēloši, negaidot atbildi nolika klausuli un nospieda durvju zvanu pogu. Viņš bija Lieni vēlējies satikt uzreiz kā atbrauca no laukiem, bet viņa atteica, ka jūtas nogurusi un vēlas pabūt viena. Sākumā respektējis šo vēlmi drīz saprata, ka meitene izvairās speciāli no tikšanās un ir ļoti nomākta.
– Zvani, cik gribi, es neatvēršu!
Liene nokliedzās un uzlika spilvenu sev uz galvas, cieši ar abām rokām to piekļaujot galvai. Durvju zvans nemitējās zvanīt, tomēr viņa spītīgi turējās pie sava lēmuma Rolandu iekšā neielaist. Tad tas apklusa.
– Brīnišķīgi, beidzot saprata, ka negribu šo redzēt!
Viņa nometa spilvenu uz grīdas, tad satrūkās, kad ieraudzīja, ka nomesto spilvenu pacēla Rolands. Viņš izskatījās ļoti dusmīgs, rokās turēja dzīvokļa atslēgu.
– Man ir otrs atslēgu komplekts, aizmirsu todien tev atdot. Sorry, ka tā ielaužos, bet tava attieksme man nepatīk. Tu aptver, ka tas ir bīstami, man ir tevi jāredz, jāpārbauda veselības stāvoklis, jākontrolē zāļu iedarbība.
– Mana dzīve, daru ko gribu!
Rolands nopietni paskatījās Lienē, kura gulēja gultā un raudzījās griestos.
– Tu ārā pa šīm dienām esi bijusi?
– Kāda tev tur daļa? Tu man vīrs, mīļotais, kāds radinieks?
– Tavs ārstējošais ārsts, kurš atbild par tavu dzīvību.
– Tikai ārsts un nekas vairāk! Tāpēc tev nav tiesības ielauzties manā dzīvoklī un tēlot kaut kādas rūpes par mani. Būs man slikti aizbraukšu uz slimnīcu!
Liene kliedza, tad strauji pielēca no gultas, lai pavēlētu Rolanda pamest dzīvokli.
– Ej tagad p-p-pro …
Palikusi pusvārdā, viņa centās pie kaut kā pieturēties, galva spēcīgi reiba, viss griezās riņķī. Tad meitene sajuta, kā Rolands viņu cieši satvēra un uzmanīgi noguldīja gultā, uzlika vienu plaukstu uz viņas pieres, ar otru turēja roku.
– Kuš, viss būs labi, tev ir zems asinsspiediens, pie tik straujas kustības sareiba galva, tūlīt paliks labāk.
Lienei pamazām pārgāja sliktā pašsajūta, un viņa sāka raudāt.
– Kādēļ tu esi šeit? Visas šīs rūpes? Kāpēc neļauj man vienkārši nomirt? Kam es tev vajadzīga?
– Tādēļ, ka esi man ļoti svarīga. Vai tad neesi to līdz šim sapratusi?
– Bet Alise? Neliedzies, es dzirdēju, kā tu ar viņu slimnīcā pa telefonu runāji! Kā es tev varu būt svarīga, ja citai saki, ka mīli viņu!
Viņa pagrieza galvu pret Rolandu un saņēmusi visus spēkus, raudot izkliedza savas sāpes vīrietim. Rolands pārsteigts palaida vaļā Lienes roku, tad sirsnīgi pasmaidīja.
– Tad redz kāpēc tu izlēmi pārtraukt mūsu attiecības!
Vīrieša balss skanēja priecīgi, viņš apsēdās līdzās Lienei uz gultas malas, meitene nesapratnē raudzījās viņa priekā.
– Jā, Liene, es mīlu Alisi, pat ļoti, iespējams vairāk par visu uz pasaules. Bet tas nemazina manas jūtas pret tevi.
– Kā tu tā vari?
Liene pagrieza Rolandam muguru un ar rokām satvēra galvu. Rolands viņu maigi pagrieza atpakaļ pret sevi.
– Pavisam vienkārši varu. Alise ir mana meita.
– Meita?
