Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Romāns Tikai nepadoties! 1.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Mūzika skanēja neiedomājami skaļi, glāzēs uz letes dzērieni viegli trīcēja, jaunieši malkoja kokteiļus, baudīja atmosfēru, dejoja, meklēja jaunas iepazīšanās viens ar otru zāle ik pa brīdim sakliedzoties, jo normālas sarunas tādā troksnī nebija iespējamas. Pie bāra letes norisinājās bārmeņu šovs, neierasti, ka to rādīja sievietes. Gara auguma blondīne, ģērbusies sudrabkrāsas mini kleitiņā veikli žonglēja ar alkoholisko dzērienu pudelēm un glāzēm, jaucot dzērienu kokteiļus un pie reizes izklaidējot publiku. Otra ugunīga rudmate, vidēja auguma, tērpusies pieguļošā melnā bikškostīmā rīkojās tik pat veikli kā viņas pāriniece, ik pa brīdim saņemot skatītāju ovācijas par kādu meistarīgu triku. Uz jaunietēm no malas noskatījās kāds vīrietis. Spēcīgas miesas būves, īsi apgrieztiem melniem matiem, zilās acis spīdēja kluba apgaismojumā, tērpies džinsos un balta kreklā, viņš lēni malkoja kokteili, viņa seja bija nopietna, ne uz brīdi tajā neparādījās smaids. Paraudzījies pulkstenī, viņš devās pie skaņu pults un, iečukstējis Dj ausī norādījumus, devās prom. Pēc brīža zālē noskanēja Dj balss:

–          Pēdējā dziesma!

Klubu piepildīja romantiskā Sarah Brightman balss dziesmā „Time To Say Goodbye”. Deju zāle piepildījās pārīšiem, kas, cieši piekļāvušies viens otram klāt, mīņājās uz vietas un nodevās kaisliem skūpstiem.

Pēc dziesmas deju zālē izdzisa gaismas un visi devās ārā no kluba, vēl brīdi bija dzirdama iereibušo jauniešu smiekli, tad iestājās klusums.

–           Ei, Deniss, ieslēdz kaut ko patīkamu, ko ausīm paklausīties, kamēr visu novācam!

Skaļi uzsauca blondīne, kura bija paguvusi pārģērbties ērtos džinsos un sarkanā krekliņā.

–          Tikai ne pārāk skaļi, jau tā galva sāp pēc šīs nakts!

Uzsauca rudmate, kura arī bija pārģērbusies melnos džinsos un pieguļošā melnā T-kreklā ar uzrakstu „Don’t stop music”.

–          Liene, tev jau  vienmēr galva sāp,  kādu pusgadu no vietas. Aizej tak vienreiz pie ārsta!

Blondīne pārmetoši uzsauca kolēģei.

–          Evita, vari pati doties, man pilnīgi pietiek ar tableti un sāpes pāriet. Tādā troksnī ir apbrīnojami, ka smadzenes vēl pa ausīm netek laukā.

Liene mazliet saīga, viņai nepatika, ja pārmeta par viņas problēmām ar sāpēm. Viņa paņēma no bāra minerālūdeni un uzdzēra pa virsu pretsāpju tabletei. Telpā atskanēja mūzika.

–          Deniss, kas tas par vājprātu? Normālas mūzikas vairs tev nav?

–          Kas tev nepatīk labs remiks? Pats taisīju.

–          Tā sapratu, tikai tu esi spējīgs uz kaut ko tik drausmīgu.

–          Liene, tu neko nesaproti. Evita, ko saki par šo gabalu?

Evita pacēla īkšķi uz augšu.

–          Evita, vienmēr tev piekritīs, galu galā jūs kopā dzīvojat.

Liene pasmējās un uzsmaidīja jauniešiem. Pa kluba durvīm ienāca sieviete, kuras izskats liecināja, ka viņa ir pavisam tuvu pensijas vecumam, augums nedaudz salīcis, acis skumjas, bet grumbas sejā liecināja, ka viņa radusi bieži smaidīt. Viņa klubā strādāja par apkopēju.

