– Nē, mani tas nesatrauc. Tikai man likās, ka Juris negrib bērnus, bet tas bija agrāk. Cilvēki jau mainās …
Lienes balss nedaudz pieklusa, atmiņā atausa notikums, kad viņai bija kavējušās mēnešreizes un viņa bija ieminējusies Jurim, ka varbūt ir stāvoklī. Juris toreiz viņai bija atteicis, ka tādā gadījumā būs jāveic aborts, jo bērni viņam riebjoties. Par laimi toreiz tā bija tikai viltus trauksme.
– Sintij, Juris laikam ir ļoti priecīgs par gaidāmo bērniņu?
– Protams, kā gan citādi.
Sievietes balss atskanēja augstprātīgi ar lepnumu, lai gan patiesībā viņa nemaz nezināja, ko Juris par to domā, jo atbildi tā arī nedzirdēja, bet kā gan citādi, lai viņš to būtu uztvēris, ja ne ar sajūsmu.
– Nu, jā, protams, muļķīgs jautājums. Tu tikai pārāk nesatraucies, ir dzirdēti tik daudz gadījumu, kad cilvēki pēc ļoti smagiem negadījumiem atkopjas.
– Es jau turos un cenšos domāt pozitīvi. Bet man ir ļoti bail. Zini, no kā?
– Tas, ka viņš nespēs staigāt?
– Nē!
Sintija gandrīz histēriski iekliedzās, tad attapās un savaldījās, lai gan asaras atkal sāka līt pāri vaigiem. Noslaucījusi tās ar salveti, viņa centās saņemties. Liene sievietē līdzjūtīgi noraudzījās. Viņa pati centās saprast, ko jūt pret Sintiju, ar kuru abas otrai nezinot bija dalījušas Juri. Pēkšņi gaiteņa vidū viņa spontāni apķēra sievieti, kura no šādas rīcības sāka nevaldāmi raudāt. Skats piesaistīja garāmgājēju uzmanību, bet neviens neapstājās, lai pajautātu kas noticis, tikai ziņkārīgi atskatījās un devās tālāk savās rūpēs. Pēc pāris minūtēm, Sintija atgrūda Lieni un noslaucīja acis.
– Es laikam briesmīgi izskatos?
– Skropstu tuša izplūdusi. Ņem!
Liene padeva no somiņas Sintijai mazu spogulīti. Sintija izšņauca degunu salvetē un pateicīgi paņēma pasniegto spoguli.
– Tāda es nevaru iet pie Jura. Viņam jau vienmēr vajag, lai sieviete izskatītos perfekti. Viņš mīl tikai ideālo, emocijas un dabiskums nav viņa gaumē.
Pēkšņi viņa histēriski iesmējās, nobiedējot Lieni.
– Zini, bet viņš vispār ir pelnījis, to ka guļ tāds kroplis tai palātā!
– Sintij, ko tu runā?
– Nē, nopietni, ja tu zinātu, kas man tikai nebija jādara, lai beidzot panāktu, ka viņš manī iemīlās.
– Kādā ziņā?
– Ai, Liene – es jau viņu sen pazīstu, kopā skolā mācījāmies. Biju viņā samīlējusies līdz ausīm. Tikai Juris uz mani neskatījās, jo biju resna, piņņaina, lai gan ļoti gudra. Bet viņam kā jebkuram vecim prāts nav vajadzīgs, tikai slaidas kājas un lielas krūtis.
Liene samulsusi klausījās Sintijas stāstījumā, kas izklausījās vēl jo vairāk dramatisks sievietes šņukstēšanas un asaru dēļ.
– Liene, zini, viņš pat neatceras, kā mani izsmēja pamatskolā, bet es atceros. Toreiz sev nozvērējos, ka darīšu visu, lai iegūtu tādu figūru, kā visām tām skaistajām, ar kurām Juris bija kopā. Kā redzi, man izdevās. Es sasniedzu ko gribēju un Juri dabūju. Tomēr aizmirst, kā viņš par mani smējās, es nespēju un brīžiem mani pārņem sajūta, ka viņu patiesībā nemaz nemīlu, ka tās ir tikai ilūzijas, pēc kurām tiecos, lai kaut ko pierādītu.
– Sintij, nomierinies. Juris nemaz tāds nav. Tev tagad grūti – mazulis, Jura avārija radījusi lielu haosu dvēselē.
– Varbūt arī. Piedod, es laikam izskatos pēc īstas histēriķes.
– Nē, viss ir labi. Es tevi saprotu.
– Tiešām? Paklau, kāpēc tu vispār dodies pie Jura? Viņš jau tev bija tikai priekšnieks. Cik zinu, viņš pret padotajiem nebija labs.
Liene jutās iedzīta stūrī, jo nezināja, ko atbildēt.
– Ēmm, nu, Sintij, redzi, es ar Juri labāk sapratos, jo man bija labas attiecības ar viņa brāli Jāni.