Liene pārsteigti iejautājās, to viņa pat nebija iedomājusies.
– Jā, meita. Ļoti skaista meitene, kuru interesē pavārmāksla, līdz ar to tieku labi lutināts ar visādiem gardiem ēdieniem.
Viņš iesmējās un izņēma no kabatas savu maku un to atvēris parādīja Lienei foto ar pusaudzes attēlu.
– Patiešām skaista. Cik viņai gadu, izskatās jau ļoti liela!
– 16.
– Pie viņas tu brauci ciemos?
– Nē, ciemos braucu pie vecākiem, bet viņu no turienes pārvedu mājās. Alisīte tur dzīvoja pa vasaru, palīdzēja vecvecākiem lauku darbos.
– Meita dzīvo pie tevis?
– Jā. Nākošais jautājums noteikti būs kāpēc ne pie mātes. Vai nē?
Liene nedroši piekrītoši pamāja ar galvu, noslaucīja asaras un lēnām piecēlās sēdus gultā. Rolands rotaļājās ar meitenes pirkstiem, tad paskatījās viņas acīs, pasmaidīja un iesāka stāstīt.
– Mēs, tas ir – es un Alises mamma, apprecējāmies ļoti agri, tik tikko bijām pabeiguši vidusskolu. Kopā sākām mācīties Stradiņu universitātē. Neprātīgi iemīlējāmies viens otrā. Pēc pirmā kursa vasarā apprecējāmies, dzīvojām kopā laimīgi, īrējām dzīvoklīti, mācījāmies, bet pa vakariem strādājām, pēc 2 laulības gadiem pieteicās Alise, bet tai pat laikā manai sievai piedāvāja darbu lielā slimnīcā Vācijā, garantējot labu algu un iespēju izglītoties tālāk. Viņa bija izcila studente. Grūtniecība viņai izjauca šo iespēju. Šis notikums sabojāja visu mūsu attiecībās, viņa nevēlējās bērnu, mēs regulāri strīdējāmies, kad piedzima mazā, viss kļuva tikai sliktāk. Tad vienā dienā man atgriežoties no prakses slimnīcā mājās sagaidīja tikai aukle ar meitiņu un garu vēstuli no sievas, ka pamet mūs. Nespējot sevi piespiest mīlēt bērnu, kurš izjaucis viņai visu nākotni, lūdza piedošanu par visu, bet tā dzīvot tālāk nespējot. Tā nu es meitiņu audzināju viens, daudz palīdzēja mani vecāki un mazais brālis.
Noklausījusies stāstu, Liene nezināja ko teikt, tik cieši apskāva Rolandu un čukstēja:
– Piedod visu ko es tev sakliedzu. Es pārsteidzos ar secinājumiem, nenoskaidrojot patiesību.
Viņš atraisījās no meitenes apskāviena, noglāstīja viņas seju.
– Viss kārtībā. Mani pat mazliet priecē, ka biji tik apvainojusies.
– Kāpēc?
– Tas nozīmē, ka biji greizsirdīga, līdz ar to varu secināt, ka neesmu tev vienaldzīgs.
Liene nosarka, viņu mocīja kauns, par visu ko bija sarunājusi un tas, ka Rolands viņu bija pieķēris jūtās, kurās pati baidījās sev atzīties.
– Roland, piedod, ka jautāju, bet vai tev ir vēl bērni, tu tak biji vēl divas reizes precējies.
– Nekas, tas ir normāls jautājums. Bet atgulies, tu izskaties dikti savārgusi. Kad pēdējo reizi kaut ko normālu ēdi.
– Man negribējās.
– Skaidrs. Zini, man ir ideja! Es gan negatavoju tik labi kā Alise, bet man sanāk apbrīnojami garda omlete, to saku bez mazākās lielības.
– Man mājās nav nekā, no kā to būtu iespējams pagatavot.
– Nav problēmu, tu guli, es tūlīt atgriezīšos.
– Roland, pagaidi, es vēlos iet ar tevi kopā uz veikalu.
– Spēsi?
– Jā.
Ārā bija apmācies un pūta nepatīkams vējš, kokos lapas pamazām bija sākušas dzeltēt, liecinot par to, ka vasara ir pagājusi.