–          Beidzot viņi visi prom, esmu tā nogurusi. Mūsdienu jaunatne ir tādi cūkas! Tualetes nespēju vien tīrīt.

–          Gunta, lūdzu tik bez sīkumu izklāsta!

Evita riebumā savilka seju. Viņa pavirši atspiedusies pret skaņas pulti gaidīja, kamēr Deniss sakārtos savu aparatūru. Telpā ienāca Juris, nīgri uz visiem paskatījās.

–          Gunta, tas ir tavs darbs visu tīrīt, kaut kas nepatīk vari droši vairs uz darbu nenākt, atradīsim citu, kas spējīga darīt darbu klusējot. Evita, tevi darbā pieņēmu, jo proti savu darbu, bet šovakar izskatījās tā, it kā to darītu pirmo reizi un Liene, tev ar vairāk jāpacenšas, katru nakti viens un tas pats, izdomā ko jaunu.

Visi nopietni satrūkās, Gunta klusēdama sāka ķerties pie deju zāles uzkopšanas. Evita panāca tuvāk Jurim.

–          Piedod, turpmāk pacentīšos labāk.

–          Es ceru, pretējā gadījumā nāksies tevi atlaist.

–          Sapratu, par to padomāšu, tagad došos mājās. Čau, visiem!

Evita dusmīgi izmetās ārā no kluba un tur ļāva vaļu aizvainojuma asarām, pēc brītiņa iznāca Deniss.

–          Mīļā nomierinies, viss būs labi, viņam tagad grūts laiks.

–          Grūts? Zini kas viņam par problēmu! ?

–          Labāk nesaki, zinu, ko domā. Ejam labāk mājās.

–          Es ilgi to neizturēšu, ja ikreiz šitā ar mani runās, Jurim nebūs mani jāatlaiž, pati aiziešu!

–          Vispār Jurim nav tiesību tevi atlaist, Andris ir mūsu šefs.

–          Jā, bet viņš ir slims, klubā nav rādījies kopš viņa dēls aizgāja bojā tai avārijā.

–          Saproti tak arī Juri, Jānis bija viņa brālis un kamēr tēvs nav atguvies, tikmēr viņš pieskata klubu.

–          Tas nav iemesls, lai visus citus nolīdzināt līdz ar zemi. Ienīstu viņu! Nesaprotu Lieni, kā viņa spēj ar viņu būt kopā, Juris pat viņu pazemo.

Liene piegāja klāt Jurim:

–          Es pacentīšos izdomāt ko jaunu un interesantāku priekš šova.

–          Pacenties gan.

–          Neesi tik dusmīgs, ejam mājās!

–          Tu ej, man vēl šis tas kārtojams!

Juris pavirši noskūpstīja Lieni un pamāja ar roku, vāri pasmaidot. Liene dievināja šo skarbo vīrieti. Visi viņā redzēja tikai slikto, bet viņa zināja, ka Juris ir labs.

–          Gaidīšu Tevi mājās, ilgi nekavējies!

Patiesībā viņi abi pat kopā tā pa īstam nedzīvoja, lai gan Liene ļoti vēlējās, lai abi reiz sāktu būt kā normāls pāris, nevis kā visu laiku, kad Juris kādu brīdi pie viņas padzīvo un tad kādu laiku tikai pa retai reizei atbrauc. Viņš pats vienmēr saka, ka tas tēva dēļ un droši vien, ka tā arī ir, jo kopš Jura brālis Jānis aizgāja bojā autoavārijā, tēvs to smagi pārdzīvo.

Tikko kā Liene atstāja kluba telpas, Juris devās uz kabinetu, tur no atvilktnes izņēma dokumentu mapi.

–          Šī ieskrietuve beidzot ir jāpārtaisa par kārtīgu klubu.

Viņš klusām pie sevis noteica rūpīgi pētot projektu plānu, tas bija paredzēts kluba paplašināšanai.