– Tu melo! Juris ienīda savu brāli un viņiem nebija labu attiecību savā starpā!
Raugoties Sintijā, kura aizdomu pilna nesaudzīgi vērās Lienē, meitene sajuta ko līdzīgu bailēm.
„Varbūt viņai pateikt taisnību? Bet es nedrīkstu viņu tā sāpināt! Viņai jau tā daudz kas jāizcieš.”
– Nu, kā tad ir?
– Nezinu, varbūt arī, es tik labi nezināju, kādas attiecības bija starp brāļiem, bet es ar Juri sapratos labi arī pēc Jāņa nāves. Kā jums tur klubā iet? Dzirdēju, ka Juris taisās to pārveidot?
Liene centās mainīt tematu. Sintija, atrodoties emociju varā, pakļāvās meitenes ievirzītajai sarunai un pamazām nomierinājās.
– Klubs ir pabeigts. Tu jau zini, ja ir nauda, tad viss tiek ātri paveikts. Būtu jau bijusi atklāšana, bet Jura tēva nāve visu paildzināja.
– Jura tētis ir miris?
– Jā, sirdstrieka. Viņš jau bija dikti slimīgs. Tā vismaz Juris stāstīja. Man sāp, ka tā arī neiepazinos ar viņu.
– Jā, viņš bija lielisks cilvēks.
– Tu pazini Jura tēvu?
– Jā, bija sanācis iepazīties.
– Izrādās tu esi bijusi daudz tuvāka šai ģimenei kā es, lai gan pašu Juri tik sen pazīstu. Tā, esam atnākušas, lūk aiz tām durvīm arī ir Juris.
Sintija dziļi ievilka elpu un satvēra Lieni aiz pleca.
– Pagaidi, vari man vēlreiz iedot spogulīti? Kā es izskatos? Labi?
– Jā, ņem. Izskaties noraudājusies un satraukta. Varbūt pasēdi tepat, vai aizej uz tualeti sakopties un nomierināties, es tikmēr ieiešu pie Jura, labi?
– Nē, nē, es viena negribu, ejam kopā. Man bail iet vienai, jo es viņu pie samaņas pēc avārijas neesmu redzējusi. Liene, kas ar mani notiek. Kāpēc man bail?
Liene nevēlējās iet kopā ar Sintiju, bet neredzēja nekādu iespēju tikt no viņas vaļā. Kaut kas bija jāizdomā, bet vēl nepaguvusi rast nevienu ideju, Sintija viņu jau sagrāba aiz rokas un vilkšus ievilka Jura palātā.
Juris bija nomodā un truli raudzījās griestos. Pie rokas sistēma, pa vadu lēnām pilēja fizioloģiskais šķīdums, turpat līdzas uz neliela skapīša stāvēja glāze ar ūdeni un tabletes, telpa bija gaiša. Lienei tā atgādināja pašas palātu vasarā, vienīgi, šeit atrodoties, likās bija daudz aukstāks. Vīrietis vienaldzīgi paskatījās uz ienācējām.
– Kaut kas neticams, Gena un Čebureška!
– Juri, tu par ko?
Sintija nesaprata sava vīrieša teikto.
– Liene, ko tu te dari? Tas, ka viņa ir te, es saprotu, bet tu?
Ar acīm norādot uz Sintiju viņš nicīgi jautāja. Liene pazina šo toni un zināja, ka vislabākais tādā brīdī ir klusēt, bet viņa nevēlējās klusēt un ignorējot, ka līdzās ir Sintija, bija nolēmusi izrunāties ar Juri, lai beidzot varētu sākt sakārtot savu dzīvi.
– Es gribu ar tevi parunāt. Par ko ļoti nopietnu.
– Kas tad mums runājams? Padalīsies ar mani, kā celties no miroņiem? Paldies nevajag, kā redzi – esmu augšām cēlies bez tavas palīdzības!
– Sintij, atnes man kādu sulu padzerties, es tikmēr parunāšu ar šo augšāmcēlušos brīnumu!
– Labi, tūlīt, kādu tu sulu gribi.
– Vienalga! Kusties!
Sintija paklausīgi izgāja pa durvīm, atstājot Lieni un Juri divatā.
***
Alise ar Evelīnu lēnām gāja no skolas mājās.
– `Līna, aizejam līdz dambim pastaigāties, man tev kaut kas jāizstāsta. Es nezinu, kā rīkoties, man vajag tavu padomu, draudzenīt.
Alise sadrūmusi ierunājās.
– Okey, ejam, man tāpat mājās nebūs ko darīt, bet mācīties negribās. Kas tad ir noticis, stāsti vien pa ceļam.
– Ieejam paņemt kādu sidru?
– Kurš tad mums to dos, nav jau 18 gadi! Mūs jau te katra pārdevēja pazīst!
– Re, kur Aigars iet, paprasīsim viņam!
