Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Romāns Tikai nepadoties! 17.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

–          Jā. Klausies, izstāstīšu tev visu…

Liene aizrautīgi izstāstīja savu tikšanos ar Sintiju un Juri. Evita pārsteigti klausījās katrā draudzenes vārdā.

–          Tas galīgi neizklausās pēc Jura. Tas, ka viņš varētu būt …, nu tāds, kā lai tev pasaka – normāls.

–          Jā, man arī likās, ka viņš varētu mēģināt kaut kā aizvainot, ņirgāties vai pazemot, bet izrādījās, ka kļūdījos, lai gan sākumā, ieejot pie viņa palātā, nekas neliecināja par tik veiksmīgas sarunas turpinājumu.

–          Viņš beidzot ir samierinājies, ka tu viņu pameti. Hmm, bet zini, varbūt pie vainas ir avārija.

–          Kādā ziņā?

–          Viņš tak galvu smagi sasita – būs smadzenes pareizā vietā iesistas.

Evita iespurdzās smieklos.

–          Beidz, tas nav smieklīgi.

–          Ir gan, es labi atceros viņu kā lielu kretīnu. Brīnos, kā varējām tik ilgi pie viņa strādāt.

–          Jā, tu viņu pazini tikai kā darba devēju, bet es viņu tuvāk. Es zinu, ka viņā ir arī jūtas, tikai tās ir dziļi noslēptas.

–          Liene!

Evita sašutumā iekliedzās.

–          Kas?

–          Tu runā tā, it kā pašai vēl aizvien būtu jūtas. Nesaki, ka šo vēl gribi!?

–          Nē, es neko negribu, starp mums viss ir cauri. Tikai saku, ka zinu par viņu vairāk kā citi. Es viņu neienīstu un arī nemīlu, man vienkārši ir viņa žēl un ceru, ka vismaz  tagad – pēc avārijas, viņš spēs visu sakārtot savā dzīvē un varēs būt laimīgs, kaut ar Sintiju.

–          Nedomāju, ka tā vecene paliks ar viņu. Pēc visa, ko stāstīji.

–          Viņa šo nepametīs, lai ko arī nerunātu.

–          Var jau būt. Bet padomā, viņa ir bagāta, ar veiksmīgu biznesu, izskatīga, nedomāju, ka vajadzētu būt problēmām dabūt jebkuru veci pie sāniem, bet šī izvēlas tādu kā Juris!

–          Sirdij jau nepavēlēsi.

–          Sirdij jā, bet smadzenēm gan derētu ko ieskaidrot, lai tās pēc tam tiek galā ar sirdi. Nav pareizi, ka jūtas regulē mūsu dzīvi.

–          Kam tad būtu jāvalda pār mūsu dzīvi? Saprātam, bez jebkādām emocijām? Manuprāt, tas nav pareizi.

–          Jā, tieši tā – prātam, aprēķinam, loģikai un seksam. Lūk, kur ir laimes atslēga!

–          Nezinu, gan, man tas neliekas pareizi.

–          Nekas, paaugsies, sapratīsi.

–          Es tā negribu, gribu mīlēt no visas sirds. Neprātīgi. Tā, lai ar katru dvēseles stīdziņu izjustu otru cilvēku gan emocionāli, gan fiziski. Lai ilgotos pēc viņa ik brīdi, kad viņš nav līdzās, lai priecātos par katru mirkli, kad esmu kopā ar viņu. Kā arī, lai arī otrs cilvēks pret mani izjustu to pašu.

–          Sapņotāja! Tā dzīvē nenotiek!

–          Vai tad tev ar Denisu tā nav?

–          Ar Denisu?  Man ir labi ar viņu un ar to pilnīgi pietiek. Atceries vienu lietu – kopdzīve ir viena liela prostitūcija. Tu dod viņam, viņš tev par to kaut ko pretī un tā visu laiku. Visa pamatā ir sekss un nauda.

–          Es tam neticu, ir jābūt kam vairāk.

–          Gan redzēsi, ar laiku sapratīsi. Vispār, kā tev ar Rolandu?

–          Nezinu, man viņš it kā patīk, bet es nejūtu to emocionālo saiti. Es nejūtu mīlestību.

–          Muļķe!  Es vēlreiz saku, ka tas nav galvenais. Rolands tev ir laba partija.

–          Kādā ziņā?

–          Viņam ir nauda, prāts, nākotne un viņš tevi grib.

–          Jā, bet man tas nav vajadzīgs!  Es gribu ko vairāk – gan dot, gan no otra saņemt. Tieši tāpēc vēlos doties pie tevis paciemoties, lai izdomātu ko darīt ar savu dzīvi.

–          Tātad man ir mēnesis laika, lai tevi pārliecinātu, kas tev vairāk vajadzīgs.

Liene skumji iesmējās.

–          Jā, varēsi mēģināt.