–          Viss būtu ideāli, tikai ir divas problēmas – tēvs un nauda. Tēvs nekad nepiekritīs kluba pārveidei, jo šī  ūķa idejas autors bija Jānis – viņa mīlulītis. Un kur lai rod finansējumu?

Pulkstenis rādīja septiņi no rīta, Juris ilgi raudzījās pulkstenī, kā cerot tur ieraudzīt atbildi savām problēmām.

–          Ja tēvs nomirtu, esmu vienīgais mantinieks, tad viena problēma atkristu un Sintija varētu palīdzēt man atrisināt otru, izskatās gan viņa pēc krokodila, bet šīs lietas labad varētu arī pieciest. Liene varētu palikt par mīļāko, sastāstīšu kādu pasaciņu viņai un būs labi, šī jau tic visam ko saku.

Juris pasmaidīja, acis iedzirkstījās.

–          Jā!

Strauji piecēlies no darba galda viņš sažņaudza dūrēs projekta plānu.

–          Tā tam arī ir jānotiek.

 

Liene nogurusi atvēra sava dzīvokļa durvis – neliels vienistabas dzīvoklis, viena istaba un pavisam maza virtuvīte. Iegājusi virtuvē, viņa uz galda nometa dzīvokļa atslēgas un uzlika tējkannu uz plīts, lai uzvārītu ūdeni tējai. Virtuves sienas rotāja zaļas tapetes ar lielām rozēm, kuras bija uzgleznotas asins sarkanā krāsā, nelielais galds stūrī pie loga bija pieskaņots sienai, ja pavirši ieskatījās virtuvē, varētu šķist, ka galda nemaz tur nav. Toties abi sienas skapīši izcēlās uz fona ar savu melno krāsu, tik stikla durtiņas drūmo nokrāsu padarīja mazliet elegantāku. Liene izņēma no skapīša tējas krūzi un piparmētru tēju.

Kamēr vārījās ūdens viņa iegāja istabā, tajā valdīja nekārtība, viņa lēnām sāka visu piekārtot. Liene zināja, ka Jurim nepatīk nekārtība, reiz bija par to strīdējušies, šķiet, tā arī bija vienīga reize, kad viņa vēlējās viņam pierādīt, ka savā dzīvoklī var darīt, kā vēlas, tas bija pašā attiecību sākumā, turpat pirms gada. Viņa paraudzījās uz sienu – to visā tās plašumā rotāja dabas ainava – agrs rīts laukos, pļava, austoša saule, mežs un rīta migla.

–          Vajadzēs vienreiz to visu noraut nost un uzlīmēt normālas tapetes, savādāk Juris visu laiku par mani smejas.

Viņa domīgi raudzījās uz savu darbu, cik gan sen tas šķiet bija, kad gleznoja, vēl stūrī kastē glabājās otas, krāsas, paletes. Cik gan toreiz, kad tikko ieradās Rīgā, lai stātos Mākslas akadēmijā, viņa bija dumja! Lienes krustmāte bija uzdāvinājusi šo dzīvokli un pati aizbraukusi dzīvot uz Angliju, viņai patika meitenes sapņi par mākslu.

„Krustmāte kļūdījās, tāpat kā es, mākslai Latvijā nav nākotnes un ar to nodarbojas tikai neveiksminieki!” Liene domāja, cenšoties pārliecināt sevi, ka domā pareizi, jo tā bija teicis Juris un viņš no dzīves saprata daudz, bet Liene bija tikai pavisam jauna nepieredzējusi 20 gadniece, kura no parastas lauku skoliņas ieradās Rīgā meklēt savu lielo laimi. Vecākiem trūka līdzekļi meitas skološanai, tādēļ viņa bija meklējusi darbu un atrada iespēju izmācīties par bārmeni. Kursus toreiz pasniedza 26 gadus vecs puisis vārdā Jānis, izcils savā amatā un viņš Lieni iemācīja ne tikai jaukt kokteiļus, bet rādīt īstu šovu. Pēc kursiem, redzot meitenes spējas, piedāvāja strādāt tēva klubā par bārmeni, tur arī Liene iepazinās ar Juri, kurš bija par Jāni 5 gadus vecāks un tai laikā strādāja par menedžeri kādā reklāmas firmā. Sirds sažņaudzās atceroties Jāni, nebija nekad satikts tik dzīvespriecīgs un labsirdīgs cilvēks, vienīgi pēdējās dienās pirms avārijas viņš bija palicis tāds savāds un noslēgts. Lienei sāpēja sirds arī par Juri, jo viņš pārdzīvoja to, ka ar brāli bija sastrīdējies īsi pirms viņš aizgāja bojā. Viņa bija pārliecināta, ka Juris to pārdzīvoja.