– Tu man jautāji par to vai man ir vēl bērni. Es tev tā arī neatbildēju. Tomēr tev ir jāzina viss, lai vairs nerastos pārpratumi. Pareizi?
– Laikam.
Liene nedroši atbildēja, baidoties, ka varētu aizskart Rolandā kādu sāpīgu tēmu, tomēr izskatījās, ka viņu nemaz neuztrauca šis jautājums.
– Bērnu man vairāk nav. Par mani noteikti tagad slikti domāsi, bet pie pēdējām divām laulības izjukšanas reizēm esmu vainojams es. Otrā izjuka, jo es piekrāpu savu sievu un viņa mani pieķēra ar mīļāko kopā, bet trešā … .
Rolands uz brīdi apklusa, to viņš nespēja pateikt.
– Mazā, piedosi, bet drīkst tomēr noklusēt, kādēļ izjuka mana trešā laulība, zinu nav godīgi pret tevi, bet es to nespēju pateikt, vismaz ne šobrīd. Tici man tas nav nekas krimināls vai slikts.
Meitene paraudzījās vīrietī, viņa acīs bija redzamas sāpes, pat nedaudz sabijās no tā, ka atmiņas ir likušas Rolandam, kurš visu laiku bija tik dzīvespriecīgs, pēkšņi būt noskumušam.
– Labi, pastāstīsi, kad būsi gatavs, es neuzstāju uz to.
– Paldies.
Viņš klusām noteica un pateicīgi uzsmaidīja Lienei, satverot viņu aiz rokas un to noskūpstot. Te nu meitene izbrīnīti apjuka no šāda žesta, līdz šim bija domājusi, ka tā rīkojās džentelmeņi filmās par vecajiem laikiem Anglijā.
Veikalā tik agri no rīta pircēju bija maz un viņi abi brīvi pārvietojoties pa veikalu, ātri sameklēja visu nepieciešamo omletes pagatavošanai.
Liene sēdēja virtuvē pie galda un raudzījās kā Rolands gatavo. Pēkšņi neko nesakot, piecēlās un aizgāja līdz istabai, atpakaļ atnākot ar parasto zīmuli un zīmēšanas papīru. Rolands to redzot uzsmaidīja turpinot iesākto, dungojot līdzi dziesmai, kas tai brīdi skanēja pa radio, bet Liene zīmēja, ar roku piesegdama lapu, lai Rolands neredzētu ko tieši viņa zīmē.
– Lūdzu, ievērtē!
Pasniedzis meitenei omleti un krūzi karstu melno tēju ar citronu. Liene, teatrāli paņēma dakšiņu un pagaršoja mazu gabaliņu pasniegtā ēdiena.
– Roland, tas ir dievīgs!
– Es tak’ teicu, neviens tik labi neprot to pagatavot.
Viņš smejoties atbildēja Lienes izteiktajai atzinībai un apsēdās līdzās pie galda un nolicis savu porciju sev priekšā sāka ēst, tad nolika dakšiņu uz šķīvja, paraudzījās Lienē.
– Mazā, tad no šīs dienas es varu uzskatīt, ka esam pāris?
– Tā laikam sanāk.
Meitene pati uz sevi dusmojās, ka uz šādiem vīrieša jautājumiem nespēj bez mulsuma droši atbildēt. Viņa juta, kā vaigi nosarkst no Rolanda pētošā skatiena.
– Forši. Tad nākamnedēļ atbrauksi man līdzi uz laukiem. Tur būs kartupeļu talka. Iepazīstināšu tevi ar meitu, brāli, mammu un tēti.
– Ko?!
Liene izbijusies pārtrauca ēšanu. Tam nu viņa nebija gatava.
– Roland, vai nav tā kā par ātru? Mēs tik tikko esam pazīstami.
– Mēs esam pazīstam no vasaras vidus, tas nav nemaz tik maz. Piekrītu, nav arī daudz, bet tomēr. Es jau tētim par tevi stāstīju, viņš ļoti vēlas ar tevi iepazīties.