***

Rolands neapmierināti paraudzījās apkārt, viņam nepatika šī ēstuve, vienmēr cilvēku daudz, trokšņains, arī ēdiens vairs nebija kā senāk, atgādināja kolhoza ēstuvi, tikai mazliet modernākā iekārtojumā, bet Lienei te patika un viņš piekāpās meitenes izvēlei. Liene viņa priekšā, kāri ēda paņemto dārzeņu sautējumu un karbonādi. Viņš pats negribīgi paraudzījās uz savu šķīvi, nebija apetītes, lai gan kartupeļi un kotletes izskatījās kārdinošas. Rolands iedzēra malku vīnogu sulas un klusējot sāka ēst, viņš nezināja, kā iesākt sarunu. Patiesībā pat nezināja, ko vispār lai meitenei saka. Pārņēma sajūta, ka starp viņiem ir caurspīdīga siena, kas liedz būt viņam ar Lieni kopā, ļaujot tikai uz viņu skatīties.

–          Roland? Man Evita piedāvā braukt pie viņas mēnesi paciemoties uz Holandi.

–          Tu jau to nevari darīt.

–          Kāpēc, lai nevarētu?

–          Esi iesākusi nesen strādāt, nevari pamest tā darbu, kā arī par savu veselību neaizmirsti.

–          No ģimenes ārstes paņemšu slimības lapu, zāles varu lietot arī esot pie Evitas.

–          Izskatās, esi jau izlēmusi.

–          Vispār, jā. Es vēlos no visa atpūsties, sakārtot domas, izlemt, kā tālāk dzīvot.

–          Kādā ziņā „kā tālāk dzīvot”?

–          Nezinu, tādēļ tas jāizdomā.

–          Un kā ar mums?

–          Mēs? Roland, es būšu pret tevi godīga. Es neesmu pārliecināta, ka pret tevi kaut ko jūtu vairāk kā tikai draudzību un pateicību. Tu ienāci manā dzīvē, kad man visvairāk vajadzēja sirds siltumu, rūpes, drošību, un tu man to sniedzi. Es gribu tikt skaidrībā ar savām jūtām.

–          Bet vai tev ar mani ir slikti?

–          Nē, nav slikti, bet nav tās sajūtas ….

–          Kādas sajūtas?

–          Ka es tevi mīlu.

–          Tu jau neļauj tai sajūtai pat rasties, visu laiku no manis izvairoties.

–          Roland, es cenšos, bet nespēju tev dot, ko vēlies no manis, pat noskūpstot tevi ir sajūta, ka to daru aiz pienākuma – es nejūtu neko, ne patiku, ne riebumu, pilnīgi neko. Tas nav godīgi pret tevi.

–          Un?

–          Ko un?

–          Pēc tava teiktā ir sajūta, ka vēlies visu starp mums pārtraukt.

–          Es nezinu, ko es gribu. Dod man laiku!

–          Cik daudz tā laika tev vajag?

Rolanda balss kļuva vienaldzīga un salta.

–          Mēnesi. Es aizbraukšu pie Evitas un, esot no visa prom, būs vieglāk saprast, kā vēlos tālāk savu dzīvi veidot.

–          Labi, brauc, domā, sakārto, kas tev vajadzīgs.  Rīt līdz pusdienām saņemšu tavus pārbaužu rezultātus, piezvanīšu par rezultātiem. Varbūt pati vēlies atbraukt?

–          Rīt man pa dienu jāstrādā.

–          Skaidrs, tad piezvanīšu.

Starp viņiem iestājās klusums, Liene dzēra savu tēju un raudzījās pa logu, plānojot, ko ņemt līdzi uz Roterdamu, bet Rolands skumji pētīja meiteni.

„Es viņu zaudēju. Kā lai atsaldēju to ledu, kas viņai ir dvēselē un iemācu sevi iemīlēt?”

–          Roland, aizvedīsi mani uz kojām?

–          Tagad? Mēs tā kā grasījāmies aiziet filmu noskatīties.

–          Jā, bet es negribu iet uz kino. Jūtos nogurusi.

–          Kā vēlies. Paēdi? Varam iet?

–          Jā.

Pie ēkas, kurā dzīvoja Liene, jauna sieviete ar mazu bērnu  spēlēja bumbu, imitējot futbola spēli. Rolands paraudzījās ainā un pasmaidīja.

–          Šeit jums dzīvo arī jaunās ģimenes ar bērniem?

–          Nē, te nav neviena, kam būtu bērni, saproti – apstākļi nav tie labākie.

–          Skaidrs, tad tā te ir ciemos.

Vīrietis ar galvas mājienu norādīja uz sievieti ar bērnu.

–          Tā jau ir Madara, viņa pa brīvdienām ņem bērnu pie sevis, ja ieplānojusi mazo kur aizvest, vai arī brauc pie savas mammas un tur dzīvojās ar dēlu.

–          Tā ir tā pati Madara, kas toreiz tai bārā uzstājās?

–          Jā.

–          Oho, pat pazīt nevar, tagad viņa pēc normālas sievietes izskatās.

–          Vai tad nē?

–          Neesmu tā stila cienītājs.

–          Viņa vispār ir mazliet dīvaina, bet to var saprast, nav bijusi viegla dzīve.