Liene centās aizgaiņāt domas no savas pagātnes, paraudzījās vēlreiz uz savu istabu un secināja, ka izskatījās daudz maz kārtīgi.

–          Pirmdien man ir brīvdiena, aiziešu nopirkt jaunas tapetes, sen bija laiks kaut ko mainīt, neesmu vairs maza meitenīte, jāsāk domāt kā pieaugušai! Mans bērnības sapnis kļūt par mākslinieci ir muļķīgs. Jurim ir taisnība, šis apgleznojums ir nejēdzīgs.

Virtuvē sāka svilpot tējkanna, dodot ziņu, ka ūdens ir uzvārījies. Liene malkoja tēju un gaidīja, ieklausoties katrā skaņā, kas atskanēja kāpņu telpā, cerot saklausīt Jura soļus, bet viņš nenāca, visbeidzot noguruma nomocīta viņa devās gulēt.

***

Juris piebrauca pie glītas divstāvu mājas Mārupē, kuru rotāja pāris augļkoki un mauriņš. Viņš iegāja iekšā un devās uz viesistabu. Tā bija ļoti plaša, bet telpā bija tikai televizors, četri klubkrēsli un nelies galds. Andris, 60 gadus vecs vīrs, sēdēja klubkrēslā pret televizoru un truli raudzījās ekrānā.

Juris paskatījās pārraidi, kuru vēroja viņa tēvs, un uzsāka sarunu:

–          Tēvs, mums nopietni jāparunā!

–          Par ko?

Andris vienaldzīgi, neatraujot skatu no televizora iejautājās.

–          Par klubu. To vajag paplašināt, pārveidot, lai piesaistītu plašāku un lielāku publiku.

–          Nē! Pilnīgi izslēgts!

Andris iedegās dusmās, bet Juris uz to nereaģēja.

–          Ja turpināsim tādā garā, tas nenesīs nekādu peļņu.

–          Tam arī nav jānes nekāda peļņa, to izveidoja Jānis un tam arī tādam jāpaliek.

–          Tēvs .. .

–          Viss, es par to negribu runāt, klubs paliks tāds kāds viņš ir un punkts!

–          Tu pat nezini, kādā situācija tagad tas ir. Jāsāk kaut ko mainīt, esmu pārliecināts, ka Jānis tam piekristu un pats kaut ko mainītu, ja vien būtu dzīvs.

–          Nekas netiks mainīts, tikai pār manu līķi. Saprati!?

–          Labi, nomierinies.

Juris dusmās sažņaudza dūres, bet sejas izteiksme palika tik pat mierīga kā bijusi.

–          Es aizbraukšu pie Lienes, bet tu tomēr apdomā, ko es teicu.

Neklausoties vairs, ko vecais vīrs kliedza viņš devās uz savu mašīnu.

–          Vecais idiots, bet tevis paša labā ceru, ka piekritīsi parakstīt vajadzīgos dokumentus.

 

Liene saritinājusies gulēja, viņš kāri ar skatienu pārbrauca jaunietes augumam.

–          Zaķi! Mosties.

Viņš nogūlies blakus viņai gultā, maigi iečukstēja ausī.

–          Mmm, Juri.

Liene laimīgi apķēra ar rokām savu vīrieti un kaisli noskūpstīja.

–          Tu mani gaidīji?