– Man ir bail. Kā viņi uztvers, ka esmu par tevi krietni jaunāka? Nekur nestrādāju, neko neprotu, nekur nemācos! Nē, Roland, es nevaru, nekādā gadījumā!
– Kādas muļķības tu te runā. Pirmkārt, vieniem ir vienalga cik tu veca vai jauna, jo galvenais ir, lai tu mani spētu darīt laimīgu, un to tu spēj. Otrkārt, tu nestrādā, jo esi slima, bet nemācies tādēļ, ka neatļauj finanses un veselība, viņi to sapratīs.
– Un, ja Alisei es nepatikšu?
– Galvenais esi tāda kāda esi un viss būs labi.
– Lūdzu, ne tagad, kaut kad vēlāk!
Liene izmisusi lūdza.
– Jābrauc tik nākamsestdien, laiks jau vēl ir visu apdomāt un izdomāt. Ar varu jau tev nespiedīšu braukt, bet ļoti vēlētos, lai tu pievienotos. Padomā par to, labi.
– Es padomāšu. Bet man patiešām ir ļoti bail.
– Baidīties patiesi nav no kā. Es būšu tev līdzās un sargāšu no visa.
– Es padomāšu. Varbūt pastāsti par katru ko vairāk, lai man būtu kaut kāds iespaids.
– Labi, ar kuru lai sāku mammu, tēti?
– Alisi.
– Kā jau teicu, viņa ir 16 gadus veca jauniete, patīk gatavot ēst, visu laiku kasīties ar manu brāli, ļoti labi mācās, apmeklē modernās dejas, ar puišiem apkārt nestaigā un lai pat nemēģina to darīt.
Liene iesmējās.
– Nemaz nesmejies, zina cik man no tā bail. Mana meitiņa! Tā, kur paliku? Jā, viņa dievina Lauri Reiniku, savu draudzeni Evelīnu, kura ir mana drauga meita, viņas vienā klasē mācās. Aizraujas ar velosportu, piedalās dažādās sacensībās. Ko vēl gribi zināt, vai pagaidām pietiks.
– Pagaidām pietiks, gan vēl radīsies jautājumi. Tagad par mammu.
– Man ir forša mamma, viņa gan visu laiku par mani pārdzīvo pilnīgi nevajadzīgi, viņa arī lieliski gatavo, laikam Alisei tas pārmantots, viņa ar tēti dzīvo laukos, rūpējas par dārziem, lopiņiem, jo īpaši viņai mīļa aizraušanās ir ziedi. Viņa pati veido piemājas puķudobes, kad ieraudzīsi būsi sajūsmā.
Liene raudzījās Rolandā, viņš ar tādu mīlestību stāstīja par savu meitu un mammu, vārdos bija dzirdams gan lepnums, gan liela cieņa pret šīm viņa dzīves sievietēm.
– Un tētis kāds tev ir?
– Tētis man ir labākais draugs. Man ar viņu ir lieliska saskaņa, mēs vienmēr esam varējuši runāt par visu. Viņš ir ļoti saprotošs, uzreiz tev saku, ka tētim tu noteikti momentā iepatiksies. Starp citu, mani vecāki iepazinās laikā, kad studēja agronomos, kopā viņi radīja sapni par savu zemi, lauku mājām, lielu saimniecību. To arī visu viņiem izdevās sasniegt. Zini, kā tas viņiem izdevās, ja ņem vērā, ka abi nāca no ļoti nabadzīgām ģimenēm un nebija sākuma kapitāla?
– Nē.
– Viņi ticēja savam sapnim un viens otram.
– Skaisti.
Rolands piekrītoši pamāja ar galvu un iedzēra malku tējas un nokoda gabalu omletes.
– Visbeidzot mans brālis Arturs. Viņš ir 15 gadus jaunāks par mani, studē pēdējā kursā psiholoģiju, strādā psihoneiraloģijas klīnikā kā asistents pie profesora Celma.
Lienei nebija ne jausmas, kas ir šis profesors Celms, bet dzirdot ar kādu lepnumu Rolands to pateica, viņa noprata, ka tas ir kāds svarīgs savas nozares pārstāvis.