–          Kādā ziņā dīvaina?

–          Ir tāda sajūta, ka viņa visu zina jau iepriekš, saprot daudz vairāk. Pie tam ir gudra, bet strādā fabrikā, it kā no kaut kā slēptos. Un tas stils arī, it kā gotu, bet tai pat laikā ar bērnu tiekoties ģērbjas normāli.

–          Saprotams, lai mazajam nebūtu psiholoģiska trauma.

Rolands iesmējās. Mašīnai piebraucot klāt pie ēkas durvīm, bērns paspēra bumbu uz tās pusi un tā pakļuva tieši zem tās, mazais zēns sāka skriet tai pakaļ.

–          Māri, stāvi!

Iekliedzās Madara. Rolands uzreiz nobremzēja.

–          Velns, neprātīgais sīcis! Labi, ka ātrums mašīnai nekāds.

Izkāpis no mašīnas, lai apskatītos, kā ir ar mazo, Madara jau bija pieskrējusi pie bērna un stingri to apskāva.

–          Tā nedrīkst! Nekad, nekad vairs tā nedari.

Tad pavērusies uz Rolandu, aiz kauna, ka nav spējusi pieskatīt bērnu:

–          Piedodiet, es … .

–          Viņam viss kārtībā?

–          Jā.

–          Madara, nomierinies, nekas jau nenotika.

–          Liene? Ā, tu esi Rolands, nepazinu.

–          Izskatās, ka tev Madara lielāka trauma kā Mārītim. Roland, tad līdz rītam?

Rolands noskūpstīja Lieni uz atvadām un  jau grasījās sēsties atpakaļ mašīnā, tad pavērās savā meitenē – viņa tā vienkārši iegāja ēkā, pat draudzenei, par kuru bija iepriekš tik daudz stāstījusi, neko uzmundrinošu nepateica, lai gan tas Madarai tai brīdī būtu bijis nepieciešams.

„Vai tā ir tā pati Liene, kuru es satiku todien slimnīcā barojot baložus?”

–          Tevi sauc Māris?

Viņš pajautāja mazajam zēnam, kurš raudāja, jo mamma viņu bija sarājusi. Zēns kautri paslēpās aiz mammas.

–          Piedod vēlreiz!

Madara centās atvainoties, saprazdama, ka viņas vainas dēļ varēja notikt liela nelaime.

–          Nekas jau nav noticis, zēns izskatās, tagad vairāk nobijies, no tā, ka viņu sabāri, jāsaka gan – nepelnīti. Pašai gan tev jānomierinās, jo viss kārtībā.

–          Jā, bet  …

–          Nekādus „bet”. Kur tad tā bumba palika, tai arī vajadzētu būt veselai.

Rolands paskatījās zem mašīnas, tā gulēja turpat pie riteņiem, vesela un neskarta.

–          Redz, kur tā ir.

Viņš izvilka bumbu un padeva zēnam.

–          Nākamreiz tā nebiedē mammu un esi uzmanīgāks! Kā arī tava māmiņa, lai mazāk tevi bar un izvēlas rotaļām sporta laukumu.

Madara sajutās vēl sliktāk un vēlējās jau iet iekšā, kad Rolands draudzīgi uzlika viņai roku uz pleca.

–          Viss ir kārtībā!

Viņš iesēdās mašīnā, tad nolaida logu un uzsauca Madarai, kura ar zēnu gāja iekšā ēkā.

–          Starp citu, paldies, ka todien man atsūtīji īsziņu ar informāciju!

Madara uzsmaidīja un satvēra cieši bērnu aiz rokas, baidoties, ka mazais atkal neizraujas un neizskrien mašīnai priekšā.

 

Nākamajā dienā Rolands zvanīja Lienei par analīžu rezultātiem.

        –    Sveiks, kā reiz vēlējos tev zvanīt.

–          Tiešām? Es jau domāju, ka atkal slēpies.

–          Nē, es jūtos nogurusi un negribu nekur braukt, gribu līdz naktsmaiņai atpūsties un neko nedarīt.

–          Ko vajag, to vajag. Bija tāda nojauta.

–          Ko tik īdzīgs?

–          Garastāvokļa nav. Bet man tev ir labas ziņas!

Rolanda balss sāka skanēt priecīgāk, tādā veidā liekot arī Lienei sajusties labāk.

–          Tavas analīzes ir daudz labākas salīdzinot ar pēdējām! Zini, ko tas nozīmē?

–          To, ka ar mani viss būs labi?

–          Jā. Mazā, ārstēšanai ir rezultāti! Tev kļūst labāk! Zini, man ir ideja, es tūlīt pie tevis aizbraukšu! Vēlos satikties un cieši, cieši tevi apskaut. Mums izdosies un būsi vesela!

Liene izdzirdot labo ziņu, priecīgi piekrita vīrieša piedāvājumam.

–          Nē, labāk es pie tevis aizbraukšu, tu nedrīksti pamest slimnīcu darba laikā. Pēc 2 stundām būšu pie tevis.

 

.

Dalīties.

Atstāt Ziņu