–          Ļoti.

–          Tad parādi, cik ļoti.

Viņš kaisli runāja un strauji uzrāva Lieni sev virsū.

–          Ai!

Liene iekliedzās un saķēra galvu, tā nežēlīgi sāpēja un pulsēja.

–          Nolādēts, kas tas, Liene, tev tek asinis pa degunu. Pretīgi!

Viņš atgrūda meiteni un devās uz vannas istabu, atstājot Lieni vienu.

–          Nolādēts, tu esi sasmērējusi man kreklu!

–          Piedod.

Liene caur sāpēm nočukstēja un ar salveti turot pie deguna centās atrast kādu tableti pret sāpēm.

–          Aizej pie ārsta! Es tagad aizbraukšu uz savu dzīvokli izgulēties, tiksimies vakarā!

Prom ejot, viņš paskatījās uz Lieni, viņa bija sāpēs saķērusi galvu un bezspēcīgi gulēja gultā.

–          Ar tevi tik problēmas. Nāc, aizvedīšu uz slimnīcu, lai tev kaut ko normālu iedod pret sāpēm, savādāk vakarā nebūsi spējīga strādāt.

 

Stradiņa slimnīcā nodevis Lieni dežūrārstei, Juris gādīgi noskūpstīja viņu uz pieres.

–          Mīļā, tiksimies vakarā darbā, tagad atpūties.

–          Juri, varbūt uzkavējies vēl?

–          Piedod, bet man riebjas slimnīcas un esmu ļoti noguris.

Uzņemšanas telpā iznāca māsiņa un aicināja Lieni pie ārstes.  Sākās jautājums pēc jautājuma.

–          Cik sen un bieži galva sāp, kurā vietā, kad vairāk, no rīta vai vakarā, deguns bieži asiņo, sāpes ausīs nav, vai ir bijušas problēmas ar muguru?

–          Galva sāp jau sen, tieši deniņos un vairāk starp kreiso ausi un deniņiem, bet tik stipras sāpes ne reizes nav bijušas, deguns nekad nav asiņojis, citas veselības problēmas arī nekad nav bijušas, ja neskaita parastu saaukstēšanos.

–          Skaidrs, būs jūs jāatstāj uz izmeklēšanu, māsiņa aizvedīs  uz palātu.

–          Bet es nevaru, man vakarā darbs! Iedodiet man kaut ko pret sāpēm un rīt tad atbraukšu uz pārbaudēm, tad man būs trīs brīvdienas pēc kārtas.

–          Meitenīt, jūs aptverat, cik tas ir nopietni, es kategoriski aizliedzu jums strādāt, līdz nenoskaidrosim, kas jums ir par iemeslu galvassāpēm.

–          Nē, jūs mani nevarat piespiest! Iedodiet kaut ko pret sāpēm un es braucu mājās!

–          Domājiet ar galvu!

–          Esmu pilngadīga, pati varu izlemt, kā man labāk!

Ārste smagi nopūtās, bet redzot meitenes seju viņa bezspēkā tik noplātīja rokas.

–          Dariet, kā gribiet! Varat iet.

–          Kaut ko pret sāpēm iedosiet?

–          Nē, uz sevi neuzņemos tādu neprātību, nevaru parakstīt jums zāles, ja nezinu kas jums kaiš.

–          Tad nevajag ar!

Liene nikni noteica, paķēra savu somu un izgāja ārā no apskates kabineta. Neskatoties, kur sper soli, viņa paklupa pret nelielu pakāpienu, kurš  bija tieši pirms izejas durvīm.

–          Kā man neiet!

Viņa pie sevis nikni noteica.

–          Salikuši te visādus pakāpienus, taisni briesmas!

Atskanēja patīkama vīrieša balss. Liene paskatījās uz augšu, viņā pretī vērās glīts jauns vīrietis, apmēram 35 gadus vecs, spēcīga auguma vismaz metru astoņdesmit garš, tumši brūnām un labsirdīgam acīm, lūpas bija savilktas laipnā smaidā.