– Arturs ir ļoti gudrs, bet viņam ir liels trūkums – ļoti daudz runā, tā ka esi tam gatava.
Kā redzi, mana ģimene ir feini cilvēciņi, tev nav pamata baidīties.
– Tas, ka man ir nedaudz vairāk informācijas par viņiem, nekļūst drošāk. Tomēr, man ir ļoti patīkami uzzināt to visu par tavu ģimeni, ka ziņkārība viņus iepazīt ir lielāka par bailēm.
– Tad tas nozīmē, ka piekrīti braukt līdzi uz kartupeļu talku?
– Jā, piekrītu.
Liene to izteica ar smagu nopūtu, apzinoties, ka tas nebūs viegli, jau tā pēc dabas esot kautrīgai, būs jāpārvar savs neveiklums un jādara viss, lai atstātu labu iespaidu par sevi.
Tuvojās vakars, Rolands bija aizgājis mājās, apsolot no rīta atnākt atkal, lai kopā dotos pastaigāties. Liene sēdēja istabā, raudzījās pa logu, kā vējš locīja kokiem zarus, telpā klusām skanēja mūzika, viņa pārdomāja katru Rolanda teikto vārdu dienas laikā, par sajūtām, ko viņš viņā izraisīja. „Es nedrīkstu rādīties pie viņa vecākiem, kamēr man nav darba. Kas es par cilvēku, ja sēžu mājās caurām dienām neko nedarot? Kāds iespaids par mani var rasties? Slimība te nav attaisnojums, man ir jādzīvo tālāk tā, it kā viss būtu kārtībā, jābauda dzīve, kas vēl ir atlikusi un varbūt man izdosies arī izārstēties, tad būšu tikai ieguvusi ar to, ka sākšu jau tagad strādāt. Bet ko lai es daru? Jāiziet ārā pastaigāties, svaigā gaisā iespējams kādas idejas ienāks prātā”.
Liene nolēma aiziet līdz Daugavai pastaigāties pa dambi. Vējš uz vakaru bija izdzenājis mākoņus, rietošā saule raisīja patīkamas emocijas. Ietinusies ciešāk savā adītajā jakā, lai dēļ vēja nesaltu viņa apsēdās uz dambja malas, ceļus pavilka zem zoda un raudzījās saulrietā.
– Tik skaistām meitenēm vienām pašām ir bīstami atrasties šādā vietā.
Kāda patīkama jauna vīrieša balss meiteni iztraucēja no pārdomām. Viņa paraudzījās runātājā – viņš bija nedaudz garāks augumā par pašu Lieni, plecīgs, gaišiem matiem un debeszilām acīm, apmēram 23 gadus vecs.
– Neredzu te nekā bīstama, pietiekami sabiedriska vieta, lai jebkurā brīdī vajadzības gadījumā spētu sasaukt kādu palīgā.
– Tiesa, bet man kaut kā bija jāuzsāk saruna. Variants „Ej smukā meitene, davai, iepazīsimies,” nelikās īpaši labs.
Liene iesmējās.
– Es nealkstu jaunu iepazīšanos.
– Ai, tā ir parasta atruna, ja meitene ir aizņemta. Bet es jau nepretendēju uz tavu sirdi, vienkārši vēlos iepazīties, parunāties, neko vairāk. Kā mēdz teikt – draugu nekad nevar būt par daudz.
– Nu, bet protams.
Neticīgi atbildējusi pļāpīgajam puisim, Lienei neviļus nācās pasmaidīt.
– Kā tad būs iepazīsimies? Mani sauc Arturs.
Meitene raudzījās puisī. „Kāda sakritība, tieši kā Rolanda brāli, bet šis puisis noteikti nevar būt viņa brālis, jo nemaz nav līdzīgs, kaut vai tas, ka Rolandam ir brūnas acis, bet šim Arturam debeszilas, droši vien vārdu sakritība”.
Arturs bija pastiepis roku sveicienam un gaidīja meitenes atbildi, Liene vilcinoties, pastiepa roku pretī un atbildēja:
– Liene. Patīkami iepazīties.