– Aigar!
Evelīna skaļi uzsauca gara auguma puisim, kurš stāvēja autobusa pieturā
– Ko vajag?
– Vari izlīdzēt?
– Kā?
– Nopērc mums ar Alisi pa sidram.
– Kas man par to būs?
– Uzsaukšu tev arī alu. Tā varam vienoties?
– Un cigaretes arī.
– Dārgi prasi!
– Tad neko, ejat pērkat pašas!
– Labi, labi, še ņem naudu, mēs tevi tepat pagaidīsim.
– Kādu jums vajag?
– Fizzu četras bundžas paņem.
– Jā, un še vēl divi lati, priekš manis cigaretes – tās tievās garās.
Alise iejaucas draugu sarunā.
– Jums kādi svētki vai bēdas, ka esat nolēmušas dzert.
– Tas uz tevi neattiecas – meiteņu lietas!
Evelīna iesmējās, pasniedzot puisim naudu.
Uz dabja iepretim Rīgas HESam pūta liels vējš, abas meitenes ietinās ciešāk savās kurtkās, meklējot vietu, kur apstāties, lai netraucēti parunātos.
– Ir nu gan tagad auksts! Varbūt ejam kur citur?
– Nav jau kur iet, tev mājās mutere, man drīz sencītis būs atpakaļ no darba.
Alise neapmierināti atbildēja.
– Tas gan.
Evelīna uzleca uz dambja malas izpleta rokas ļaujot lielajam vējam izpurināt viņas garos matus.
– Tu tikko teici, ka tev ir auksti!
– Vispār nav nemaz tik traki. Skaties! Redz, kur laba vietiņa, pie tām kāpnēm, būs neliels aizvējš.
– Tad ejam.
Abas atvērušas sidra skārdenes nolika sev līdzās un aizsmēķēja cigaretes.
– Es tikko iedomājos …
Evelīna smiedamās iesāka runāt. Alise nopietni viņā paraudzījās:
– Ko tad?
– Ja mūsu sencīši uzzinātu, ka mēs dzeram un pīpējam. Mani tētis iemestu noteikti pie tām maukām karcerī.
Meitene skaļi iesmējās un kāri iedzēra sidru.
– Tas nav tas ļaunākais. Ko, piemēram, tavējie teiktu, ja uzzinātu, ka esi stāvoklī?
Alise, drūmi raugoties viļņojošajā ūdenī, jautāja draudzenei.
– Visticamāk nogalinātu. Ja godīgi, nespēju pat iedomāties, skandāls noteikti būtu liels. Sencītis noteikti nosistu. Tikko iedomājos, ka būs viņiem jāpiezvana un jāpasaka, ka es pie kaut kādas draudzenes palieku pa nakti. Pie tevis nedrīkst, mūsējie jau savā starpā sazvanās. Vispār, tā ir ideja! Iesim tusēt tālāk, jāizdomā tik pie kā!
– Līna! Paklausies. Man nav tusiņi prātā.
– Kas ir ar tevi, visu dienu šodien tu nekāda. Tavs džeks tevi pasūtīja?
– Vēl ļaunāk. Atceries, kad pirms skolas tu mani piesedzi, lai es varētu tikties ar Gati?
– Jā, kā to var aizmirst, tu tikko pārbrauci no trimdas laukos un tā vietā, lai tiktos ar mani, aiznesies uz randiņu ar to Gati.
Evelīna iesmējās un ar spēcīgu metienu aizmeta izsmēķi Daugavā, paņēma dzeramo un saskandināja ar Alisi, kura negribīgi pacēla savu skārdeni un iedzēra lielu malku alkoholiskā dzēriena.
– Man kopš tās reizes nav bijušu mēnešreižu.
– Ko? Tikai nesaki! Pagaidi. Nē, tas nevar būt, tev ir tikai 16 gadi! Varbūt tikai kavējās, tam var būt dažādi iemesli – stress, pārtika, hormoni.
– Viņas jau man kavējas 2 mēnešus!
– Jūs ko neizsargājāties?
– Līna, Gatis, teica, ka viss būs labi, lai es neuztraucos.
– Un tu noticēji! Bļāviens, tu nu gan esi stulba. Veselības mācībā devītnieku nopelnīji, bet dzīvē pielaid tādu muļķību!
– Lūdzu, nenosodi mani, es zinu, ka rīkojos nepareizi. Es nezinu, ko darīt!
– Testu taisīji?
– Nē.
– Tad ar to arī sāksim! Izdzersim šo te visu un aiziesim uz aptieku. Nav ko nodarboties ar minējumiem, par to ir jāpārliecinās ar drošām metodēm. Varbūt tam ir pavisam cits iemesls. Nestresosim pirms laika! Priekā!
– Priekā! Cerams, ka tev ir taisnība un es par velti uztraucos.
– Bet, protams, draudzenīt!