–          Dod roku!

Viņš pasniedza meitenei roku. Liene to satvēra un pārsteigti secināja, cik šī roka bija vienlaicīgi maiga un spēcīga.

–          Paldies!

–          Nav par ko, vienmēr prieks palīdzēt skaistām sievietēm.

Vīrietis smaidot atbildēja. Liene sajutās neveikli, kautri pasmaidījusi, viņa ātri izskrēja no uzņemšanas nodaļas un devās uz 5. trolejbusa pieturu.

 

***

Klubs bija pārpildīts, cigarešu dūmi, sviedru un alkohola smakas sajaucās kopā, Liene juta, ka no šī aromātiskā kokteiļa viņai kļūst nelabi.

–          Ei, Liene, kas ar tevi?

Evita satraukti jautāja, redzot kolēģes bālumu un nespēku.

–          Man ir slikti, sāp galva un sajūta, ka tūlīt vemšu.

–          Ej uz brīdi atgulies.

–          Nevaru, ja Juris to ieraudzīs, būs slikti.

–          Paklau, tu tā kretīna dēļ esi sevi galīgi novedusi!

–          Nerunā par viņu tā, viņš mani mīl

–          Kā tad, redzu, kā mīl. Izmanto, ne mīl. Draudzenīt, atver tak acis, viņš …

Evita aprāvās pusvārdā, ieraugot, ka Juris viņām abām tuvojās.

–          Meitenes, tūlīt Deniss uzliks jūsu mūziku un sāciet izklaidēt apmeklētājus. Liene, savācies, palikušas dažas stundas. Būs labi!

–          Juri, es nespēju.

Liene vārgi noteica, viss apkārt griezās, balsis kļuva tālas, viņa dzirdēja satraukto Evitas balsi, kaut kādi apmeklētāji kaut ko kliedza, pāri visam stingrā Jura balss, viņš kaut ko pavēlēja Evitai. Viss satumsa.

 

Pa logu spīdēja pirmie rīta saules stari. Liene pavēra acis, viņa atradās nelielā telpā, sienas gaišā krāsa telpu padarīja īpaši gaišu, pie viņas gultas bija sistēma, pa vadu lēni pilēja kaut kāds šķidrums viņas vēnā.

–          Kur es esmu?

–          Ā, atjēdzies gan!

–          Juri?

–          Tu zaudēji samaņu. Nācās vest uz slimnīcu.

Jura balss bija kā ierasts – mierīga un stingra.

–          Cik tagad pulkstenis?

–          Tūlīt būs septiņi.

–          Tu visu laiku biji pie manis.

–          Nē, nesen tik atbraucu. Liene, man ar tevi nopietni jāparunā. Tā ilgāk nevar turpināties. Tu vairs nevarēsi strādāt klubā.

–          Bet, Juri, es izārstēšos un varēšu atkal strādāt.

–          Klusu, nomierinies! Man tas neder, jo nav zināms, kas tev ir un cik ilgi ārstēsies, viens ir skaidrs – tādā stāvoklī tu strādāt nevari.

–          Juri, bet mēs tak būsim kopā, mūsu attiecībās nekas nemainīsies?

–          Arī par to vēlējos parunāties, bet par to, kad iznāksi no slimnīcas.

–          Kā to saprast?

–          Nekā, viss būs labi! Man tagad jāiet, pasaukšu pie tevis māsiņu. Ārstējies!

Liene noraudzījās,kā Juris atstāj palātu, dvēselē kaut kas iesmeldza. Apziņa, ka vairs nevarēs strādāt, kur bija ierasts, biedēja. „Varbūt Juris vēlas, lai mēs apprecētos un negrib, ka es strādāju vispār, varbūt viņš vienkārši grib, lai es kārtīgi atlabstu?” Viņa sevi mierināja, cenšoties domāt pozitīvi. Palātā ienāca medmāsiņā ar termometru un analīžu traukiem.

 

Dalīties.

7 komentāru

Atstāt Ziņu